Pirmie mēneši sarkanā karoga ēnā jeb kā 1940. gada okupācijas pirmajos mēnešos iznīcināja Latvijas brīvvalsts liecības 48
Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas valsts dekonstrukcija. 1939.–1940.
Turpinām vēsturnieka Jura Ciganova rakstu sēriju par traģiskajiem vēstures griežiem, kad agresīvā Padomju Savienība okupēja neatkarīgo Latvijas valsti.
1940. gada 21. jūlijā Rīgā, Nacionālā teātra telpās uz pirmo sēdi sanāca tikko ievēlētā Latvijas “Tautas Saeima”. Viens no tās deputātiem, padomju okupācijas varas ieceltais politpārvaldes priekšnieks Vikentijs Latkovskis par šo sēdi teica: “.. faktiski bija sagrauts vecais un iezīmēta jaunā dzimšana ..” Kas tad bija šis “jaunais”?
To iezīmēja Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas sekretārs (arī jaunās varas “Tautas” deputāts) Žanis Spure savā paziņojumā šinī pašā sēdē: “Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šā brīža pasludina padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiek pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko republiku.” Pēc tam iekšlietu ministrs Vilis Lācis nolasīja deklarāciju par iestāšanos PSRS sastāvā. Zālē neatradās neviens deputāts, kurš atgādinātu, ka tikai tautas nobalsošanā var lemt par Latvijas valstiskuma lik-teni.
1940. gada 5. augustā Latvija kļuva par “pilntiesīgu” sociālistisko republiku “lielā brāļa” saimē. Tika pieņemta jauna konstitūcija, kas praktiski bija “vislabākās, demokrātiskākās Staļina” PSRS konstitūcijas kopija. Protams, nekādu “vecās, plutokrātiskās varas” atribūtu jaunajā sociālisma zemē būt vairs nevarēja. Saskaņā ar Padomju Latvijas Konstitūciju karogs nu bija sarkans ar sirpi un veseri, kā arī uzrakstu virs tiem “LPSR”, ģerbonis – vārpās ietverts zelta sirpis un veseris no jūras lecošos saules staros, vārpas apvija lentes, uz kurām latviešu un krievu valodā bija rakstīts “Visu zemju proletārieši, savienojaties!”. Labi vēl, ka ne tikai krievu valodā vien… Nu pienāca laiks arī ikdienas dzīvē atbrīvoties no “vecā režīma žņaugiem”.
Jauni laiki – jauni nosaukumi
Jūlija vidū jaunais sabiedrisko lietu ministrs Pēteris Blaus parakstīja paziņojumu, ka, pastāvot patiesai demokrātijas tautas republikai, neattaisnojami būtu Latvijā turpmāk lietot uzrunās un rakstos vārdus “kungs” vai “kundze”. To vietā būtu vēlams kā atbilstošākus lietot vārdus “pilsonis” vai “pilsone”. Kā tas izpaudās tirdzniecības vietās, par piemēru: 1940. gada 24. jūlijā Armijas ekonomiskajā veikalā iecēla politisko vadītāju Pēteri Pētersonu, kurš ar savu palīgu Voldemāru Albertu 8.–9. augustā ieradās vizītē Daugavpilī. Veikala Daugavpils nodaļā tūdaļ izveidoja Darba vietas komiteju, kurai bija jācīnās pret “vecā, plutokrātiskā” paliekām darba vietā, proti, šī komiteja varēja apstrīdēt veikala priekšnieka jebkuru rīkojumu kā jaunajai kārtībai neatbilstošu. Viens no pirmajiem jaunās Darba vietas komitejas rīkojumiem bija tējas dzeršanas aizliegums visiem veikala darbiniekiem bez izņēmuma darba laikā. Vēl sekoja aizliegums uzrunāt klientus ar uzrunu “kungs” vai “kundze”, tagad bija jāsaka “pilsoni” vai “biedri”.
1940. gada 25. jūlijā laikraksts “Jaunākās Ziņas” vēstīja: “Rīgas pilsētas valde pārdēvējusi vairākas ielas un laukumus, lai jaunie nosaukumi paustu jaunā laika iestāšanos.” Jaunā laika vēstneši bija 17. jūnija laukums – bijušais 15. maija laukums (mūsdienās Doma laukums), Sarkanarmijas iela – bijusī Aizsargu iela (mūsdienās Bruņinieku iela), 21. jūlija laukums – bijušais Vienības laukums (mūsdienās Esplanāde). Pēdējās vietas sakarā der atzīmēt, ka pārdēvēšana notika tikai četras dienas pēc datuma, kura vārdā nu laukums tika nosaukts… Jaunajai varai vēl traucēja Latgales iela, kura nu saucās Maskavas vārdā, kā arī Uzvaras laukums Pārdaugavā – pārdēvēts par Sarkano. Nedaudz vēlāk Rīgas kartē parādījās arī citi jaunā laika paudēji – pareizā politiskajā līnijā ieturēti ielu nosaukumi: Komunāru un Padomju bulvāris, Pionieru laukums, Anrī Barbisa, Leona Paegles, Eduarda Veidenbauma, Friča Gaiļa iela.
1940. gada 29. novembrī likvidēja arī no vecās varas mantojumā palikušo Rīgas pašvaldību – pilsētas valdi. To aizstāja Rīgas pilsētas Izpildkomiteja ar pirmo sekretāru Arnoldu Deglavu priekšgalā. Pēc sociālistiskajiem pārveidojumiem prasījās arī pilsētas administratīvajam pārdalījumam. 1941. gada 9. janvārī Latvijas PSR Augstākās padomes Prezidijs pieņēma dekrētu par rajonu nodibināšanu Rīgā. Tika izveidoti seši rajoni: Ļeņina, Kirova, Maskavas, Proletāriešu, Sarkanarmijas un Staļina. Kā redzams, visiem rajoniem tika doti visnotaļ “proletāriski pareizi” nosaukumi. Rajonos izpildvaru pārstāvēja izpildu komitejas, par kuru priekšsēdētājiem kompartija iecēla “vecā, plutokrātiskā režīma nesamaitātus” cilvēkus.
Arī citas Latvijas pilsētas sekoja Rīgas jauno saimnieku piemēram. 1940. gada 9. augustā Daugavpils pilsētas valde paziņoja par nodomu pārdēvēt veselu vir-kni ielu un laukumu “jaunajos, sociālistiskajos nosaukumos”. Vadoņa ielu – par Padomju ielu, Aizsargu ielu – par Jaunatnes ielu, 3. janvāra ielu – par 5. augusta ielu (diena, kad Latvija tika oficiāli inkorporēta Padomju Savienības sastāvā, bet bija tikai 9. augusts!), Baznīcas ielu – par Strādnieku ielu, Vecticībnieku ielu – par Tautas ielu, Skautu laukumu – par Jūnija laukumu utt.
“.. aizvākt vecā, plutokrātiskā režīma paliekas ..”
Jaunās varas apstākļos visa sabiedriskā dzīve, prese, kultūras un izglītības sistēma steidzīgi tika pārkārtota pēc vienotā “padomju ikdienas” parauga. Visas citas politiskās partijas, protams, izņemot “proletāriskās revolūcijas flagmani” komunistisko partiju, tika aizliegtas. Līdzīgs liktenis piemeklēja lielāko daļu sabiedrisko organizāciju, apvienību, visas mazākumtautību nacionālās savienības (likvidēja arī mazākumtautību skolas), kuras tika vai nu oficiāli aizliegtas, vai arī tām faktiski vajadzēja izbeigt darbību. Jau 1940. gada 1. augustā Augusta Kirhenšteina valdības sabiedrisko lietu ministra vietas izpildītājs Andrejs Jablonskis parakstīja rīkojumu, saskaņā ar kuru visām “bezpeļņas biedrībām, izstrādājot savus statūtus pēc sabiedrisko lietu ministrijas parauga, ir jāsvītro tā daļa, kur runa ir par nacionālas Latvijas un latviskas kultūras tapšanu uz 15. maija ideju bāzes”. Protams, atruna par 15. maija režīmu bija lieka. Jebkura nacionālās valsts pieminēšana ar labu vārdu vairs nebija atļauta. Līdzīgi nacionālās domas tika izskaustas arī no rak-stītajiem masu informācijas līdzekļiem, no kuriem virkne tika aizliegti un likvidēti, citiem nomainīja redakciju. Par privāto izdevējdarbību vispār vairs nevarēja domāt.
Iestājās kultūras un informācijas “garīgā attīrīšanās” pēc padomju parauga. Augusta sākumā ar sabiedrisko lietu ministra Pētera Blaua rīkojumu tika uzdots visiem kinofilmu iznomāšanas kantoriem pārcenzēt visas to rīcībā esošās filmas. Pārcenzēšanai ministrijas paspārnē tika radīta speciāla komisija, kas noteica, kuras kinolentes Padomju Latvijas pilsoņi varēs skatīties. Kinoteātri pastiprināti sāka izrādīt padomju lielfilmas “Baltijas deputāts”, “Mēs no Kron-štates”, “Cirka princese”, “Cūkkope un gans” u. c., kā arī neaizmirstot padomju dokumentālās kinohronikas “šedevrus” “Mannerheima līnija» un “1940. gada 1. maija militārā parāde Sarkanajā laukumā Maskavā”. Reklāmas afišās tika uzsvērts, ka nu visas padomju filmas rāda bez cenzūras izgriezumiem.
Jau 1940. gadā iznāca “Aizliegto grāmatu un brošūru saraksta” pirmais sējums, kuram 1941. gada sākumā sekoja vēl divi. Visi aizliegtie, kā arī ļoti daudzi vēl oficiāli neaizliegtie darbi tika izņemti no bibliotēkām un iznīcināti. “Jaunākās Ziņas” 1940. gada 6. augustā rakstīja: “Sabiedrisko lietu ministrija norāda, ka daudzu valsts un sabiedrisko iestāžu darba telpās un uzgaidāmajās istabās pie sienām vēl karājās 15. maija lozungi, bet uz galdiem atrodamo žurnālu un laikrakstu vidū redzami “Aizsargs”, “Vanags”, “Sējējs” u. c., kuru atrašanās nav savienojama ar Padomju Latvijas garu. Ir pats pēdējais laiks aizvākt plutokrātijas režīma paliekas.” Kā plutokrātijas režīma palieku likvidēja arī pašas “Jaunākās Ziņas”. 9. augustā iznāca šī lielākā dienas laikraksta pēdējais numurs.
Ar skubu bija jāiznīdē pašos pamatos latviskais nacionālais gars skolās, lai veidotos staļiniskā skola jau pēc aprobētiem padomju paraugiem. Izstrādāja jaunas mācību programmas, kuru galvenais saturs bija komunistiskā aģitācija un propaganda. Ieviesa pastiprinātu krievu valodas mācīšanu, tā tika noteikta kā obligātais mācību priekšmets, un jau pamatskolas 3. klasē nedēļā bija paredzētas trīs krievu valodas nodarbības. Kā jaunajam laikam neatbilstoša tika aizliegta ticības mācība, samazināts humanitāro priekšmetu skaits, toties uzsvaru jaunās paaudzes veidošanā pareizā politiskā virzienā bija jāliek uz politisko audzināšanu. Arī vecās ulmaņlaika mācību grāmatas vairs nederēja, pat ābeces tekstu vajadzēja tulkot no krievu valodas, vēsturi skolās sāka mācīt, akcentējot lielās krievu tautas sasniegumus “ģēnija un tautu tēva” Josifa Visa- rionoviča Staļina vadībā. No skolu bibliotēkām izsvieda Kārļa Skalbes, Jāņa Akuratera, Viļa Plūdona, Annas Brigaderes, Edvarta Virzas un citu “kaitīgo un nederīgo” latviešu “buržuāziskos” darbus.
Laikrakstā “Jaunais Komunārs” 1940. gada 18. oktobrī bija rakstīts: “Padomju Latvijas komjaunieši, pionieri un darba jaunieši ir tie, kas paceltu galvu un spara pilni iet sociālistiskās kultūras cēlāju pirmajās rindās. To nespēs aizkavēt arī mirstošās plutokrātu kliķes garā piesātinātie gļēvie skolotāji. Šķiru ienaidniekus, kas šodien indē skolu dzīvi, ar sekmēm iznīdēsim.” Un jaunā vara nīdēja skolotājus. Ap 700 “šķiras ienaidnieku” atlaida no darba, viņu vietā pieņemot pāri par tūkstoti mazizglītotu un pedagogu darbam nepiemērotu cilvēku, kuru profesionalitātes galvenais kritērijs bija “pareizā” sociālā izcelšanās un “proletāriskā” apziņa.
9. augusts bija diena, kad Latvija sāka dzīvot pēc Maskavas laika arī tiešā nozīmē. Pulksteņa rādītāji tika pavirzīti stundu uz priekšu. Kā laikrakstos rak- stīja: “Lai saskaņotu vietējo laiku ar Maskavas ..”
Mēs jaunu pasauli sev celsim…
“Sociālisma zemē nav un nedrīkst būt slaistu, nedrīkst būt un nav parazītu, spekulantu, ir tikai līdztiesīgi pilsoņi ar līdztiesīgiem pienākumiem un uzdevumiem,” rakstīja “Jaunākās Ziņas” 23. jūlijā. Visās rūpnīcās un fabrikās bija jāuzsāk līdz tam neredzēts jaunievedums – sociālistiskā darba sacensība un visādi jāveicina Padomju Savienībā tik ārkārtīgi populārā stahanoviešu kustība. Tas nozīmē, ka komunistiskā partija uzdeva ražot vairāk un ar saražotās produkcijas daudzumu apsteigt citus stahanoviešus. Jau 1940. gada jūlija beigās laikrakstos parādās ziņas, ka sākusies “masveidīga” stahanoviešu kustība. To organizēja gandrīz visur: gan zeķu fabrikā “Eska”, gan Rīgas dzelzceļa Galveno darbnīcu motoru enkuru tītuvē, gan “Rīgas manufaktūrā”, gan “V. Ķuzes” saldumu fabrikā. Par stahanoviešiem bija jākļūst ne tikai manufaktūru un fabriku strādniekiem, bet arī citu profesiju pārstāvjiem, piemēram, frizieriem. Parādījās aicinājumi stahanoviski strādāt rakstniekiem, Tautas milicijas darbiniekiem. Kā saka, ne jau tikai proletariātam bija jācīnās par gaišo nākotni…
10. augustā “Cīņa” rakstīja: “.. Mūsu galvenais un pirmais uzdevums – pacelt fabriku produkciju, noorganizēt stahanoviešu kustību, izsaukt uz sacensību savus biedrus!” Ko darīja Latvijas stahanovieši? Palielināja ražošanas jaudas par vairākiem desmitiem procentu un tādējādi cēla sava darba ražību. Cits jautājums ir, vai to maz vajadzēja darīt. Taču laikrakstos sāka parādīties plaši materiāli par pirmajiem jaunās sociālistiskās padomju republikas darba pirmrindniekiem. Piemēram, saplākšņu fabrikas “Lignums” strādnieks J. Vorbergs novietoja lobāmās mašīnas šķēres tā, ka katrā gājienā līdz tām tika ietaupīti seši soļi, kas visā dienā esot sastādījis apmēram kilometru, un darba ražība tikusi kāpināta par 15%. Tā vēstīja “Cīņa” 1940. gada 31. augustā. Bija arī tādi, kas darba ražību pacēla par 60–120%. Par stahanoviešu darba kvalitāti laikraksti klusēja. Neraugoties uz šiem izbazūnētajiem panākumiem, darba disciplīna rūpniecībā kritās. “Novērots, ka strādnieki un darbinieki sevišķi pēc algu izmaksas nereti, bet bez dibināta iemesla neierodas darbā, darbā kārto savas privātās lietas [..] Ir arī tādi, kas bez kāda attaisnojoša iemesla skraidelē no vienas darba vietas uz otru. No darba vajag atlaist sabotāžas aktu rīkotājus, kaitniekus, demokrātiskās Latvijas ienaidniekus [..]. LKP kopīgajiem spēkiem ar apzinīgajiem strādniekiem izvilks dienas gaismā kaitētājus un iznīdēs visas nebūšanas,” tā teica LKP CK sekretārs Ž. Spure.
Tātad, ieviešot Latvijas rūpniecībā Padomju Savienības saimniekošanas sistēmu, bija jābūt gan stahanoviešiem, gan kaitniekiem, kuri pie visa būtu vainīgi. Taču vainīga bija pati sistēma, kas lika izpildīt bezsatura sabiedriskos rituālus un pilsoņu brīvas gribas imitācijas. Cilvēkiem zuda vēlēšanās strādāt, neraugoties uz padomju varas tīri politiskos nolūkos 1940. gada vasarā un rudenī izdarīto algas paaugstinājumu. 12. jūlijā algas paaugstināja par 15–20%, septembrī vēl apmēram par 50%, lata pirktspēja strauji kritās, jo 1940. gada 25. novembrī tas tika pielīdzināts nevērtīgajam padomju rublim ar kursu viens lats pret vienu rubli. Rubļa pielīdzināšana latam deva signālu arī totālai veikalu izpirkšanai, ko steidzās veikt Latvijā iesūtītās, labi atalgotās militārpersonas un pārvaldes aparāta kadri no “lielās dzimtenes”. Veikalos preču palika aizvien mazāk, turklāt tika paaugstinātas arī sīktirdzniecības cenas: maizei – par 60%, gaļai – par 80%, sviestam – 100%, cukuram – par 20%, vilnas audumam – par 400% utt. Līdz ar to strādnieku algas reāli nevis pieauga, bet gan samazinājās. Toties latviešu tauta skaitījās atpestīta no kapitālisma jūga.
