Pirms 25 gadiem esmu no jauna piedzimusi! 0
Bauskas invalīdu biedrību jau divdesmit gadus vada Anna Šumska (77). Gada nogalē tikos ar viņu kā “Mājas Viesa”, “Latvijas Avīzes” un “36,6 °C” ilggadēju lasītāju. Redzot, ar kādu sparu Anna rosās un cik labi izskatās, neradās ne mazākā nojauta, ka viņai pašai arī būtu kāda liksta ar veselību.
“Ū, brālīt! Pirms 25 gadiem esmu no jauna piedzimusi!” iesaucās diplomētā zootehniķe un pastāstīja par savu brīnumaino izglābšanos.
Tas notika 1988. gada 23. jūlijā. Kolhoza kūtī bija piedzimuši amerikāņu brūnās šķirnes sivēni. Uzvilku gumijas zābakus un gāju tos apraudzīt. Lai sivēniem būtu silti, zemu virs midziņām bija izvilktas 1000 vatu lampas. Gāju pa salmiem meklēt sivēnus. Zināju, ka cūkas kodīs stilbos, tālab pakāpos uz kūts mūra.
Redzēju – viena lampa ir noslīdējusi ļoti zemu, ka neaizdegas salmi. Kā pacēlu lampu, dabūju strāvas triecienu un iegāzos cūku aizgaldā. Tik vien atceros, ka strāva mani locīja uz visām pusēm, bet rokas no lampas nespēju atlaist un zaudēju samaņu.
Tagad saprotu, ka izredzes izglābties bija mazas. Kādam vajadzēja atslēgt elektrību. Taču bija sestdiena, pusdienas laiks, rīta cēliena pienākumus darbinieki jau bija paveikuši un devušies mājās. Pagāja laiks, kamēr kāds atbrauca. Kad nācu pie samaņas, atrados uz dīvāna atpūtas namiņā. Un teicu: negribu cūku fermā nomirt! Anatomiju un fizioloģiju biju mācījusies un labi zināju – pēc traumām ir jāguļ un cietušie jātransportē uz nestuvēm. Bet ļoti gribēju tikt mājās. Vienam darbiniekam bija motocikls. Lūdzu, lai taču aizved mani līdz autobusa pieturai. Uzsēdos motociklā viņam aiz muguras, ieķēros apkaklē. Tā aizbraucām līdz pieturai, un tālāk ar autobusu kratījos divdesmit kilometrus uz Bausku. Izkāpu centrā un kā pa miglu pārnācu mājās.
Nākamā diena bija svētdiena, 24. jūlijs, bet 26. jūlijā – Annas. Sāka nākt ciemiņi uz vārda dienu. Skatās – man acu āboli sarkani. Draudzenes tūdaļ aizbrauca pie manas māsas teikt, ka ar mani cauri. Pienāca pirmdiena, tad gan gāju pie dakteres. Māsiņa kartītē ierakstīja – elektrotrauma, nelaimes gadījums darbā – un nosūtīja mani uz Bauskas slimnīcu. Kad pārnācu no slimnīcas, sapratu, ka jēgas no tās dakterēšanas nav bijis nekādas. Un devos uz Vissavienības Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtu. Dakteris Leopolds Ozoliņš teica, ka nevienu stundu ilgāk vairs nevaru gaidīt, ka no elektrotraumas man ir cietis viss organisms, un ievietoja mani “traumās”. Tolaik tur ārstējās tikai lieli vīri, arī citu republiku partijas pirmo sekretāru sievas un es – zootehniķe. Turklāt bezpartijiska, jo mans tēvs mira izsūtījumā Vorkutā.
Jautāju dakterim Ozoliņam – kas ar mani būs. Maz ir to palicēju – viņš atbildēja. Jo elektrotraumas lielākoties beidzas traģiski, un nav izdzīvojušo, lai pastāstītu, kas tad tālāk ar cilvēku notiek. Parasti pēc elektrotraumām ir apdegušas rokas un kājas, bet man tā nebija. Sapratu, ka esmu dzimusi laimes krekliņā. Tomēr aiz neziņas par nākotni tikai raudāju un domāju, kas nu būs, kas nu būs?!
Bet tad sapratu, ja jau nav to, kas pēc elektrotraumām ir izdzīvojuši, tad esmu vienīgais eksemplārs, un ārstiem būs interesanti mani pētīt un ārstēt. Tā arī notika. Vēl tagad esmu pateicīga profesoram, zinātņu doktoram Imantam Detlavam, kurš mēnešiem ilgi mani ārstēja starp lieliem magnētiem.
Viņš ļoti stingri noteica procedūras ilgumu. Reiz piektdienas pēcpusdienā domāju – pasēdēšu ilgāk starp tiem magnētu bluķiem, ātrāk tikšu mājās. Bet ienāca profesors Detlavs un teica, ja es kaut nedaudz pārkāpšot viņa noteikto laiku, būs jāatvadās. Sirsnīgs paldies arī 5. nodaļas vadītājam profesoram Jurim Matisonam, dakterei Rotai Vēciņai. Pateicībā par manu labo ārstēšanu mana māsa tik cepa tortes un veda māsiņām. Tomēr, kad izgāju ārstu komisiju, viņi noteica smagu diagnozi – 100% darba spēju zudums savā profesijā un 2. invaliditātes grupa uz gadu. Ar aparātiem mērīja manu roku spēku – 0. Domāju, kā tas var būt? Es taču esmu lauku bērns, visus smagos darbus esmu darījusi. Vēl ārstu komisija secināja, ka man ir mugurkaula bojājums, smadzeņu asinsvadu sašaurinājums un citas kaites.
Mani pētīja arī diagnostikas centrā Rīgā. Un secināja, ka man ir galvas ādas galvanizācijas fenomens. Jautāju savai ārstei Bauskā – kas tas ir? Viņa saka – tā ir fizika, lai palasu enciklopēdijā. Tur rakstīts: galvanizācija ir kāda priekšmeta pārklāšana ar metālu. Tāpēc vasarās man jāstaigā apsegtu galvu, lai nesakarst, tāpat ziemā, jo tad salst. Nu ja, pēc gada 1989. gada novembrī atkal gulēju traumatoloģijas institūtā, un tad ārsti man piešķīra 2. invaliditātes grupu uz mūžu. Man tolaik bija tikai 54 gadi.
Lai arī vairs nevaru strādāt savā profesijā, esmu ārstiem ārkārtīgi pateicīga – esmu dzīva un varu darboties citu cilvēku labā. Ja elektrotrauma gadītos tagad, domāju, ka nebūtu izķepurojusies. Bet tolaik man bija arī iespēja četrus gadus pa 24 dienām par brīvu ārstēties sanatorijā “Neringa” Palangā. Jau tolaik tā bija supermoderna sanatorija, viss datorizēts. Tur domāja, ka esmu īpašs gadījums, turklāt no brāļu tautas. Dūņas, vannas, parafīna cimdi… Es jau arī nebraucu turp tukšām rokām, vedu “Dzintara” smaržas, “Laimas” konfektes, melno balzamu. Lietuviešu māsiņas pret mani bija tik labas. Arī Jaunķemeru sanatorijā māsiņas bija jaukas, teica: kam darba traumas – tam zaļā gaisma. Un tā es lēnām atguvu veselību un spēku. Pēc elektrotraumas ļoti izjūtu, ar kādu cilvēku man ir darīšana, un vienmēr zinu, kas sagaidāms. It kā redzu ar rentgenu.
Kad biju četrus gadus pa māju vien nodzīvojusi, “Bauskas Dzīvē” izlasīju, ka Centrālā invalīdu biedrība dibinās Bauskas nodaļu. Domāju – aiziešu uz sapulci, paskatīšos. Un kā todien mani ievēlēja par valdes priekšsēdētāju, tā tas turpinās – jau sesto reizi esmu ievēlēta. 17. februārī apritēs divdesmit gadu šajā amatā. Es jau smejos – sēžu kā Brežņevs, bet ko lai dara – kopsapulce ikreiz nolemj, ka man jābūt priekšsēdētājai. Un ko es viena mājās darīšu? Vīrs kapos, dvīņubrālis kapos…
Esmu arī centīga dārzkope. Trīsdesmit gadu laikā esmu iekopusi labu dārzu. Pa to staigāju basām kājām, lai pēdām būtu masāža. Visu vasaru un rudeni kāpaļāju pa kokiem, kamēr ķiršus un ābolus nolasu. Ienākot dārzā, sasveicinos ar ābelēm. Dzirdot manu balsi, zalkši pa taciņu lien pretim. Starp citu, ja dārzā dzīvo zalkši, tā ir augstākā tīrības pakāpe. Kad apsēžos un atpūšoties dzeru kafiju, zalktis pa pliku kāju man iešļūc klēpī. Es viņam saku: kas tad nu būs, vecīt! Dārzā es audzēju ārstniecības augus, garšaugus, zemenes, avenes.
Svarīgi ēst savā dārzā izaudzētās ogas, lai skalojas ārā tie medikamenti. No rīta dzeru sešas tabletes, trīs pirms brokastīm un trīs pēc tām. Pusdienā atkal divas tabletes, vakarā – trīs.
Kā vēl rūpējos par veselību? Valkāju magnētiskās saites pret sāpēm, sudraba gredzenus. Dedzinu sveces. Cenšos darīt labus darbus, tikties ar gaišiem cilvēkiem. Man nepatīk magnētiskās vētras un laika maiņas. Vaļas brīžos daudz adu. Noadu visas riebeklības nost, ko dzirdu televīzijā. Adot etnogrāfiskus rakstus, var labi mobilizēties, attīrīties no haosa un uzņemt enerģiju. Jābūt kustībā, dzīves vidū. Tas ir svarīgi, un to es visiem iesaku. Kopā ar invalīdu biedrību esam bijuši ekskursijās visā Latvijā, apskatījuši alas, pilskalnus, mežu muzejus. Vīcežu muižā redzējām no Čīles atvestas alpakas. Diena Rīgas zooloģiskajā dārzā ir kā lieli svētki. Rīgas cirks mums vienmēr ierāda labākās vietas. Reiz cirka darbiniekiem pateicu, ka esmu zootehniķe, un man piedāvāja izbraukt manēžā zirga pajūgā.
Kad pārdomāju manu laimīgo izglābšanos no elektrotraumas, saprotu, ka man ir ļoti stiprs sargeņģelis, ko mans tēvs man atsūtīja no Vorkutas tundras. Allaž godāju un cienu Tēva piemiņu.
