Viss liecina, ka par pirmo valsti, kurā gluži oficiāli būs atļauta mazuļu ģenētiska modifikācija, kļūs Britānija. Neskatoties uz ļoti aktīviem juristu, lielas daļas zinātnieku un, protams, kristiešu baznīcas kalpu iebildumiem, Britānijas parlamenta deputāti jau apstiprinājuši likumprojektu, kas ļauj izmantot vienlaikus uzreiz trīs cilvēku DNS, veicot mākslīgo apaugļošanu. Kā zināms, iepriekš arī šajā valstī tas bija kategoriski aizliegts. 8
Ja mēģinām izteikties saprotamākiem vārdiem, šā “ģenētiskā konstruktora” būtība ir šāda: tajā gadījumā, ja topošā bērna tēva un mātes gēni sevī potenciāli nes kādu slimību, virkni šo gēnu jau laikus aizvāc, bet to vietā ievada kāda šajā ziņā vesela cilvēka jeb “trešā vecāka” atbilstošos gēnus. Pētnieki pauž, ka šī metode palīdzēs tām ģimenēm, kuras pat mākslīgas apaugļošanas gadījumā nav spējīgas ieņemt veselu bērnu. Statistika pauž, ka, piemēram, tajā pašā Britānijā medicīnas centros katru gadu pēc šāda veida palīdzības vēršas aptuveni 150 pāri.
Zināms, ka šo gēnu uzlabošanas metodi izstrādāja vienlaikus trīs zinātnieku grupas, un visu gala slēdziens bija vienāds: attiecīgā metode ir visnotaļ humāna un pilnībā droša. Bet tad tomēr jājautā: un kāpēc gan tai joprojām ir tik daudz pretinieku, turklāt arī pašās zinātnieku aprindās?
Piemēram, kristiešu pārstāvji pauž savu tradicionālo – tā esot iejaukšanās padarīšanās, kas esot tikai viņu dieva lietas. Jo sanāk tā, ka sākotnējais embrijs tādas gēnu inženierijas iejaukšanās gadījumā ir pakļauts sagraušanai, tādējādi pasaulē nāk būtne ar pilnībā citu gēnu komplektu, kas ir atšķirīgs no tā, ko “paredzējis” kristiešu pielūgtais dievs.
Savukārt juristi norāda uz to, ka vēl nav uzkrāta pietiekama šādu metožu pieredze, lai jau tik nepārprotami tās “legalizētu”, jo vēl joprojām var tikai izteikt pieņēmumus par to, kas rezultātā sanāks, un ikviens embrijs tādā pasākumā vienkārši kļūst par izmēģinājumu trusīti.
Zinātnieki pauž, ka sekmīga rezultāta gadījumā šādu metodi var sākt plaši izmantot, lai vienkārši un bez īpaša iemesla “konstruētu” topošo bērnu, proti, piemeklējot viņam kādus gluži noteiktus gēnus. Piemēram, ja vecāki sagribēs, lai viņu pēcnācējs izaug par izcilu pianistu, jau embrija stadijā “pasūtīs” viņam septiņus pirkstus. Un, kas šajā gadījumā pārsteidzošākais, to arī dabūs!
Bet, iespējams, vissvarīgākais arguments ir tas, ka neviens nevar atbildēt uz jautājumu: kā šīs ģenētiskās modifikācijas izpaudīsies jeb uzvedīsies pēc dažām paaudzēm? Vai tikai šis nav vistaisnākais ceļš uz atgriešanos pie monstru pasaules un visa cilvēciskā iznīcināšanas?
