Pirms 25 gadiem Latgalē a/s “Latvijas Finieris” radīja modernu ražotni SIA “Verems”. Šodien Latgales cilvēki var lepoties, ka pie viņiem top pasaulē lielākais saplāksnis 6
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Diezgan bieži braucu ciemos pie draugiem uz Makašāniem. Ainavā pakalni mijas ar līdzenumiem, vietām pie horizonta iezīmējot mežus un lauku māju, saimniecību pudurus. Ierasta Latvijas lauku vide. Taču netālu no Rēzeknes negaidīti zaļo lauku vidū vienmēr ieraugi gluži vai brīnumu. Modernu, mūsdienīgu ēku ar glīti sakārtotu vidi un labiem piebraucamiem ceļiem.
Uz vienas no būves sienām greznojas uzraksts Latvijas Finieris, bet uz otras – Verems. Tai nevar pabraukt garām, uz brīdi neuzmetot aci. Te, Latgales pašā vidū, izvietojies uzņēmums, kas ražo pasaulē lielāko saplāksni. Tas aizceļo uz tālām zemēm, lai tiktu iestrādāts gan Mercedes automašīnās, gan lielās ēkās, gan arī gāzes tankkuģos.
Uz Veremu esam braukuši daudzkārt, tāda nu ir AS Latvijas Finieris tradīcija: ja svinami kādi svētki, kopā tiek aicināta visa meža nozare, sadarbības partneri un draugi. Vienā reizē tiekamies uzņēmuma dibināšanā, citkārt pamatakmens likšanā jaunai ražotnei, arī tad, ja uzņēmumā uzstādītas jaunas, augstražīgas iekārtas kvalitatīva produkta ražošanai.
Šogad janvārī atkal bija iemesls šādai kopā sanākšanai un svinēšanai – Veremam 25 gadu jubileja. Taču ārkārtas situācija valstī un Covid-19 liedza mums visiem kopā nopūst 25 svecītes svētku tortē.
Taču par šo aizvadīto laiku 25 gadu garumā žurnāla Baltijas Koks lappusēs sarunā tiekamies ar cilvēkiem, kas uzņēmumā bijuši no pirmās tā izveidošanas dienas, kas šeit pieredzējuši daudzās pārmaiņas, gājuši cauri arī grūtībām un dažādu notikumu raisītām problēmām.
Ilgus gadus Jānis Staris bija Verema valdes priekšsēdētājs, tagad kļuvis gan par šā uzņēmuma padomes priekšsēdētāju, gan arī AS Latvijas Finieris padomes locekli, bet Zinaida Lovnika tagad apvieno ierasto finanšu direktores darbu ar valdes priekšsēdētājas amatu.
Kāds bijis šis gadsimta ceturksnis? Vai notiekošais Latvijā un pasaulē ļauj ar cerībām lūkoties nākotnē? To mēģinām izrunāt, šoreiz netiekoties klātienē, bet gan viens otru uzrunājot no datora ekrāna.
Jānis Staris, Rēzeknes speciālās ekonomiskās zonas (RSEZ) SIA Verems padomes priekšsēdētājs un AS Latvijas Finieris padomes loceklis
– Mūsu cilvēki noteikti bija pelnījuši svētku brīdi, jo daudzi no viņiem uz šejieni atnākuši pirms 25 gadiem un nav gājuši projām pasaulē laimi meklēt. Uzņēmums radīts viņu rokām un, ja par tā produkciju saka labus vārdus pat tālu pasaulē, tas ir mūsu speciālistu un strādnieku nopelns. Tāpat gribējās arī aicināt kopā meža nozares cilvēkus, kas ar mums sadarbojas un atbalsta.
Situācija ar Covid-19 ienesa savas korekcijas, tāpēc svinējām attālināti. Katra maiņa saņēma svētku kliņģeri un uz ekrāna varēja noskatīties samontētu bilžu šovu par uzņēmuma vēsturi un notikumiem, kurus esam piedzīvojuši. Lielo jubilejas balli varēsim sarīkot, kad postošais vīruss būs uzvarēts.
Šajās janvāra dienās nevarēju nedomāt par Verema pirmsākumiem, jo tie ir cieši savijušies ar manu dzīvi.
Sākumā jau bija tikai AS Latvijas Finieris apaļkoku iepirkšanas punkts īrētā kraujlaukumā Rēzeknē. Tajā laikā saplākšņa ražošana notika trijās rūpnīcās Rīgā Lignums, Furnieris un Latvijas bērzs. Vadība toreiz domāja, ka vēl kādu rūpnīcu vajadzētu izvietot Latvijas laukos. Izvēle krita par labu Latgalei.
Šajā pusē gan nav vislielākais mežainums, bet ir augstāks bērza kā sugas īpatsvars mežos. Turklāt Rēzeknē jau bija izveidots šis uzņēmums, kas nodarbojās ar koku iepirkšanu un nedaudz arī ar kokapstrādi, bija neliels kolektīvs, uz kura bāzes varēja realizēt straujāku attīstību. Tā tika atrasta vieta un Rēzeknē uzbūvēts Verems, pēc tam jau uzcēlām Lietuvā finiera lobīšanas rūpnīcu, Igaunijā tapa Kohila Vineer, vēlāk nopirkām rūpnīcu Somijā.
Verema straujākais attīstības periods sakrita ar vairāku lielu Rēzeknes uzņēmumu grūtībām. Mēs varējām pārņemt cilvēkus, kas gāja projām no rūpnīcas Rebir, no Rēzeknes piena kombināta. Verems visu laiku ir bijis sociāli atbildīgs un maksājis pietiekami lielas algas, lai varētu piesaistīt arī strādāt gribošus jauniešus.
Protams, šos cilvēkus vajadzēja apmācīt mūsu darba specifikā. Tas notika uz vietas uzņēmumā, jo nav jau nevienas skolas, kas iedotu šīs īpašās zināšanas, kuras nepieciešamas saplākšņa ražošanā, ar konkrētām tehnoloģijām un līnijām.
Darbinieku mainība Veremā vienmēr bijusi ļoti zema. Ja neskaita iepriekšējo krīzi, kas bija īpaši smaga un kad Verems samazināja strādājošo skaitu. Kad atkopāmies no krīzes, daļēji atkal tie paši cilvēki atnāca atpakaļ darbā. Veremā visu laiku esam spējuši kāpināt darba ražīgumu, līdz ar to katrs cilvēks ik gadu ir padarījis vairāk. Attiecīgi patērētās cilvēkstundas uz saražotās produkcijas vienību ir samazinājušās, kaut arī saražotie produkti kļuvuši aizvien sarežģītāki.
No 2000. līdz 2007. gadam Verems ražoja gultu līstes, īss brīdis bija, kad ražoja gultu līstes un arī lielformāta saplāksni. Tajā laikā strādājošo skaits pārsniedza tūkstoti. Tad Verems pārtrauca gultu līstu ražošanu un koncentrējās ekskluzīvi tikai uz lielformāta saplāksni.
2008. gada rudenī tika sasniegta plānotā saplākšņa ražošanas jauda, bet 2009. gadā krīzes situācijā Verems diemžēl nevarēja ražot tik daudz, cik atļāva iekārtas un iegūtās prasmes.
Taču, sākot ar 2010. gadu, visu laiku ir ražots aizvien vairāk un labāk. Apgrozījums un peļņa ir palielinājusies. Mēs taču ražojam pasaulē lielākā formāta saplāksni.
Pēdējos gados esam paplašinājušies, uzstādījuši jaunas iekārtas, cēluši klāt arī ražošanas telpas. Visas mūsu jaunuzceltās ēkas tapušas no koka konstrukcijām. Pierādot, ka koks ir labs būvniecības materiāls arī industriālās būvēs.
Rēzekne, kā jau minēju, tika izvēlēta divu iemeslu dēļ. Viens no tiem bija lielais bērzu īpatsvars Latgales mežos. Līdz ar to jau sākotnēji tika plānots, ka Verems attīstīsies, balstoties tikai uz vietējiem resursiem. Epizodiski neliels koku imports ir bijis no Krievijas, tomēr pārsvarā strādājam ar vietējiem bērziem.
Ja runājam par nākotni, ir izstrādāts tehniskais projekts Verema tālākai paplašināšanai, un tas paredz jaudu dubultot. Ja tagad mēs līmējam 45 tūkstošus kubikmetru saplākšņa gadā, nākotnē tie varētu būt tuvu pie 80 tūkstošiem kubikmetru.
Taču te ir arī zināmas bažas par mūsu Latvijas mežiem, par resursiem, kas ir kokrūpniecības attīstības pamats. Uzskatu, ka meži nav pietiekami aizsargāti no dažādām ekstrēmām parādībām, kas nereti sevi dēvē par zaļām. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc lēmums par tālāku attīstību vēl nav pieņemts, kaut projekts ir gatavs un mēs varam jebkurā brīdī sākt būvēt.
Pieaug mikroliegumu skaits, un tiek runāts par tādu platību būtisku palielināšanu, kas aizsargājamas no cilvēku ietekmes. Šeit ļoti svarīga ir sabiedriskā doma, un mūsu uzdevums ir stāstīt cilvēkiem par lietas būtību. Īpaši jau runājot par klimata pārmaiņām.
Jāsaprot, ka klimata saglabāšanai jāliek uzsvars uz maksimālu bioresursu izmantošanu, tas nozīmē, ka pēc iespējas mazāk jālieto fosilie resursi – nafta, gāze, akmeņogles. Te būtiska loma ir racionālai, produktīvai zemes izmantošanai.
Daudz tiek runāts par bioloģisko daudzveidību, kas var ietekmēt meža apsaimniekošanu. Lai arī neviens īsti nevar pateikt, kas tā tāda ir un kā to izmērīt, mēs piekrītam, ka tas ir kaut kas labs.
Parasti, ja runā par šīs bioloģiskās daudzveidības mērīšanu, tiek minēti divi indeksi: Simpsona un Šenona, taču praksē to lietojums ir ierobežots, jo tiek vērtēts tikai sugu skaits un to sastopamības vienmērīgums. Lai mēs to objektīvi lietotu, katrai dzīvai radībai – odam, briedim, sēnei – būtu jāpiemēro kaut kāds vērtības koeficents, ko ir neiespējami izdarīt, tāpēc šai sakarā ir daudz neskaidrību.
Piemēram, ja mēs apskatām Latvijas plēsīgo putnu daudzveidību, dominējošās sugas – mazā ērgļa – populācijas palielināšanās kā ērgļu aizsardzības plāna ietvaros veikto pasākumu sekas nevis palielina, bet samazina daudzveidību.
Saprotot, ka bioloģisko daudzveidību ir grūti izmērīt, tiek a priori pieņemts, ka dabas daudzveidība ir lielāka tur, kur nav cilvēku, un daudzveidības vārdā tiek nosprausts mērķis pēc iespējas lielāku daļu zemes platības nosegt ar liegumiem, saimnieciskās darbības ierobežojumiem, kas ne vienmēr sekmē pašu bioloģisko daudzveidību.
Iespējams, ka daudzfunkcionālos, apsaimniekotos mežos tā var būt pat lielāka. Taču, ja mēs par godu daudzveidībai atsakāmies no zemes apsaimniekošanas, nav cita ceļa kā palielināt fosilo resursu lietošanu, kas ir pilnīgā pretrunā ar visu zaļo kursu. Mēs nevaram vienlaikus samazināt fosilo resursu lietošanu un palielināt neskartās platības.
Es ticu vielas nezūdamības likumam. Ja ogleklis tiek absorbēts, tam ir kaut kur jāpaliek. Kamēr mežs aug, tas tiek absorbēts koksnē. Kad mežs ir pieaudzis, tas var tikt absorbēts augsnē. Ja humusa slānis palielinās, ogleklis pāriet humusā. Taču lielākajā daļā mūsu mežu humuss nepalielinās. Koksnes atliekas veiksmīgi sadalās, un tas pats ogleklis, kas tika absorbēts, kokam augot, atgriežas atmosfērā CO2 formā.
Mēs esam iemācījušies ražot lieliskus produktus no koka, pasaule varētu pakāpeniski atteikties no plastmasas, dzelzsbetona un fosilo resursu izmantošanas, taču situācijas un atsevišķu cilvēku rīcība piespēlē atkal jaunus izaicinājumus, kas bremzē šīs pārmaiņas.
Tas ir dialogs ar sabiedrību, kurā mums visiem, kas saistīti ar meža nozari, ir jāpiedalās. Visu laiku ir jānotiek nepagurstošai sarunai par zemes racionālu izmantošanu, par mežiem un to apsaimniekošanu, par kokrūpniecību, par koksnes izmantošanu būvniecībā.
Mēs gan esam ceļa pašā sākumā, bet tā ir mūsu misija. Mēs taču nevaram pieļaut, ka pazūd tas, kam esam veltījuši savu mūžu un kas cilvēku dzīvi un pasauli ir padarījis labāku.
To es droši varu attiecināt uz mūsu uzņēmumu Verems, kas divdesmit piecu gadu laikā ar savu darbību to ir pierādījis.
Zinaida Lovnika, RSEZ SIA Verems finanšu direktore, valdes priekšsēdētāja
Uzņēmumā Verems esmu kopš pašiem pirmsākumiem. Pirms divdesmit pieciem gadiem atnācu un sāku strādāt par galveno grāmatvedi. Finanšu sektorā iesāku viena, taču tagad man jau ir liels zinošs kolektīvs. Gājis ir visādi, īpaši smags bija krīzes laiks 2007.–2009. gadā.
Tikko bija uzcelta lielformāta saplākšņa ražotne. Ražošanā vēl īsti nebija pieredzes, jo tur ir sava specifika. Pie mums brauca speciālisti no Rīgas un ļoti palīdzēja. Iekārtas bija jaunas, un mēs nereti jokojām: jāpieradina iekārtas strādāt.
Šīs sākuma grūtības mūs vēl vairāk saliedēja. Mācījāmies, augām un centāmies nepievilt savus kolēģus. Visu laiku prātā bija doma: mums taču AS Latvijas Finieris uzticas, nedrīkstam strādāt ar zaudējumiem. Jācenšas ražošanu sakārtot tā, lai nav nekādu problēmu.
Liela nozīme bija tam, ka nenotika darbinieku mainība. Cilvēki, kuri atnāca, apguva ražošanas darbus, palika un strādāja. Tie arī veidoja uzņēmuma kodolu un lepojās, ka ir piederīgi Veremam. Tagad ikvienam tā ir goda lieta, ka vari teikt: esmu Verema darbinieks. Pie mums strādā veselām ģimenēm. Daudzi nāk un saka: mans dēls atgriežas no ārzemēm un vēlas strādāt uzņēmumā. Tad cenšamies arī atrast vietu, lai cilvēks var nākt un pie mums strādāt.
Darba vide ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki gadiem strādā un nevēlas meklēt citu nodarbošanos.
Nav mazsvarīgi, ka šeit tiek domāts par katra darbinieka darba drošību. Mēs sakām, ka esam sociāli atbildīgs uzņēmums. Mūsu cilvēkiem ir iespēja iestāties arodbiedrībā (ir noslēgts koplīgums), saņemt dažādus bonusus, un viņi to novērtē. Uzņēmums, protams, godīgi maksā algas un visus paredzētos nodokļus. Cilvēki, aizejot pensijā, ir pārliecinājušies, ka var saņemt labu atbalstu vecumdienām.
Tāpat mēs bieži palīdzam saviem cilvēkiem, kas nonākuši grūtā dzīves brīdī. Viņi šeit nekad netiks pamesti vieni ar savām problēmām. Viņiem nav jāstaigā pie pašvaldības, lūdzot pabalstus. Tāpat, kad cilvēku piemeklē slimība, viņam par katru cenu nav jāraujas uz darbu bailēs, ka varētu tikt atlaists.
Mēs apmaksājam slimības lapas un ļaujam cilvēkam izveseļoties un atgūt spēkus.
Viss šis attieksmes kopums cilvēkos vieš drošuma sajūtu un stabilitāti, kas pēc tam redzams viņu attieksmē pret darbu un uzņēmumu. Mēs rūpējamies, lai stādniekiem būtu specapģērbs un nepieciešamie darba aizsardzības līdzekļi.
Neskatoties uz to, ka visā pasaulē un arī Latvijā 2020. gads bijis ļoti sarežģīts, mūsu uzņēmums strādāja ar salīdzinoši labiem rezultātiem, un cilvēki saņems gada prēmiju. Cilvēkiem ir svarīgi, lai viņus novērtē.
Strādājot Veremā, redzot attieksmi pret sevi, iejūtoties darba vidē, cilvēki ļoti mainās. Reizēm viņi atnāk pieteikties darbā tādi bailīgi, mazvērtības kompleksu mākti, pelēki. Ar laiku cilvēki kļūst pašpārliecināti un iemanto iekšēju mieru, jo nav jāuztraucas, vai būs ar ko nodrošināt ģimeni.
Viņi apzinās, ka, labi strādājot, ikviens saņems adekvātu atalgojumu laikā un pilnā apjomā. Cilvēkiem parādās mirdzums acīs un kaut kāds lielāks gaišums. Tāpēc ir tik svarīgi sakārtot darba vidi un nodrošināt labklājīgu dzīvi, modināt cilvēkā pašapziņu un pārliecību, ka viņš ir vērtība.
Mūsu uzņēmums ir speciālajā ekonomiskajā zonā, un, tiekoties ar uzņēmumiem ekonomiskās zonas padomē, redzam arī citu uzņēmumu darbību. Kad dzirdu, ka Latgalē jau viss slikti, gribas ņemt to runātāju un sapurināt. Mēs jau paši bieži sevi noniecinām: ko tad mēs te, Latvijas tālā malā. Varbūt vajag paskatīties apkārt, kas notiek, un sevi reizēm arī palielīt.
Novadiem, kas mums apkārt atrodas, ne tikai mūsu uzņēmums, bet arī pārējie ir liels pienesums. Cilvēki uz darbu uzņēmumā brauc no visas apkārtnes, no dažādiem pagastiem, pat no tālākiem novadiem. Mums blakus ir arī citi veiksmīgi uzņēmumi un stipras zemnieku saimniecības. Tās arī palīdz cilvēkus nodrošināt ar darbavietām un veicina Latgales attīstību.
Katrs uzņēmums, kas aug, noņem slogu arī no pašvaldības. Cilvēkam vairs nav jāiet uz pašvaldību lūgt pabalstus un palīdzību. Viņš pats var tikt galā ar savu dzīvi un rūpēties par ģimeni. Verems jau arī skolas atbalsta. Gan finansiāli, gan ar materiāliem mācību stundām, gan ar remontiem telpām. Mēs maksājam nozīmīgus nodokļus tām pašvaldībām, kur dzīvo mūsu darbinieki.
Tā kā koksnes resursus pārsvarā iepērkam tikai no Latvijas, Verems ir labs sadarbības partneris ne tikai AS Latvijas valsts meži, bet arī vietējiem mežizstrādātājiem un privāto mežu īpašniekiem.
Daudzas zemnieku saimniecības tagad ziemā izstrādā savus mežus un piegādā mums finierklučus. Pa vasaru viņi apsēj labības laukus, kopj lopiņus un audzē dārzeņus. Tagad jau notiek arī mežu sakopšanas darbi, jo īsts saimnieks vienmēr cenšas uzturēt kārtībā savu īpašumu. Jāseko līdzi, lai koki nepāraug, jānocērt noteiktā laikā un vecumā. Pēc tam jau visi arī savus mežus atjauno ar labiem stādiem.
Ļoti negatīvi šo mežu apsaimniekošanu ietekmē nepamatota liegumu uzlikšana daudziem Latgales mežiem. Bieži dzirdam informāciju, ka privātie meža īpašnieki un arī kokapstrādes cilvēki nerūpējas par dabu. Tā nav taisnība. Mums mežs un daba ir vienlīdz svarīga.
Tagad ir jauna modes lieta – biotopi. Tos tie dabas sargi atrod vai uz katra stūra. Taču bieži, kad sāc meklēt, kur tad ir, nevar ne parādīt, ne atrast, kur ir tā saudzējamā sūna vai puķīte.
Meža īpašnieki pārdzīvo, redzot, kā šajos liegumos iet postā vērtīgi koki veselām audzēm, pārvēršoties brikšņos un kritalu kaudzēs. Cilvēki taču arī savai atpūtai meklē koptus mežus, ne jau šos aizaugušos brikšņus. Tos, kur savu darbu ielicis meža īpašnieks. Biotopus un aizsargājamos augus arī visbiežāk atrod skaistos un tīros mežos.
Ir sāpīgi klausīties šīs vienpusīgās, tendenciozās ziņas, ka mežizstrādātāji ir dabas postītāji. Mēs kā uzņēmums ar šo problēmu ļoti saskaramies, jo meža īpašnieki ir mūsu sadarbības partneri. Mums visiem patīk skaista daba, dzīvnieki un putni tajā, bet jāatceras arī par cilvēku un valsts vajadzībām. Latvijā meža nozare ir viens no lielākajiem darba devējiem un ekonomikas stiprinātājiem. Bez tās pienesuma valsts nemaz nevarētu pastāvēt.
No kurienes tad budžetā būs tā nauda, algas valsts sektorā strādājošajiem, līdzekļi dažādām vajadzībām, ja nebūs šīs ražošanas? Visam jābūt sabalansētam un līdzsvarā. Par to cenšamies stāstīt dažādos pasākumos, kurus pārsvarā tagad organizējam Sarkaņkalnā pie Adamovas ezera. Dažādu izklaidējoši izglītojošu pasākumu rīkošanai esam izveidojuši speciālu biedrību Latvijas Finiera fonds ilgtspējīgai attīstībai.
Viens no lielākajiem pasākumiem bija zaļā klase. Atsaucība izrādījās necerēti liela. Skolēni sabrauca no dažādām skolām, un cik viņi bija priecīgi. Ar kādu lepnumu nesa sagatavotos putnu būrīšus. Mums tur darbojās arī kokvedējs, un bērni varēja noskatīties, kā notiek darbi mežā, paši pamēģināt. Bērni teica, ka šādu vēstījumu par mežu viņi dzird pirmo reizi.
Sarkaņkalnā jau ir iesākts darbs pie dabas taku veidošanas. Lai cilvēki varētu iepazīt, kāds ir kopts, kāds nekopts mežs. Šī vieta ir tuvu pilsētai, un ir labi, ka bērni var atbraukt kopā ar vecākiem un izstaigāt dabas takas, kopā aplūkot, kas mežā dzīvo, kas aug, kas notiek. Lieliska atpūta vienlaikus ar zināšanu ieguvi par dabu un norisēm tajā.
Pirms Ziemsvētkiem mums bija akcija Izgaismotās takas Sarkaņkalnā. Aicinājām ģimenes ar bērniem atbraukt. Arī šajā pasākumā bija liela atsaucība. Visiem patika staigāt pa skaisti izgaismoto, taču noslēpumu pilno krēslaino mežu.
Satiku puisīti ar žagariņu rokās, kas to no meža kā tādu brīnumu solīja aizvest mājās. Pasākums notika trīs dienas pa vakariem un cik interesanti: kad darbinieks gāja, lai savāktu atkritumus, viņam bija jāatgriežas tukšām rokām. Visi bijuši tik disciplinēti, ka nekur nebija nomests neviens kaut vismazākais papīra gabaliņš.
Sakārtota vide cilvēku disciplinē. Tagad mums Sarkaņkalnā notiek slēpošana. Arī tur var redzēt ģimenes ar bērniem. Atkal jāsaka: viss tīrs un saudzīgi saglabāts. Tagad ir ļoti liels pieprasījums pēc slēpošanas kalna. Mums tur ir augļu dārzs, un neviens pat zaru neuzdrošinās nolauzt.
Kad man Jānis Staris piedāvāja uzņemties SIA Verems valdes priekšsēdētājas pienākumus, es patiešām sākumā biju samulsusi. Tā tomēr ir ļoti liela atbildība, jo līdz tam finanšu direktora amatā biju pieradusi būt ciparu pavēlniece.
Tagad jāuzņemas atbildība pilnīgi par visu: ražošanu, produkciju, cilvēkiem. Pēc ilgākām pārdomām piekritu. Ja ir vēlēšanās, visu taču var apgūt. Šo izvēli nav nācies nožēlot, jo man patīk darbs ar saviem cilvēkiem un kolektīvu.
Esmu dzimusi un augusi Latgalē, Pušas ezera krastā, meža tuvumā. Man pat prātā nav ienācis, ka es varētu braukt projām un dzīvot kaut kur citur. Man patīk Latgale. Mājās mēs runājam latgaliski. Ar bērniem arī, kaut dēli tagad Rīgā, bet meita Briselē. Tomēr saprotu, ka arī viņus velk uz mājām.
Es redzu, kā Latgale sakārtojas. Cilvēki sakopj savas mājas, strādā dārzos, ap mājām zied puķes. Rēzekne ir tapusi skaistāka par vienu otru lielpilsētu. Mūsu koncertzāle Gors vien ir ko vērta. Tur uzstājas pasaules līmeņa mākslinieki.
Latgales sakoptībā un attīstībā lielu pienesumu dod arī tādi uzņēmumi kā mūsu Verems, un es ar to ļoti lepojos.
