Pirmos sit tos, kuri nekad neies kopā ar “Saskaņu”. Saruna ar Raivi Dzintaru 61
Nacionālās apvienības priekšsēdētājs RAIVIS DZINTARS raksta grāmatu “par Latvijas politiku ar trīsdesmitgadnieka acīm”. Būšot padziļināts skatījums no zaļoksni spridzelīgās darbošanās “Visu Latvijai” jauniešu organizācijā, līdz pārtapšanai politiskā partijā, iekļūšanai Saeimā – un līdz mūsdienām. Lielā mērā tie būs personiski iespaidi, kolēģu, līdzgaitnieku personību ieskicējumi un pavērtas politikas taisīšanas aizkulises. Šajā intervijā NA līderis atbild uz jautājumiem par partijas gatavošanos 13. Saeimas vēlēšanām.
Daudz runāja, ka partiju vadītājiem reizē jābūt arī premjera amata kandidātiem. Kāpēc šo pienākumu nedeleģējāt Raivim Dzintaram, bet atkal eiroparlamentārim Robertam Zīlem?
R. Dzintars: – Neesmu dzirdējis citu argumentu, kāpēc partiju priekšsēdētājam automātiski jākļūst par premjera kandidātu, kā vien to, ka dažās Eiropas valstīs tā esot prakse. Manuprāt, mēraukla ir cita – kura persona partijā vislabāk spētu veikt šo pienākumu. Robertam Zīlem ir nepārspējama politiskā pieredze, tautsaimnieciskās zināšanas, kontakti iekšpolitikā un ārvalstīs…. Tas viss ļauj uzņemties Ministru prezidenta amatu kvalitatīvāk, Zīli šajā situācijā uzskatām par piemērotāko premjeru Latvijai.
Tālredzīgi cilvēki zināja teikt, ka uz šīm vēlēšanām “kompromatu” būšot kā vēl nekad. Patiešām, latviskās partijas ierautas konfliktos, savstarpējos apvainojumos. Jūs skaidrojaties ar Juri Jurašu, kas plaši aprakstīts, kas zina, nonāksiet līdz tiesu lietām. Otra pastāvīgi gruzdoša nesaprašanās starp liberāli noskaņotiem un nacionāli konservatīviem politiķiem. Saasinājumi, konfrontācija starp latviešiem – cik tas ir auglīgi un uz kurām dzirnavām lej ūdeni? Kā sadzīvosiet vienā Saeimā pēc priekšvēlēšanu dubļu cīņām?
Vēlēšanu būtiskākais jautājums – vai būs lūzumpunkts, kad “Saskaņai” izdosies iekļauties valdībā? Iepriekš reālistisks mēģinājums bija, kad Zatlera vadītais spēks iekļuva parlamentā un daudziem negaidīti, bet mums gaidīti aicināja par partneriem “SC” un paziņoja, ka tikai ar tankiem savienību apturēt. Tādam modelim bija gatavi piekāpties citi, ieskaitot Dombrovska “Vienotību”. Toreiz NA izdevās procesu nobloķēt.
Toreiz bija zatlerieši, kas neslēpa, ka pieļauj veidot koalīciju ar “SC”. Patlaban vēlēšanām pieteikušās partijas stingras kā dzelzsbetons un ir vienisprātis, ka ar “Saskaņu” nē un nē. Vai ir iemesls uztraukties, ka solījumi nav droši?
Pašreizējo Saeimu vēlēja Ukrainas konflikta karstumā. Tad bija diezgan droši, ka Latvijā nebūs nopietni ņemamu spēku, kas biedrosies ar “Saskaņu”. Šodien tas pagaisis no daudzu atmiņas, man nav šaubu, ka jau uzrakstīts scenārijs, kā “Saskaņu” atkal vest koalīcijā. Nez vai īstie partneri atklāsies tūliņ pēc vēlēšanām, kad dievojušies, ka “ar viņiem nebloķēsies”. Taču var rasties strupceļš, kad pretrunu dēļ koalīciju ilgstoši nevar izveidot…
… un tad “valstisko interešu vārdā”…
… vienojas par veidojumu “nepolitiskā valdība”, “varavīksnes kabinets”, kur praktiski ļauj “Saskaņai” ielikt kāju durvīs un nonākt valdībā. Latvisko partiju savstarpējie kašķi ir pateicīga situācija Kremļa sabiedroto labvēlīgam rezultātam. Vienatnē viņi nesavāktu pāri 50% balsu, taču, ja latviešu vēlētājs ir absolūti demotivēts balsot, viss politiskais process piegriezies un nepievilcīgs, savukārt “Saskaņas” elektorātu uzkurina iet uz iecirkni – tas nestu augļus. Turklāt labējā spārna piekritēji vēlēšanās izšķaida balsis tā, ka dažas partijas netiek, dažas knapi tiek pāri 5% barjerai – tas sola vēl labākus panākumus. Šajos apstākļos vēl būtiskāk sist tos, kuri nekad nepiekritīs iet kopā ar saskaņiešiem. Un ir politiķi, kuri tagad zvērē “nekad”, pirms tam zvērējuši nesadarboties ar Ušakovu, bet vēlāk sēdējuši pie viena pārrunu galda. Jaunā konservatīvā partija Rīgas domē ievēlēta it kā cietā opozīcijā valdošajam blokam, kam nav nekādas intereses dalīties varā. Jūrmalā bija citādi. Pēc pašvaldību vēlēšanām JKP vietējā saraksta pārstāvji tūliņ zvanīja man – jābūt prātīgiem, jāizmanto iespēja veidot varavīksnes koalīciju. Tā ka ir visai neprognozējami, kādas kuram būs noteiktās nesadarbošanās robežas.
Kas jātur aizdomās par iespējamu sarkano līniju pārkāpšanu? Brigmaņkunga solītajam taču jātic! Kaut gan “Rīdzenes” pagaldes valdību stādot, bija runa par saskaņiešu ievilkšanu koalīcijā, piedalījās ietekmīgi ZZS cilvēki – tikai, redz, Brigmanis nepiekrītot.
Tā izskanēja, kā arī tas, ka derētu tikt vaļā no nacionālistiem. Brigmanis bija pretējās pozīcijās, un liekas, ka pašlaik ZZS vairākumā ir politiķi, kas nepieļautu savienību ar “Saskaņu”. Tas mans privāts novērojums, kuru simtprocentīgi garantēt nevaru. Ja domā, kurš būtu Trojas zirgs, drīzāk kādi jauni veidojumi, kuri kā pēc notīm darbojas ar metodēm, kas Krievijas interesēs izspēlētas citās valstīs.
Liberāļi nekavējas norādīt – rekur, nacionāļi Saeimā nobalsoja sakritīgi ar putinistiem, viņiem vienas vērtības!
Pārmetumi šai ziņā NA ir demagoģiski. Ir saprotami, ka sakrīt tehniski vai nepolitiski jautājumi, piemēram, smēķēšanas ierobežojumi vai kas līdzīgs. Bet svarīgi, kas un kā balsojis nacionālpolitiskos, stratēģiskos jautājumos. Valoda, pilsonība, uzturēšanās atļaujas, migrācija, ģeopolitika – visur NA un “Saskaņai” bijuši un ir diametrāli pretēji viedokļi. Citas partijas – katra savā punktā – mēdz būt piekāpīgākas vai pat nodevīgas. No savas puses nevēlamies iesaistīties apmelojumu kampaņās, kuru vienīgais mērķis uzrausties un pakāpties uz citu pleciem. Es aicinātu atgriezties pie politiskā procesa un koncentrēties uz saturu. Kad apstākļi pavēršas, ka Jurašs mūs nomelno, nākas atbildēt, un tas pieblīvē daļu politiskās telpas. Kas atkarīgs no NA, neplānojam brukt kādam virsū. Var strīdēties, bet tad par ideoloģiskām nostādnēm. Uzskatu dažādība nav tas sliktākais politikā. Tas pat ir skaisti un cēli, kad politiķi “duelējas” par ideju. Vieni Stambulas konvencijā redz riskus, citi instrumentu, lai pasargātu pret vardarbību – norit argumentu cīņa. Politika kļūst pretīga, kad apzināti izplata melus, nomelnojumus.
