“Pirmkārt, mēs bijām kā viena liela ģimene. Otrkārt, neapšaubāmi Rīga bija fantastika, atbalsts – vienreizējs!” Intervija ar Ralfu Bukartu 44
“Prieks atrasties šeit šajā grūtajā brīdī, jo tikko atlidojām, tikko tikāmies ar prezidentu… Zēni krita no kājām nost, bet mēs neliedzam faniem to prieku, neliedzam parakstus,” ar smaidu sejā TV24 raidījumā “Uz līnijas” pēc sagaidīšanas pie Brīvības pieminekļa atzīst Latvijas hokeja izlases uzbrucēju Roberta, Riharda un Rodžera Bukartu tētis, hokeja skauts Ralfs Bukarts.
Jānis Labucs: Harijs Vītoliņš pēc izcīnītās bronzas medaļas intervijā teica tā: “Pirms čempionāta man bija sapnis, kurā man medaļa karājas kaklā.” Acīmredzot, šis Harija Vītoliņa sapnis ir veiksmīgi piepildījies dzīvē. Ralf, kas bija tavā sapnī pirms hokeja čempionāta?
Ralfs Bukarts: Varbūt tā ir mana problēma, bet es visiem saku, ka es neesmu pesimists, bet esmu labi informēts optimists. Man nekad ar visu neiet kopā prognozes, jo man pāri valda sportiskā sapratne, loģiskais saprāts. Es godīgi pasaku un atzīšos, ka es neko neuzminēju, neko es neparedzēju. Par Hariju es nezinu, bet pirms spēles ar zviedriem no rīta man pazvanīja federācijas prezidents Aigars Kalvītis un pateica: “Nezinu, kā mēs brauksim, nezinu, kur mēs dzīvosim, bet biļetes mums uz abām Latvijas spēlēm būs Tamperē.” Es tā nodomāju: “Hallo! Vēl ir jāuzvar zviedri. Un tas nav nekas tāds mazs…”
Šis laikam ir tas brīdis, kad var pieminēt ticību. Laikam pilnīgi visi ticēja, kas bija par un ap šo hokeja izlasi. No kurienes nāca tā ticība? Tas bija tikai šī gada fenomens vai tāda ir vienmēr bijusi, bet vienkārši citus gadus nav sanācis?
Drīzāk otrais variants. Es domāju tā, ka mums visus gadus izlase ir bijusi laba. Visi čaļi praktiski nekad neatsaka, visi ir gatavi lidot. Jāteic, protams, ka šogad mums ir iznācis visoptimālakais sastāvs bez dažiem izņēmumiem. Mēs neesam tāda valsts, kas var uztaisīt, piemēram, divas vai trīs izlases. Kādi mēs esam, tādi mēs esam. Nekur pasaulē ar mazajiem bērniem nekur neviens neauklējas, bet mēs auklējamies, tāpēc ka mums viņu ir maz. Un, ja viņš kopš pirmās iziešanas uz ledus kaut ko māk jau izdarīt, tad viņš jau ir vērtība. Bet, redziet, kur sanāk tas kuriozs – sanāca 22 čaļi, praktiski neviens šobrīd nespēlē pilnā apmērā Nacionālajā hokeja līgā (NHL) un mēs uzveicām tīru no NHL spēlētājiem komplektētu komandu.
Te ir tas pamatjautājums, kas, tavuprāt, bija tas viens apstāklis vai apstākļu kopums, kas mums deva šo panākumu? Ja skatāmies uz papīra, daudzas komandas, kas palika aiz mums bija spēcīgākas.
Pirmkārt, visa komanda bija kā brāļi, kā draugi, kā radinieki. Spēlētāju vidū valdīja veselīgs humors. Kādu pavilka uz zoba, tad viņš kaut kā atspēlējās. Mēs bijām kā viena liela ģimene. Otrkārt, neapšaubāmi Rīga bija fantastika, atbalsts – vienreizējs. Un, kad Tamperē atlidoja trīs lidmašīnas ar neskaitāmu daudzumu fanu, to reāli varēja redzēt, ka tas bija milzīgs atbalsts, jo, piemēram, amerikāņiem tāda atbalsta nebija.
Kāda skatītāja mums raksta: “Esmu liela hokeja fane. Es esmu vienkārši laimīga, ka piedzīvoju šo mirkli. Paldies Daugaviņam, ka viņš atgriezās izlasē, un paldies Jums par izaudzinātiem dēliem. Visa Latvija lepojas ar viņiem!” Tu jau pieminēji atmosfēru komandā. Praktiski visās pēc spēļu intervijās arī spēlētāji teica, ka komanda bija saliedēta un viņi bija gatavi sisties viens par otru jebkuros brīžos. Kas bija tas, kas vispār lika šādai komandai izveidoties? Vai tas bija treneru nopelns, vai varbūt Daugaviņa nopelns? Kā šī komanda izveidojās?
Es gribētu teikt to, ka tie hokeja fanāti, kas seko līdzi hokejam vēl no tālā 1988. gada, kad Artūrs Irbe, Harijs Vītoliņš, Ulvis Katlaps, kurus sauca par latviešu strelniekiem Rīgas “Dinamo” rindās PSRS čempionātā, tur viss sākās. Tad mēs vēl nebijām brīva valsts, bet tur viss sākās. Tas viss tika pārmantots, pārcēlās tālāk. Harijs Vītoliņš nu jau ir treneris, Artūrs Irbe arī ir treneris. Vakar [svētdien, 28. maijā] ģērbtuvēs pateicu, ka mums ir visu laiku labākais latviešu treneris – Harijs Vītoliņš. Un neviens arī neiebilda. Sasniegumi ir fenomenāli. Treneru sastāvs viennozīmīgi deva savu ieguldījumu.
Vai es pareizi saprotu, ka komandas psiholoģiskais stāvoklis un tā ģimenes sajūta galvenokārt nāk no trenera?
Viss kopā. Nav tā kā, piemēram, kādā Ziemeļamerikas komandā, kur viens spēlētājs ir no dienvidiem, viens no ziemeļiem, viens no austrumiem, viens no rietumiem, un viņi kaut kur, kaut kad ir tikušies… Visi čaļi, kas mums ir komandā, viņi krustām šķērsām viens ar otru ir spēlējuši. Viņu ģimenes ir pazīstamas. Tur ir tā sāls visām uzvarām.
Ralf, es tev pateikšu godīgi. Pēc pirmajām divām spēlēm pret Kanādu un Slovākiju man pašam bija šķērma sajūta. Es neredzēju degsmi. Bet tad, sākot ar trešo spēli, tā bija diena pret nakti. Vai kaut kas mainījās komandas iekšienē pēc spēles pret Slovākiju?
Es teikšu tā – ja mums Slovākija būtu kritusi izlozē apmēram tad, kad mēs spēlējām ar Kazahstānu, tad mēs viņus vinnētu. Šajā gadījumā es gribētu piesaukt zviedru fenomenu. Paskatieties atpakaļ vēsturē. Tad, kad sākumā Zviedrijas izlase nospēlēja neizšķirti vai zaudēja, viņi paņēma čempionus. Respektīvi, šis ir garš turnīrs, gandrīz vairāk nekā divas nedēļas. Grūti ir noturēties labā formā. Mums sākums bija švakāks, bet mēs pamazām atklājāmies. Balcers atklājās, Rubīns vispār zelta puisis – divi goli un medaļas kaklā. Un tas viss bija pēc tam. Arī Miks Indrašis – tā kā sākumā jā, nē un beigās viennozīmīgi seši jā!
Zvana skatītāja un jautā, vai varētu pastāstīt kaut ko vairāk par šī gada labāko spelētāju Artūru Šilovu.
Es gribētu piezīmēt to, ka varbūt tā ir kaut kāda pārmantotība. Atceramies vēl to, ka tālajā, vēl savādākajā valstī par pasaules čempionāta labāko vārtsargu tika atzīts Artūrs Irbe. Šobrīd Artūrs Irbe ir vārtsargu treneris un Artūrs Šilovs saņem labākā vārtsarga balvu. Kopumā viņš ir fantastisks čalis. Es viņu iepazinu jau iepriekš, bet šoreiz tas arī apstiprinājās – nosvērts, samērā kautrīgs. Godīgi sakot, es nesaprotu, kāpēc viņam līdz šim nav izveidojusies pilnvērtīga NHL karjera. Cerams, ka tagad viņu novērtēs.
Tas ir arī viens no skatītāju jautājumiem, vai Šilovs būs stabils NHL vārtsargs nākamajā sezonā?
To mēs jau nevaram pateikt, bet es viņam teicu: “Klausies, Artūr, ja tevi Vankūvera neņem, es runāšu, pārcelies uz saulaino Floridu.”
Tu runāsi?
Protams, ka es runāšu.
Es ceru, ka tevī ieklausīsies. Kā šobrīd vispār ir Floridai ar vārtsargiem?
Floridā ir ļoti spēcīga vārtsargu treneru līnija. Saproti, mēs jau zinām tos apstākļus, kā Artūrs nonāca pie spēlēšanas. Viņš izmantoja savu iespēju. Tātad viņā iekšā ir kaut kāds tāds gars. Es esmu pārliecināts, ja viņam dotu, viņš izmantotu savu iespēju NHL. Fenomenāls vārtsargs. Ne jau par velti viņš tiek atzīts.
Kāds skatītājs raksta: “Pēc spēles Kanāda-Vācija radās iespaids, ka mēs varētu uzvarēt Vāciju.” Nebija nedaudz mieles par to, ka Vācija spēlēja finālā?
Protams, vienmēr ir jācenšas tiekties uz augšu. Ir slikts tas karavīrs, kurš negrib būt pulkvedis. Bet ir jāgūst gandarījums no tā, kas ir. Arī Prezidenta pilī izskanēja teksts, ka otrā vieta – tas ir zaudējums, bet trešo vietu mēs izcīnijām. Un prezidents pateica, ka tā nav bronzas medaļa, bet priekš Latvijas tā ir zelta medaļa. Tas ir fakts.
Kāds cits skatītājs raksta šādi: “Nekādā ziņā negribu noniecināt Latvijas izlases sasniegumus, bet būsim reāli – lielajās izlasēs nebija daudzu NHL spēlētāju un nebija arī Krievijas izlase. Vai mēs tiktu līdz medaļām, ja būtu minētie spēlētāji un Krievijas izlase? Paldies hokejistiem un treneriem!”
Labs jautājums. Uz to ir ļoti grūti atbildēt. Es varu pateikt tikai to, ka visas TOP valstis pievērstu krietni lielāku uzmanību tam, ja, piemēram, spēlētu Krievija. Vai viņi varētu savākt spēcīgāku sastāvu? Tas ir cits jautājums. Bet tāpat bija daudz spēcīgu un vadošu spēlētāju, it īpaši Kanādai un Amerikai. Šajā čempionātā esmu noskatījies 28 spēles. Protams, izņemot Latvijas izlasi, es biju stāvā sajūsmā par Šveici. Manā vērtējumā Šveicei bija jāņem čempions. Visos komponentos pilnvērtīgi nokomplektēta komanda ar labu vārtsargu, ar ideālu aizsardzības līniju un spēcīgu uzbrukumu.
Es domāju, ka Latvijā nevienam nav pilnīgi nekādu bažu par tavu pienesumu Latvijas hokejam, sākot ar hokeja skolu Sāga un ar visu tavu pienesumu arī dēlu audzināšanā. Lūk, viena bilde ar taviem audzēkņiem – Jānis Jaks, Kristaps Zīle, Miks Indrašis, Oskars Batņa, Rihards Bukarts, Mārtiņš Dzierkals un tavs otrs dēls Roberts Bukarts. Šie vīri kopā ir savākuši 37 rezultivitātes punktus no visas komandas savāktajiem 81 punkta, kas ir nedaudz vairāk nekā 45% no visiem komandas sakrātajiem punktiem.
Tā vienmēr ir bijusi mana dzīves krustcele. Jā, man ir trīs dēli, kas spēlē. Man ir savs klubs. Bet es jums godīgi pateikšu, un vienmēr esmu tā vērtējis – šobrīd man ir nevis divas medaļas, bet man ir deviņas medaļas. Un es varētu teikt vēl vairāk. Īstenībā es uzskatu, ka man šogad ir 25 medaļas. Varbūt tā ir bijusi mana kā tēva veiksme, ka visi mani dēli savās komandās ir bijuši līderi. Es nekad viņiem neesmu bijis spiests veltīt īpašu uzmanību. Drīzāk kādu citu čali pavilkt no otrās, trešās maiņas, lai kopumā labi sanāktu. Es uzskatu, ka es esmu Latvijas hokeja cilvēks.
Trīs dēli hokejā. Rodžers vēl šobrīd ir ceļā uz nacionālo hokeja izlasi. Kāda ir tā formula, kā kļūt par hokejistu?
Es personīgi domāju tā, ka tā ir mīlestība pret hokeju. Nekas tā nenotiks, ja kāds tētis vai mamma izdomās: “Tā, NHL – tur maksā miljonus, es sūtīšu viņu tur.” Hokejs ir samērā ļoti grūts sporta veids, tāpēc varbūt ar to ir izskaidrojams, kāpēc lielākā daļa hokejistu ir māņticīgi – obligāti pirmo vilkt kreiso slidu, to darīt šitā, to darīt tā. Tur viss ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Bet vienkārši ir jāmīl šis sporta veids. Tā kā visā dzīvē – viss ir jādara ar tīru sirdi un dvēseli. Mazais puika ir jāved, maksimāli jāatbalsta, jāiekļaujas vecāku dzīvē un, ja ģimenē vēl ir brāļi, kas to ir darījuši, tas viss stimulē un veicina. Respektīvi, ģimenē ir jādzīvo ne tikai hokejā tikai treniņa laukumā vai spēles laukumē, bet arī mājās.
Visu sarunu ar Ralfu Bukartu skaties video!
