Kā Jāņi cēlušies, vajāti un palīdzējuši laiku pareģot 0
Saistībā ar Jāņu izcelsmi un rituālo norisi ir saistīti vairāki vēl neskaidri jautājumi, par kuriem mitologi izvirza dažādas hipotēzes. Viens no galvenajiem “klupšanas akmeņiem” ir centrālā svētku varoņa – Jāņa izcelsme. Pēc viena pieņēmuma, Jānis pieder pirmskristiešu dievībām, un tā kults nav saistāms ar kristīgās baznīcas ietekmi (K.Straubergs). Iespējams, ka Jānis pēc cilmes ir tuvs seno romiešu dievam Jānam, kam savukārt piedēvēta etimoloģiska tuvība Jupiteram, tāpat arī seno indiešu dievam Devjanam, etrusku dievam Ani, grieķu Apolonam. K. Straubergs uzsvēra, ka Jānis ir dabas auglības personifikācija un reizē arī tās sargs un veicinātājs. ASV dzīvojošā latviešu filoloģe E. Lauberte papildināja šo uzskatu ar atziņu, ka Jāņa vārds ir atvasināts no sanskrita verba saknes yāna-h, kura nozīmējot nepārtrauktu kustību, ceļu. Starp citu, šis uzskats gūst apstiprinājumu arī latviešu dainā: Jānis jāja visu gadu, nu atjāja šovakar.
Pavisam citu viedokli pauda Zviedrijā dzīvojošais ievērojamais latviešu mitologs Haralds Biezais, kurš mītisko Jāni it kā vienādoja ar Sauli un uzskatīja, ka Jāņa vārds ir vēlāk uzslāņojies uz senajiem pirmskristīgajiem vasaras saulgriežu svētkiem, kuru nosaukums nav zināms. Jāņa vārds latviešu tradīcijās, pēc H. Biezā domām, ir ienācis pēc 13. gadsimta un ir saistīts ar Rietumeiropas kristīgās kultūras tradīcijām piederošo Jāni Kristītāju.
Vēl ir arī trešā hipotēze, kas pamatojas uz astronomiju un kuras autors ir Jānis Klētnieks. Viņš uzskata, ka mītiskais Jānis ir personificēta stāvzvaigzne Sīriuss, kas visspožākā mēdz būt ap vasaras saulgriežiem. Šī zvaigzne atrodas noteiktā attālumā no saules “vasaras ceļa”, vienā zināmā punktā un saistās ar. aktīvu auglības kāpinājumu dabā. Šo pieņēmumu pamato arī mūsu senču svētvietas, kurās debespuses iežogotas ar īpašiem akmeņu krāvumiem, kuru stūros stādīti ozoli.
Kā Jāņi vajāti
Vēl atceramies, kā padomju “orgāni” centās izskaust Jāņu svinēšanu veselus 50 gadus, tomēr izrādās, ka tie tika vajāti jau daudz senāk. Kristīgās baznīcas cīņa pret nekristīgajām paražām izpaudās arī aplinkus darbībā – pēc pāvesta Gregorija I ieteikuma, 601. gadā 24. jūniju izsludināja par Svētā Jāņa Kristītāja dienu. 1566. gadā pagāniskos vasaras saulgriežu svētkus aizliedza svinēt Vācijas pilsētā Leiningenā, Hesenē un Nasavā. 1787. gadā ar īpašu kūrfirsta rīkojumu aizliedza uguns dedzināšanu kā Jāņos, tā Mārtiņos. Rezultātā lielākajai daļai Eiropas tautu jau agro viduslaiku posmā (9.-12.gs.) seno vasaras kulminācijas svētku norises ir daļēji sakausējušās un saplūdušas ar kristīgajām tradīcijām. Interesanti, ka, turpretim, latviešiem tās saglabājušās gandrīz nemainītā veidā līdz mūsu dienām.
Kā pēc Jāņiem pareģoja laiku
Ja dzeguze beidz kūkot pirms Jāņiem, būs īsa vasara, agras salnas; ja pēc Jāņiem – būs gara vasara.
Ja dzeguze kūko deviņas dienas pēc Jāņiem, deviņas dienas pēc Miķeļiem būs sniegs.
Ja pērkons rūc naktī pirms Jāņiem, būs neauglīga vasara.
Ja Jāņos līst tikai tik ilgi, kamēr zirgu apseglo, būs auglīga vasara.
Ja sarkanais āboliņš uzzied pirms Jāņiem, būs plūdi.
