Pirmais mednieks savā ģimenē 0
Gundars Gedušs ir gados jauns mednieks no Turku pagasta. Viņš jau paguvis iepazīt medību kluba vadītāja reizēm rūgto maizi un medību saimniecību ne tikai no mednieka, bet arī lauksaimnieka skatupunkta – ikdienā Gundars nodarbojas ar graudkopību un piena lopkopību.
Dzīvo un saimnieko laukos
“Mans stāsts par medībām sākās nejauši, jo ģimenē iepriekš neviena mednieka nebija. Par mednieku kļuvu 2011. gadā. Dzīvoju un saimniekoju laukos, un medījamie dzīvnieki vienmēr manī raisījuši interesi. Savdabīgi, ka dzīvnieki jūt, kad no cilvēka labāk turēties pa gabalu un kad ne. Tāpat viņi labāk par mums, medniekiem, pārzina arī medību kalendāru. Jauno mednieku kursus apmeklēju Madonā. Tos vadīja Aldis un Mairita Bondari. Tajā pašā gadā, kamēr zināšanas svaigas, nokārtoju arī medību vadītāja eksāmenu.Pašlaik medīju divos klubos – sporta un atpūtas biedrībā Mednis un pirms diviem gadiem sāku medīt arī kaimiņu klubā Līvānu duplets.
Mednieks ir kā plāksteris
Domājot par medībām un lauksaimniecību, mans redzējums, kļūstot par mednieku, ir būtiski mainījies. Pirms kļuvu mednieks, ar postījumiem biju ļoti neapmierināts un kā jau cilvēks, kurš ar medībām nav saistīts, lielā mērā uzskatīju, ka par to atbildīgi tikai mednieki. Sak, kā tad tā, atnāk rukšu bars un pāris vakaros izdara lielu postu, bet mednieks neko nespēj iesākt. Lietas būtība ir cita. Mednieks ir kā plāksteris uz asiņojošas brūces, taču pašam tik un tā būs jāiet pie ārsta un vaina jāārstē. Lauksaimniecība attīstās, barības bāze kļūst lielāka un izdevīgāka arī meža iemītniekiem. Lauksaimniekiem, lai pasargātu sējumus, daudz jādara pašiem un jārēķinās, ka meža dzīvnieki kādu daļu ražas vienmēr paņems sev. Tāpat kā vienmēr jārēķinās ar laika apstākļu radītajām problēmām.
Palīdz arī elektriskais gans
Mūsu pusē ir daudz mežu un arī dzīvnieku blīvums pietiekami liels, tāpēc starp medniekiem un lauksaimniekiem jābūt labai komunikācijai. Daudzi sākuši audzēt akotaino kviešu šķirnes, kas meža dzīvniekiem negaršo, līdz ar to postījumu ir daudz mazāk. Cits stāsts ir kukurūza. Ar to ir trakāk. Starp mežu un kukurūzu atstāju divdesmit metrus platu joslu, kas apsēta ar miežiem. Simtprocentīgu rezultātu nebija, jo rukši ir ļoti manīgi un katru vakaru lauka malā nenosēdēsi. Tomēr medību sekmes bija daudz labākas un postījumu apmērs saruka. Ja platības mazākas, lieliski strādā elektriskais gans, ko novelk rukša krūšu augstumā divām kārtām. Stirnas tam lec pāri, vēl lielāki dzīvnieki vienkārši pārkāpj. Lieliska metode, kā pasargāt savu kartupeļu lauku. Līdzīgi ir ar bebriem – ja saimnieks meliorācijas sistēmas kopj un tīra, izcērt krūmus, bebram tās kļūst neinteresantas. Viņš cauri peld, taču uz dzīvi neapmetas, jo nav būvmateriālu un zacenes, uz kā deldēt zobus.
Postījumu mazināšanā ieguldījumam jābūt no abām pusēm – gan lauksaimnieka, gan mednieka. Nevar visu atbildību novelt uz mednieku.
Tas, ka tev ir nekustamais īpašums, nozīmē uzņemties par to atbildību pašam.
Nevajadzīgais saspīlējums jālikvidē
Daudzviet saspīlētu situāciju rada arī mednieku vēlme īstenot savas ambīcijas un atņemt citam iepatikušās medību platības, pārslēdzot medību tiesību nomas līgumus. To varētu izbeigt iecirkņu ārējo robežu noteikšana un medību tiesību nomas līgumu atcelšana. Ja saimnieks nevēlas, ka viņa mežā medī, viņš par to informē mežniecību un tā medniekus. To, ko nozīmē līgumu slēgšanas briesmas, esmu izbaudījis pārpārēm. Tas ir milzīgs vezums! Ir daudz balto laukumu, kuru īpašnieki vienkārši nav atrodami. Tāpat, lai līgumu noslēgtu, jābūt gana lielam psihologam un diplomātam, lai motivētu cilvēku dokumentu parakstīt un izskaidrotu viņam medību nepieciešamību un to, ka mednieks ar plinti mežā nav drauds. Vēl liela problēma – nelielo zemes gabaliņu daudzums. Īpašumi ir ļoti sadrumstaloti, un ar katru īpašnieku jāslēdz līgums.
Mīļākās – gaides medības
Gundars Gedušs teic, ka viņa mīļākās ir mežacūku gaides medības. Iespējams, tāpēc, ka tieši ar tām sākušās viņa mednieka gaitas. “Man vislielāko gandarījumu sniedz tas, ka, pirms gūts medījums, pats esmu atradis un izvēlējies, izveidojis piebarošanas vietu, cēlis tornīti, gaidījis, pārdzīvojis, un tikai tad nāk maksa – medījums. Braucot ciemos, protams, ir forši ierasties uz visu gatavu, taču kaut kā tomēr pietrūkst.Pirmo ruksi nomedīju uz sava tīruma. Biju saņēmis licenci un gaidīju tornī. Krēslā iznāca bariņš pērniķu. Kā jau žanra klasikā – sirds sitās kā negudra un tad arī nospiedu mēlīti. Tēmēju, protams, desmitniekā, bet trāpīju kaklā pie auss. Viss labs, kas labi beidzas. Spēja savaldīt emocijas un saglabāt paškontroli arī nāk tikai ar gadiem. Un arī – tikai aktīvi medījot. Starp citu, tieši jaunie dzīvnieki ir lielākie postītāji, un tie jāmedī intensīvāk. Bet ko tālāk? Tajā vakarā neviens no kluba palīgos ierasties nevarēja. Pat nezināju, kā ķerties pie dīrāšanas. Paldies tēvam, kuram bija šādas tādas zināšanas vismaz attiecībā uz mājdzīvniekiem.
Jaunos nedrīkst nostumt malā
Vēl kāda nianse – jaunā mednieka iespējas iestāties klubā. Ja viņa tēvs, vectēvs, tēvocis vai kāds labs paziņa nav mednieks, cerības ir visai nelielas. Uz jaunajiem skatās šķībi. Arī šim kokam ir divi gali –
mednieki kļūst vecāki, bet, lai medībām Latvijā būtu nākotne, tradīcijas un zināšanas jānodod tālāk.
Taču uz pilnīgi nepazīstamu cilvēku vienmēr skatās ar piesardzību. Tomēr klubiem vajadzētu būt atvērtākiem. Protams, uzreiz nav jāieskaita pamatsastāvā, bet jādod iespēja sevi pierādīt darbā.
Klubu teritorijas ir pārāk mazas
Šobrīd arvien populārāka kļūst doma par selektīvajām medībām, turklāt to var attiecināt ne tikai uz staltbriežiem, kuru mūspusē vēl ir ļoti maz, bet principā uz visiem medījamajiem dzīvniekiem, pārnadžiem noteikti. Bieži vien mednieks gaida, piemēram, lielo kuili ar zelta ilkņiem, taču ignorē sivēnus. Maksimāli vairāk jāmedī jaunie dzīvnieki. Arī tā ir sava veida selekcija. Kas attiecas uz stirnām, mūsu pagastā augsnes ir visai nabadzīgas un, pat izliekot sāli ar minerālpiedevām, cerēt uz drīzu trofeju kvalitātes uzlabošanos nevar. Kur augsnes ar šīm vielām bagātākas, labākas ir arī trofejas, piemēram, Preiļu, Aglonas novadā. No turienes nāk lieliskas trofejas.Savukārt stāsts par aļņiem ir visai bēdīgs. Buļļi, manuprāt, tiek pārāk daudz presēti un nomedīti daudz par ātru. Ļoti daudz ir tā saucamo mopēdu, un, tiklīdz kaut cik lielāki ragi izaug, tiek spiesta ieroča mēlīte – ar domu, ja nenomedīšu es, aizies pie kaimiņiem un tie jau noteikti nepasaudzēs. Alnis, kā zināms, ir liels klejotājs, un, lai kaut ko jēdzīgu izaudzētu, ar viena kluba apņemšanos nepietiek – klubu teritorijas ir pārāk mazas. Vai nu klubu teritorijām jākļūst lielākām, vai jāslēdz un stingri jāievēro vienošanās, kā tas staltbriežu gadījumā ir Kurzemē.
Šautuve jāapmeklē regulāri
Lai medības būtu veiksmīgas un uztraukums netraucētu, regulāri apmeklēju šautuvi. Uzskatu to par savu mednieka pienākumu – gan uzturēt un uzlabot savas šaušanas prasmes, gan regulāri pārliecināties par ieroča stāvokli. Abos klubos, kuros medīju, iešana uz šautuvi aizgāja, tikai sistēmas dažādas. Vienā ir pasākums, kura laikā ir iespēja šaut bez minimālā rezultāta noteikšanas, arī sankciju, ja neierodas, nav. Kā motivācija – labākais saņem stirnāža nomedīšanas atļauju. Pirmā reize bija pabriesmīga, un kuriozu netrūka. Otrā stingrāka – obligāti jāizpilda jaunā mednieka minimums. Ja ne – tev ir vieta tikai dzinējos. To bez kurnēšanas akceptējuši gan jauni, gan mednieki gados un neviens nesūrojas, un atlaižu nav. Vienīgā izvēle – ar vītni 100 metros skrejošais alnis vai 35 metros ar gludo ruksis. Tiesa, mums ir priekšrocība – tepat netālu ir Steķu šautuve.”
