Pirms 60 gadiem Austrumvācijā sākās sacelšanās pret režīmu 0
1953. gada vasarā Vācijas Demokrātisko Republiku pārņēma tautas sacelšanās pret staļinisko režīmu. Tie varbūt nebija pirmie nemieri ar dzelzs priekškaru sadalītās Eiropas austrumu pusē.
Ir zināms, ka pāris nedēļu iepriekš masu protesti notika Čehoslovākijā, īpaši Pilzenē, kur rūpnīcas “Škoda” strādnieki izvirzīja ne tikai ekonomiskas, bet arī politiskas prasības. Tomēr sacelšanās Austrumvācijā sava vērienīguma un izraisīto seku ziņā ir uzskatāma par t. s. sociālisma nometnē nonākušo Eiropas tautu pretošanās sākumu.
“Progresīvās tradīcijas”
Bija pagājis pavisam neilgs laiks, kopš PSRS okupācijas zonā Austrumvācijā 1949. gada oktobrī izveidoja Vācijas Demokrātisko Republiku, kas saskaņā ar toreiz pieņemto politisko leksiku kļuva par “likumīgu vācu tautas progresīvo vēstures tradīciju mantinieci”. (Pretstatā “reakcionārajai” Vācijas Federatīvajai Republikai.) Šajos dažos gados valsts ekonomika Vācijas Sociālistiskās vienības partijas jeb VSVP neatslābstošajā vadībā tika pamatos pakārtota PSRS rūpniecības attīstības vajadzībām. VSVP 1952. gada vasarā bija izsludinājusi pāreju uz plānveida tautsaimniecību, kas noveda pie pārtikas un pirmās nepieciešamības preču cenu celšanās, bet politikā – pie represiju pastiprināšanās.
Pretēji daudzu cerētajam Staļina nāve nenesa būtiskas pārmaiņas Austrumvācijā, kur sevišķi strādniecības stāvoklis pat krasi pasliktinājās, jo VSVP ar Valteru Ulbrihtu priekšgalā 1953. gada maijā ieviesa jaunas par 10% un dažās jomās par 30% augstākas izstrādes normas.
Tas tad arī kļuva par iemeslu tautas kustībai, kas uzsita augstāko vilni 1953. gada 17. jūnijā. Bet jau dienu iepriekš notika plaša politiska demonstrācija, kuras kodols bija Berlīnē celtniecības darbos nodarbinātie strādnieki. Protestētāji iesniedza valdībai ne vien prasības par augsto izstrādes normu tūlītēju atcelšanu un preču cenu samazinājumu, bet pieprasīja arī, piemēram, varasiestāžu un arodbiedrību demokratizēšanu, robežkontroles punktu ar VFR likvidāciju un Vācijas atkalapvienošanu brīvu vēlēšanu ceļā. Komunistu režīms izrādīja gatavību piekāpties par izstrādes normām, bet, protams, ne politiski. Jebkurā gadījumā ģenerālstreiks vairs nebija novēršams.
“Strādnieku valsts” pret strādniekiem
Tikmēr nemieru kustība strauji vērsās plašumā un izvirzīja arvien jaunas prasības, tai skaitā par padomju karaspēka izvākšanu un par VDR vadītāju atkāpšanos. Šajā sakarā esot izplatījies sauklis “Kazbārda, vēders un brilles nav tautas griba”. Atšifrējumā: “kazbārda” bija Ulbrihts, “vēders” – prezidents Vilhelms Pīks un “brilles” – valdības galva Oto Grotevols. Notikumu gaita pārsteidza režīma pīlārus pilnīgi nesagatavotus, un daudzās pilsētās, ieskaitot Berlīni, kur streikotāji un demonstranti iesaistījās asiņainās ielu cīņās ar “tautas policijas” vienībām, vara faktiski nonāca sacelšanās dalībnieku rokās. VDR politiskā vadība bija spiesta patverties padomju armijas pavēlniecības mītnē Karlhorstā.
Joprojām ir jautājumi, uz kuriem nav izsmeļošu atbilžu, un vēsturnieki min atšķirīgus skaitļus, piemēram, par sacēlušos daudzumu. Visbiežāk nosauktais skaitlis ir aptuveni miljons cilvēku, bet dažkārt tiek pieļauts, ka varētu būt krietni vairāk.
Katrā ziņā kustības vēriens bija iespaidīgs, ko apliecina arī pēdējos gados apzinātie VDR Valsts drošības ministrijas jeb “Stasi” materiāli. Pēc pētnieku domām, sacelšanās aptvēra vairāk nekā 700 pilsētu un dažāda mēroga administratīvos centrus un līdztekus noritēja arī nemieri lauku apvidos. Strādniecība bija kustības stiprākais balsts, taču tajā iesaistījās visi sociālie slāņi. Uzticību VSVP diktatūrai klaji izrādīja tikai kreiso intelektuāļu aprindas, kuru slavenākais pārstāvis dramaturgs Bertolds Brehts nosūtīja partijas ruporam “Neues Deutschland” solidaritātes vēstuli…
Notiekošais pamudināja PSRS okupācijas ie-stādes izsludināt ārkārtas stāvokli un laist darbā tankus, tomēr arī vēlāk saglabājās atsevišķi pretošanās punkti. Saprotams, ka austrumvācieši, kuriem trūka vienotas sacelšanās vadības, nespēja ar akmeņiem uzveikt simtiem tanku, turklāt, kā sacīts kādā ziņojumā uz Maskavu, padomju zaldāti izcēlušies ar “vislielāko disciplīnu”, respektīvi, nevairījās šaut pūlī, kad saņēma pavēli.
Pēc vērienīgās sacelšanās apspiešanas sekoja tikpat vērienīgas represijas. Tūkstošiem cilvēku tika nodoti gan “demokrātiskajām” VDR, gan līdzīgām PSRS tiesām un saņēma bargus spriedumus, arī nāves sodus. VDR propaganda apgalvoja, ka nemierus sarīkojuši Rietumu imperiālistu aģenti un agrākie nacisti.
Taču patiesība bija gluži pretēja. Secināts, ka pret diktatūru saslējās no oficiālajām tribīnēm liekulīgi cildinātais apzinīgais proletariāts. Bet VDR varasiestādēs kalpoja ne mazums ļaužu ar nacistisku pagātni – protams, ne pirmā lieluma vai sabiedrībā pārāk labi zināmās personas, bet otrā un trešā plāna figūras, ko labprāt izmantoja, piemēram, “Stasi”. Tāpēc, kā raksta ievērojamais britu vēsturnieks Tonijs Džads, Austrumvācijas režīma pretiniekus bieži vien “arestēja bijušie nacistu policisti, tiesāja bijušie nacistu tiesneši un apsargāja bijušie nacistu cietumsargi nacistu ēras cietumos un koncentrācijas nometnēs, ko jaunās varas iestādes pārņēma kā vienu veselumu”.
Tomēr 1953. gada vasarā pierādījās, ka VDR pastāvēšanas īstais garants ir padomju karaspēks un ka Austrumvācijā varu iemieso nevis “kazbārda”, bet drīzāk Maskavas sūtītais komisārs Vladimirs Semjonovs un okupācijas armiju komandējošie militāristi. Kritiskajā brīdī Berlīnē bija ieradies arī PSRS iekšlietu ministrs Lavrentijs Berija, kurš drīz pēc atgriešanās Maskavā tika apcietināts. Un daudzi domāja, ka Ulbrihts šajos pārmaiņu vējos krēslā nenoturēsies, taču Kremlis nolēma, ka viņš ir tobrīd piemērotākais, kam VDR uzticēt skrūvju piegriešanu. Tādējādi izzuda visas politiskās spekulācijas par Vācijas atkalapvienošanās iespējamību aukstā kara apstākļos.
Vēstījums
Varbūt vienīgais politiķis, kas šo ilūziju uzturēja, bija VFR kanclers Konrāds Adenauers. Godinot sacelšanos, 17. jūnijā Rietumvācijā tika ik gadus atzīmēta “Vācijas vienotības diena” (ko pēc atkalapvienošanās atcēla). Bet Rietumberlīnē radās 17. jūnija iela. Tomēr sacelšanās laikā Adenauera izteikto aicinājumu tautiešiem VDR neiesaistīties akcijās, kas apdraud viņu dzīvību un brīvību, varēja uztvert arī kā brīdinājumu – nekādas palīdzības no Rietumiem nebūs. Kanclers savā uzrunā vēstīja, ka “patiesas pārmaiņas padomju zonas vāciešu dzīvē var sniegt tikai Vācijas vienotības brīva atjaunošana”, bet jāšaubās, vai viņam bija nojausma, kā to reāli īstenot.
Par austrumvāciešu galveno pretestības formu kļuva jau iepriekš plaši piekoptā masveida bēgšana uz Rietumberlīni un VFR, tāpēc “plaukstošā sociālisma vitrīnu” VDR nācās iežogot ar mūri.
Turpretī citi t. s. sociālisma nometnes iemītnieki no austrumvāciešiem aizguva apziņu, ka Maskavas uzturētie politiskie režīmi nav visvareni, pretošanās ir iespējama, taču jāpaļaujas tikai uz pašu spēkiem. Kā tas arī notika Polijā un Ungārijā 1956. gadā, Čehoslovākijā 1968. gadā, tad vēlreiz Polijā 1970. gadā un visbeidzot 80. gados nu jau labi organizētās “Solidaritātes” vadībā.
Likās, ka Austrumvācijā pat Gorbačova ēras vēsmās staļinisms ir droši pasargāts, jo politiski iekonservēts Ulbrihta skolnieka un pēcteča Ēriha Honekera modrajā uzraudzībā. Pats lielākais un liktenīgais gan vēl bija priekšā… 1989. gadā pēc plašām demonstrācijām krita Berlīnes mūris. Šoreiz nebija nekādu izredžu, ka Austrumvācijas pilsētu ielās atkal parādīsies padomju tanki. Vēstures loks noslēdzās.
