3. Šādā situācijā, protams, ar iespējamo cēloņu konstatāciju nepietiek. Daži padomi varētu būt universāli: pirmkārt, nebēgt no situācijas, jo lamu vārdi šajā gadījumā ir sauciens pēc palīdzības. Pēc kāda veida palīdzības, tas jānoskaidro, vai nu vecākiem pašiem, vai ar psihologa palīdzību. Mīlestība nekad nav par daudz, pat tad, ja šķiet, ka bērns to nav pelnījis. Apskaut, pateikt uzslavu vai mīļus vārdus atbilstošā situācijā, un bērns šo uzvedības modeli no vecākiem nemanot pārņems. 2
4. Viens no veidiem noskaidrot labāko vecāku rīcību jau esošā situācijā, ir bērnam pajautāt: “Ko tu gribi panākt? Ko tieši tu no manis gaidi?” Ja bērna prasības ir normālas, tad viņam arī dot to, ko viņš grib. Tā viņš izjutīs kontroli pār apstākļiem un stresa līmenis pazemināsies. Nav vērts jautāt: “Kāpēc tu tā dari?”, jo uz šo jautājumu ne vienmēr var atbildēt pieaudzis cilvēks.
Otrkārt, pieaugušajam strikti jānodala bērna tiesības slikti justies no bērna rīcības, kas nodara pāri apkārtējiem. Te palīdz vārdi: “Es varu saprast, ka tu jūties slikti (dusmīgs, nokaitināts, piekusis, pārskaities, apvainots utt.), tomēr tavi vārdi ir nepiemēroti un nodara man sāpes. Es arī jūtos dusmīgs(a), aizvainots(a), sāpināts(a)utt.” Tādējādi pieaugušie nodala emocijas no rīcības, un, ja emocijas mēs pieņemam, tad rīcību varam palīdzēt bērnam mainīt.
5. Iztēlojieties sevi bērna vietā – kā viņš jūtas, ko domā, ko cenšas panākt. Un tas var palīdzēt atrast piemērotu rīcību sarežģītās situācijās.”
