Pirmais oficiālais vakcīnas upuris Latvijā, lielo ostu spožums un posts un mediju mīlulis kritikas krustugunīs. Nedēļas notikumu apskats 20
“Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cilvēks. Mediju mīlulis kritikas krustugunīs
Covid-19 izplatības prognozes, kuras rādītas Ministru kabinetam pirms mēneša, bijušas “absolūti neakurātas un katastrofāli nepareizas”, valdības sēdē teica premjers Krišjānis Kariņš, no kā var secināt, ka arī lēmumi šajā laikā balstīti greizos aprēķinos. To autors nebija divreiz jāmin, jo viņš pats savus “modeļus” bija centīgi reklamējis – par tiem droši vien dzirdējis katrs, kurš kaut nedaudz seko informācijai par kovida izplatību. Runa ir par Ņikitu Trojanski.
Kamēr daudzi pieredzējuši epidemiologi un infektologi trešajā pandēmijas gadā jau sāk izskatīties saguruši un arvien atturīgāki, atbildot uz jautājumiem par to, kas gaidāms tālāk, 24 gadus vecais Veselības ministrijas Vakcinācijas procesa koordinācijas speciālists Trojanskis bija īsts atradums žurnālistiem – studējis Kembridžā, atsaucīgs, runātīgs, izskatīgs, enerģisks, kategorisks…
Tika pievērtas acis uz tādiem sīkumiem kā pieredzes trūkums un arī atsevišķiem diezgan dīvainiem paziņojumiem, piemēram, skaidrojot, kāpēc Igaunijā un Lietuvā saslimstības līknes ir gandrīz tādas pašas kā Latvijā, par spīti atšķirīgai ierobežojumu politikai. Īsā laikā Trojanskis kļuvis par mediju zvaigzni un nepārprotami pats arī to izbaudīja.
Runājot par nu jau slavenajiem “modeļiem” – tādus Trojanskis kopā ar fiziķi Aigaru Langinu bija sagatavojis jau pagājušā gada rudenī, kad tie tika apspriesti Krīzes vadības padomes sēdē. Tolaik gan tie netika īpaši plaši tiražēti un vērtēti, turklāt situācija slimnīcās bija diezgan dramatiska, un sabiedrībā veidojās noskaņojums, ka tas noticis tāpēc, ka politiķi nav laikus ieklausījušies ekspertos.
Turpretī šoreiz ar situācijas dramatizāciju nodarbojās pats Trojanskis, nemitīgi stāstot, ka gaidāms milzīgs inficēto skaita pieaugums februārī – pat 25 000 dienā un 6000 vienlaikus stacionēto Covid-19 pacientu. Nu skaidrs, ka prognozes bijušais, maigi sakot, pārspīlētas. Tas acīmredzot skaidrojams ar omikrona paveida atšķirību, ko jau bija parādījuši dati no citām valstīm, bet ko epidemiologs neņēma vērā.
Trojanska pieņēmumi un ambīcijas tomēr ir tikai daļa no stāsta. Neviens jau neliek valdībai akli uzticēties jebkurai “ekspertīzei”, kas tai tiek likta priekšā, pat ja eksperts ir mediju mīlulis. Tāpēc arī nav nekādas jēgas tagad pārbīdīt atbildību. Premjera piezīme acīmredzot ir vairāk tāds dvēseles kliedziens – sak, politiķi vienmēr saņem pārmetumus par kļūdām, bet, lūk, kļūdās taču arī eksperti.
Darījums. Lielo ostu spožums un posts
Pagājušajā nedēļā Saeima trešajā un galīgajā lasījumā apstiprinājusi izmaiņas Ostu likumā, kas paredz mainīt Rīgas un Ventspils ostu pārvaldības modeli. Šo brīvostu pārvaldes jālikvidē līdz šā gada 31. decembrim, to vietā līdz 1. septembrim nodibinot jaunu akciju sabiedrību, kurā kapitāldaļas pieder valstij. Izņēmuma stāvokli, saglabājot līdzšinējo pārvaldības modeli, pagaidām izdevies saglabāt vienīgi Liepājai.
Ar šīm likuma izmaiņām Saeima legalizējusi valdības 2019. gada izskaņā uzsākto revolūciju Ventspils un arī Rīgas brīvostās, vienpusēji no to pārvaldības izslēdzot pašvaldības pārstāvjus. Iemesls šādai radikālai rīcībai bija fakts, ka tobrīd ASV globālajā Magņitska sankciju sarakstā iekļāva apsūdzēto un no pienākumu pildīšanas atstādināto Ventspils mēru Aivaru Lembergu, kā arī četras ar viņu saistītas organizācijas ar lielu ietekmi Latvijas tranzītbiznesā.
Pārmaiņas Latvijas ostu saimniecībā bija nepieciešamas – par to šaubu nav. Starptautiskajā tirdzniecībā un loģistikas ķēdēs ar trim lielajām ostām Rīgā, Ventspilī un Liepājā mūsu valstij vajadzētu būt salīdzinoši daudz labākās pozīcijās nekā kaimiņos Lietuvā un Igaunijā. Taču tā nav. Piemēram, vienīgā Lietuvas osta Klaipēdā jau vairākus gadus spēj apkalpot vairāk tranzīta kravu nekā visās mūsu ostās kopā.
Pārvaldības modeļa maiņai jānodrošina politiskā neatkarība ostu darbībā, valsts interešu ievērošana, kā arī profesionāla un caurskatāma ostu darba vadība – par to ir pārliecināts satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Teorētiski tam tā vajadzētu būt. Tomēr praksē ir pierādījies, ka modeļa maiņa pati par sevi neko nenodrošina un nerisina – vienīgā Latvijas osta, kas pēdējos gados pārkrauto kravu apjomu spējusi ne tikai noturēt, bet pat minimāli pieaudzēt, ir tieši kārtējo reformu neskartā Liepāja.
Tranzīts ir izdevīgs, taču arī ļoti specifisks – stabilitāte sadarbības noteikumos, personiskā pazīšanās un labas attiecības veidojot 90% no veiksmīga darījuma. Latvijas gadījumā modeļa maiņa nekādu stabilitāti nesola, jo, piemēram, Ventspils pašvaldība jau iepriekš ir izteikusies, ka par īpašumtiesībām tiesāsies.
Turklāt ostas statusa maiņa no publisko tiesību subjekta uz komercsabiedrību nozīmē arī to, ka līdz šim izmantotā publiskā infrastruktūra par brīvu vairs nebūs – jaunajai komercsabiedrībai par to būs jāsāk maksāt nomu, jānovērš arī visi trokšņa un gaisa piesārņojumi, ko agrāk ostu darbībā tieši iesaistītās un ieinteresētās pašvaldības vairs nebūs ar mieru savu iedzīvotāju priekšā piesegt vai atlikt utt., utt.
Diezgan droši var paredzēt, ka attiecību skaidrošanas periods lielo ostu saimniecībā turpināsies vēl kādu laiku.
Vilšanās. Iztapība vai kas cits?
Nacionālās apvienības (NA) Saeimas deputāti aizvadītajā ceturtdienā ļoti centās, kaut iepriekš jau zināja, ka tas ir bezcerīgi, no parlamenta tribīnes pārliecināt savus kolēģus, ka Latvijas valstij nav jāuzņemas vainas sajūta par totalitāro režīmu noziegumiem pret ebreju tautu.
Kā jau iepriekš varēja paredzēt, bet īpaši pēc tam, kad ar Saeimas frakcijām runājusi ASV sūtne holokausta jautājumos, likums par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai tomēr tika pieņemts ar 64 deputātu atbalstu. 40 miljoni eiro nodokļu maksātāju naudas desmit gadu laikā tiks pārskaitīti baņķiera Suharenko vadītās ebreju draudžu un kopienu padomes izveidotajā fondā. To augstu novērtējis ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens, kurš pēc likuma pieņemšanas savā tviterierakstā cildinājis Saeimu.
Šis bija visnotaļ svarīgs balsojums vēlētājiem, lai pirms nākamās Saeimas vēlēšanām tajā vēlreiz varētu ielūkoties (“Latvijas Avīze” balsojuma rezultātu publicēja 11. februāra numurā). Taču, to aplūkojot, ne viss uzreiz kļūst skaidrs. Piemēram, NA deputātu vidū, izrādās, tomēr ir divi izņēmumi – Ināra Mūrniece un Rihards Kols, kuri kopā ar partijas biedriem nebalsoja pret, bet gan izvēlējās neskaidro ceļu, proti, nebalsoja. Kāds iemesls šādai taktikai?
Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece ar savas preses sekretāres starpniecību “Latvijas Avīzei” atbildēja, ka savu balsojumu nekomentēšot.
Bet Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Kols pastāstīja, ka savas frakcijas un arī savu personisko viedokli vēl pirms likuma pieņemšanas esot paudis ASV administrācijas pārstāvjiem. Proti, kad 12. Saeima 2016. gada februārī nobalsoja par sešu īpašumu atdošanu ebreju kopienai, tika solīts, ka restitūcijai ar to esot pielikts punkts.
Kā jau minēts, lai likums stātos spēkā, tas jāizsludina Valsts prezidentam Egilam Levitam. Valsts prezidenta kanceleja piektdien vēstīja, ka prezidents “rūpīgi izvērtēs likumu, ņemot vērā dažādus aspektus”. Prezidentam atvēlētais laiks Saeimā pieņemto likumu izvērtēšanai ir desmit dienas, šajā gadījumā līdz 20. februārim.
Šaubas. Pirmais letālais gadījums
Atbildīgās institūcijas, publiskojot blakusparādību datus pēc vakcinācijas pret Covid-19, līdz šim vienmēr uzsvērušas, ka nav bijis neviens gadījums, kad vakcīnas dēļ cilvēks būtu miris. Taču aizvadītajā nedēļā Zāļu valsts aģentūra (ZVA) paziņoja par pirmo Latvijā oficiāli apstiprināto letālo gadījumu – 2021. gada aprīlī pēc “AstraZeneca” (“Vaxzevria”) pirmās vakcīnas devas saņemšanas mirusi sieviete vecuma grupā no 55 līdz 60 gadiem. Vakcīna izraisījusi ļoti reti sastopamu blakusparādību – trombozes un trombocitopēnijas sindromu (TTS), viņa mirusi septītajā dienā pēc vakcinācijas.
Kaut gan ZVA ne reizi vien aicinājusi ārstus ziņot aģentūrai pat tikai tad, ja radušās aizdomas, ka vakcīna varētu būt vainojama pacienta veselības problēmās, nemaz nerunājot par letālu iznākumu, tomēr ārsti to dara ļoti pasīvi. Arī šajā gadījumā ZVA ziņojumu saņēma nevis no mirušās sievietes ģimenes ārsta, bet gan radiniekiem. Ārsts diemžēl pieslēdzās tikai šī gadījuma izvērtējuma laikā.
ZVA skaidroja, ka TTS ir ļoti retos gadījumos novērota blakusparādība tikai vīrusa vektora vakcīnām (“Vaxzevria” un “Janssen”), kas dažos gadījumos noris kopā ar asiņošanu un visbiežāk rodas trīs nedēļu laikā pēc vakcinācijas.
Tāpat ZVA norādījusi, ka medicīnā visai bieži sastopamā tromboze bez vienlaikus esošas trombocitopēnijas nav tas pats, kas vakcīnas “Vaxzevria” blakusparādība TTS. Kā ši sindroma simptomi tiek norādīti elpas trūkums, sāpes krūškurvī, sāpes kājās, kāju pietūkums, nepārejošas sāpes vēderā, spontāna asiņošana, asinsizplūdums vai sīki zemādas asinsizplūdumi (petehijas).
Jāpiebilst, ka “AstraZeneca” (“Vaxzevria”) vakcīna šobrīd tiek lietota ārkārtīgi retos gadījumos – šī gada pirmajos mēnešos ar to ir veiktas 68 vakcinācijas, kas ir tikai 0,03% no šajā laikā veiktajiem 249 000 vakcinācijas faktiem.
Sagatavojuši: Māris Antonevičs, Ilmārs Randers, Māra Libeka
