Papardes ziedu meklē arī briti 0
1925. gadā, kad visa Latvija cieš teju vai apokaliptiskos plūdos un Rīgas ostā ierodas britu karakuģu eskadra, bet jaunākās modes untums ir svītrotas zīda zeķes sporta un ielas kostīmiem, Jāņu vakars galvaspilsētā aizrit pavisam klusu. Aspazija “Jaunākajās Ziņās” publicē Saules pasaciņu “Kā cēlušās Jāņugunis”. Pelēkajās ielās klusu vasaras svinīgumu ienes vien gājēji, kas nāk no Daugavmalas ar Jāņu vainagiem, un meitenes ar puķēm un kalmēm rokās. “Pret vakaru visa Daugavmala tomēr pilna jautras kustīgas ļaužu drūzmas. Krāsainas papīra cepurītes, puķes, ozola vainagi un šur tur pa visu arī tradicionālie kalmju kari, kas jautri sakustina burzmu. Šādā vakarā liekas, ka Rīga ir tiešām latviešu pilsēta. Uz brīnišķīgā tautas bulvāra, kuru apspīd daugavas spožums, atstarodams norietošu sauli, dzird tikai latviešu valodu,” rakstīja Kārlis Skalbe.
1930. gada Jāņos Latviešu Nacionālo sieviešu līga Esplanādē rīko Jāņu tirdziņu. Svētki pārņem visu galvaspilsētu — pēc aptuveniem aprēķiniem tajos piedalās aptuveni 50 tūkstoši rīdzinieku. Šajā laikā izskan doma, ka 22., 23. un 24. jūniju Latvijā vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām (šajā laikā šāda kārtība vēl nepastāv — Red). Priekšlikuma autori uzsver, ka 22. jūnijā jau pēc pastāvošās kārtības varētu svinēt Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijs būtu Zāļu diena, bet 24. jūnijs — Jāņa diena.
1931. gada Jāņi Rīgā sakrīt ar VII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem, kuru trijās dienās patriotiskā sajūsmā satiekas 12 tūkstoši dziedātāju ar 90 tūkstošiem klausītāju. Jāņi gan aizrit pavisam klusi – kā galvaspilsētā, tā provincē. 1932. gada svētku priekšvakarā Saeima izteic uzticību Marģera Skujenieka valdībai, lai gan ļaunas mēles pirms tam melsušas, ka tā nenoturēsies līdz Jāņiem. Izdarījuši svētīgo darbu, parlamentārieši aiziet pelnītā atpūtā līdz pat 4. oktobrim, bet prezidents Alberts Kviesis Jelgavā atklāj pieminekli atbrīvotājiem. Zāļinieki togad rindojas kanālmalā pie Nacionālā teātra – par desmit divdesmit santīmiem var nopirkt jo košu vainagu – kā nekā – krīze taču! Latviešu Sieviešu Nacionālās līgas rīkotajās Jāņu svinībās piedalās vairāk nekā 20 tūkstoši līgotāju, turklāt papardes zieda meklētāju vidū ir arī Rīgas ostā iestūrējušie angļu jūrnieki.
1933. gada Jāņu priekšvakarā mūžībā aiziet rakstniece Anna Brigadere, bet Vilis Lācis jau 55. turpinājumā “Jaunākajās Ziņās” publicē savu “Zvejnieka dēlu”. Svētki togad ir gari – veselas četras dienas, sākot no 22. jūnija. Jūrmalā jāņotāju skaitu vērtē uz 20 – 25 tūkstošiem, turklāt tiek konstatēts, ka ne provincē, ne pašā Rīgā nav trūcis gana iereibušu jāņu.
1934. gada Līgo dienā notiek Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa trešais brauciens – šoreiz caur 24 godavārtiem pie Kurzemes zemniekiem. Zāļuvakara galvenās kaujas togad notiek Centrāltirgus teritorijā, kur “labus veilalus” taisīja ne vien puķu un vainagu pārdevēji, bet arī tie, kas rūpējās par līgotāju atspirdzināšanu ar saldējumu, dzērieniem un saldumiem. Neraugoties uz lielo ļaužu pieplūdumu, lielie tautas svētki tomēr norit priekšzīmīgi – policijā nav pieteikta pat neviena kabatzaglība, kas šādās sanākšanās parasta lieta.
Arī 1935. gadā Latvijā pirmais “līgo” sauciens atskan Rīgā. Galvenā svinību vieta, kā pēdējos gados ierasts, ir Centrāltirgus, tomēr vairāk nekā 15 tūkstoši svinētāju līgo Latvijas Sieviešu Nacionālās līgas rīkotajos svētkos Esplanādē. Tur orķestris spēlē un pāri griežas dejā, ka smiltis zem kājām jūk. Griežas karuselis un katrs priecājas, kā prot, bet visiem kopīgs ir svētku prieks un izjūta, ka visi šie ļaužu tūkstoši būtu sen pazīstami draugi un radi.
