Vakars ar sliekām 0
Dodamies uz Amatas novada Nītaures pagastu. Tur dzīvo Guntis Andrēvičs, mūsu komandas izvēlētais skolotājs. Viņš rosās bioloģiskajā saimniecībā ar poētisku nosaukumu Plumpaiņi, mājas atrodas līdzās Domēra ezeram. Tomēr kaislīgajam copmanim nav gana, viņš izracis arī prāvu dīķi, kur ielaidis dažādu sugu zivis. Par Gunta copes meistarību liecina spoži kausi un makšķerēšanas sacīkšu medaļas, ar ko nokrauti vairāki plaukti.
Guntis stāsta, ka pats copē jau kopš piecu gadu vecuma. Viņam bijušas septiņas māsas, katra gribējusi brāļuku audzināt, tad nu puika glābies pie upes. Makšķerrīks tolaik bijis gaužām vienkāršs – kāts no taisnas lazdas un pludiņš ar spalvām no mājasputna spārna.
Pie Plumpaiņu kūts pakša jau saridātas makšķeres, taču mums vēl jāpaciešas. Vispirms jārok sliekas. Vaibstīdamās dodamies uz komposta kaudzi. Ir gluži jautri – Guntis iedur lāpstu, mēs ķeram, stiepjam un metam kastītē.
Viņš izvēlējies zivīgāko dīķi apkaimē, lai jaunajām makšķerniecēm nenāktos vilties. Vispirms zivis vajag iebarot. Tādu kā rīvmaizi vai suņu barību sajauc ar dīķa ūdeni. Izrādās, zivs varot atšķirt, no kurienes ūdens ņemts, tai rodas aizdomas, ja jūt svešu ūdeni.
“Tā smaržo, ka gribas pagaršot,” smejas Zane. Viņa barību saspaida bumbās un lidina ūdenī – tur, kur grasāmies copēt.
Pēc teorētiskajām mācībām maucam sliekas uz āķa. Taču brrr! ilgst tikai vienu mirkli, vēlāk kaislības rimst. Mēs iemetam pludiņmakšķeres no krasta.
Brīnišķīgās foreles
Mēģinu atrast copes neveselīgos aspektus. Tādi ir, ja neatrod ērtu pozu stāvēšanai ar makšķeri rokās. Jau pēc laiciņa jūtams, ka mugura saspringst. Noteikti derētu kāds krēsls, kurā iezvelties un atspiesties.
Arī redzei jābūt gana labai, lai var skaidri saskatīt, kas notiek ar pludiņu tālumā. Pārāk tālu jau gan nav. Esam copmanes bez pieredzes, turklāt neizmantojam makšķeres spoli, tāpēc pludiņi līgojas turpat tuvumā.
Jau pēc brīža Regīna lidina krastā zivi! Viņai ir vislielākā copes pieredze – kolēģe katru vasaru ķer zivis Ežezerā pie savām lauku mājām. Parasti gan viņa to darot no laivas. Vēlāk Regīnai izdodas izvilkt arī paprāvu foreli. Izrādās, tā ir lielākā zivs viņas mūžā!
“Esmu gandarīta, biedrīši!” mīlīgi murmina Regīna, cenzdamās saujās noturēt skaisto zivi.
Foreli noķer arī galvenā redaktore Zane. Jau sāk šķist, ka Guntis ir sarunājis kādu vietējo, kurš rosās zem ūdens un uzkabina zivi uz vajadzīgā āķa…
Pa pusei makšķernieces?
Jo makšķere garāka un jutīgāka, jo zivs izvilkšana no ūdens sniedz bagātīgāku emociju gammu. Taču mūsu emocijas jau tāpat sit augstu vilni, kad zivis cita pēc citas tiek izrautas no dīķa (citādi šo procesu diez vai varētu nosaukt). Sparīgi velkot, dažas arī noraujas.
Aizrautībā gar ausīm slīd Gunta stāstītais – vajagot iedomāties, ko redz zivs; ir būtiski, kādos apstākļos katra zivju suga dzīvo un ar ko barojas.
Pamazām saule veļas uz rietu. Pēc pāris stundām izmēģinājuma poligons tiek slēgts. Esam ar patiku izbaudījušas šo laiku, tas atveldzējis prātu no ikdienas skrējiena, sniedzis mierpilnus mirkļus. Tagad zinām, ka copēšana trenē pacietību, kā arī roku muskuļus. Turklāt tā ir veselīga nodarbe, jo notiek dabā un svaigā gaisā.
Mūsu relaksētās sejas vērojot, eksperts Guntis filozofiski saka: “Ja copējot vairs nedomā, ko un kā dari, visu veic gandrīz automātiski, esi jau pa pusei makšķernieks.”
* Paldies Mārim Pētersonam par sava Ķēču dīķa atvēlēšanu 36,6 °C kolektīva copei.
Mūsu eksperts
GUNTIS ANDRĒVIČS, aizrautīgs makšķernieks no Amatas novada Nītaures pagasta
