Pirmo reizi kapteinis – Maksims Širokovs stāsta par hokejista karjeras līkločiem 2
“Jāsāk domāt par to, kas būs pēc hokejista karjeras beigām,” atzīst Maksims Širokovs, kurš pēc 12 gadiem leģionāra maizē atgriezies Latvijas čempionātā un spēlē komandā “Prizma”. Viņnedēļ pieredzējušais aizsargs bija Latvijas valstsvienības kapteinis turnīrā Dienvidkorejā, kurā mūsējie pārliecinoši pieveica mājiniekus (6:2) un japāņus (6:3), bet uz atvadām zaudēja Kazahstānas izlasei (2:3 papildlaikā).
Kādi iespaidi par turnīru Dienvidkorejā?
M. Širokovs: Man patika viss – viesnīca, autobusi, halles, ģērbtuve. Latvijas izlasē bija ļoti laba atmosfēra, visi uz vienas lapas. Galvenais treneris Valērijs Kuļibaba paveica lielu darbu, bija sagatavojis informāciju par pretiniekiem, pievērsa uzmanību pareizām darbībām laukumā. Pirmajā spēlē uzvara pret korejiešiem nāca diezgan viegli, bijām ļoti koncentrējušies, cīnījāmies par katru ripu. Arī Japānas izlasei iemetām sešus vārtus, spēle gāja no rokas. No kazahiem varbūt negaidījām tik lielu pretestību, nebijām gatavi, ka viņi būs krietni labāki nekā iepriekšējie pretinieki, sākums neizdevās. Daudzus vārtu momentus neizmantojām, bet visi cīnījās līdz galam, mums bija jauna izlase, un uzskatu, ka visi, arī pieredzējušie, šajā turnīrā bijām lieli ieguvēji.
Trīs spēles trijās dienās plus aklimatizācija – grafiks laikam bija ļoti sarežģīts?
Pēc lidojuma bija grūti, bet visi ievērojām sīkumus – pareizi atpūsties, paēst, sagatavoties spēlei, simtprocentīgi koncentrēties. Protams, beigās asumiņš pazuda, vārtu gūšanas momentos pietrūka aukstasinības. Pats centos vairāk gatavoties mentāli, jo sapratu, ka fiziski uznāks lūziens, zudīs koncentrēšanās.
Tu pirmo reizi biji izlases kapteinis?
Jā, ja neskaita spēles par Baltijas kausu un Latvijas klubu izlasē. Tagad gan bija citādas izjūtas, liela atbildība. Centos visus atbalstīt, palīdzēja arī mans brālis (Aleksejs Širokovs) un Georgijs Pujacs, paši cīnījāmies maksimāli.
“Facebook” pamanīju, ka ar Pujacu gājāt peldēties okeānā.
Dzīvojām pie Austrumķīnas jūras, gājām atsvaidzināties aukstā ūdenī, kājām – tā ir laba atjaunošanās. Tur ir ziema, bet mazliet siltāks nekā Latvijā. Visiem čaļiem patika turnīrs, forši būt valstī, kuru citkārt varbūt neapmeklētu. Kuriozi, ka man vienīgajam komandas forma pa ceļam kaut kur nomaldījās un uz spēli nācās iet jaunā ekipējumā. Formu dabūju atpakaļceļā lidostā, vedu atpakaļ pat neizsaiņojot.
Vai izlases vadītāji solīja labākos uzaicināt uz treniņu nometni pirms pasaules čempionāta?
Skaidrs, ka hokejisti centās sevi pierādīt, un domāju, ka labākos uzaicinās. Skatījās gan treneri, gan Viesturs Koziols, kurš bija lielisks mūsu delegācijas vadītājs un daudz palīdzēja. Pats gan uz nometni netēmēju, ir daudz labu jaunāku spēlētāju. Protams, vienmēr būšu priecīgs, ja pasauks uz kādu pārbaudes turnīru. Divas reizes spēlēju pasaules čempionātā. Boba Hārtlija pirmajā gadā izlases galvenā trenera amatā biju aizgājis, parunājām. Viņš teica, ka galvenais akcents būs uz jaunajiem, un es piekrītu – tā tam jābūt.
Latvijas čempionātā tev šī ir pirmā sezona pēc 12 gadu pārtraukuma. Kāpēc nolēmi atgriezties mājās?
Man ir 36 gadi, jāsāk domāt par to, kas būs pēc hokejista karjeras beigām. Es arī esmu treneris “International Hockey School”, sākšu studēt Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Pamētājos pa Eiropu, meklēt klubus ārzemēs un pierādīt sevi nav viegli, katru dienu jāapliecina, ka esi labāks par vietējiem, vienmēr vajadzīgas uzvaras. Mājās visi ir savējie, atbalsta viens otru, un tas ir mierīgāk sirdij. Ļoti patīkami uz ledus satikties ar puišiem, ar kuriem vai pret kuriem neesmu spēlējis daudzus gadus.
Kura no ārzemju komandām visvairāk paliks atmiņā?
Gan hokeja, gan sadzīves ziņā ļoti patika divarpus Šveicē pavadītās sezonas, tur komanda un treneri daudz ko iedeva. Itālijā bija forši, arī Slovākijā, kur Nitrā ar Māri Jasu spēlējām, piecus mēnešus nesaņemot algu, ko samaksāja tikai augustā. Šajā ziņā interesants gadījums bija pāris gadu vēlāk, kad pēc atvadām no Kazahstānas meklēju klubu. Piezvanīja Sergejs Pečura no Ļvovas Ukrainā un saka: brauc pie manis, viss super, dzīvošana perfekta, nauda laikā, prēmijas. Sakravāju somas un aizlidoju. Iedeva dzīvokli, kurā loga nav un knapi viena lampiņa deg. Ģērbtuvē ģērbāmies uz maiņām, jo nebija vietas, ledus laukums kā ziemā uz dīķa, algas nav paredzētas. Bet Sergejs saka: “Es taču pajokoju, vecīt!” Pēc pusotra mēneša abi tikām prom no turienes. Uzspēlēju daudz kur, un pārsvarā ir labas atmiņas.
