4. Hēlija atklāšanas 150.jubileja 1
Hēliju pirms 150 gadiem atklāja astronomi Žils Jansens un Džozefs Lokjers. Jansens tolaik novēroja pilnīgu saules aptumsumu Indijā. Viņš ar spektrālās ierīces palīdzību novēroja saules protuberanci un tās radītās krāsas. Saules protuberance ir blīva relatīvi aukstas vielas kondensācija, kura paceļas virs Saules virsmas, un kuru virs tās notur Saules magnētiskais lauks. Taču Jansens novēroja, ka Saules protuberanci un tās krāsas viņš var redzēt arī nenotiekot Saules aptumsumam. Nākamajās dienās viņš novēroja īpašu dzeltenu līniju. Identisku dzeltenu līniju atklāja arī angļu astronoms Džozefs Lokjers, kurš vēlāk sacīja, ka tas ir jauns ķīmiskais elements, kas nav zināms uz Zemes, un to nosauca par hēliju, to atvasinot no grieķu Saules dieva Heliosa. Vēlāk 1895.gadā Viljams Remzijs Londonā atklāja hēlija gāzi urānu saturošā minerālā, apklusinot kritiķus, kuri līdz tam uzskatīja, ka hēlijs ir sastopams tikai uz Saules un tam nav nekādas ietekmes uz Zemi.
