“Čīkst ermoņikas, ļodzas vijīgi stāvi” 0
Tomēr visumā Zāļu dienai un Jāņu vakaram Rīgā pagājušā gadsimta 20. gados, kad to svinēšanu mēģināja atjaunot Centrāltirgus apkaimē, nebija to dimensiju un krāšņuma, par ko lasāms 19. gadsimta aprakstos.
“Par Līgo svētkiem var teikt tik daudz laba, ka pēc tiem seko Jāņi. Jāņos, kā tas no piedzīvojumiem labi zināms, dzer alu un ēd sieru. Ja atliek vēl laika un gribas, dzied tautasdziesmas un dedzina jāņugunis. Galvenais tomēr ir alus dzeršana un siera ēšana,” – 1925. gadā rakstīja žurnāls “Svari”. Bet Aleksandrs Čaks 1940. gada “Atpūtas” Jāņu numurā – pēdējā pirms padomju okupācijas ievadītā Baigā gada – piebilda, ka “mūsu laikos Jāņu diena gan aizviz mūžībā klusa un baznīcīga, jo puse rīdzinieku ir aizbraukuši vai nu uz Rīgas Jūrmalu vai laukiem…”
Šo pieklusumu pat nevarot salīdzināt ar to, cik jautri Jāņi svinēti vēl pirms Pirmā pasaules kara, kad Rīga piedzīvoja sevišķus mierīgas pārticības un bagātības laikus. Tad rīdzinieki kā milzīga puķaina straume devušies ārpus no pilsētas ielām. Lielais vairums ar visu priekam nepieciešamo gan kājām, gan ormaņu vesti, traukušies uz Ķīšešezera krastiem, bet citi soļojuši uz Daugavmalas pusi. Tur, pie bijušā Pontonu tilta (apmēram tur, kur 30. gados atradās pilsētas “modernā peldētava”) līdz pat ūdens līmenim bijušas izliktas kāpnes. No tām uz Dzelzstilta pusi šūpojās viļņos šūpojies garš koka klājs, virspusē parklāts ar baļķiem un lielām koka plankām. Šim klājam abās pusēs, smagi iegrimušas ūdenī, stāvējušas vairāk kā desmit ar bērziem, kļavu zariem, vainagiem bagātīgi greznotas baržas. Šīs “prieka laivas”, kurās varējuši izvietoties vairāki simti cilvēku, jautru ugunsdzēsēju orķestri ieskaitot, vakara gaitā, velkoņu vilktas, brauca uz Doles salu, Mīlgrāvi, Lielupi, Ķīšezeru. Jāņotāji laivās sēdējuši uz gariem dēļiem, kuri ar sveķiem “ieguldījuši” ne vienu vien traipu meiteņu plīvojošajos tērpos. Čaks atceras arī, ka it skaļi Līgo vakaru allaž iezvanījušas Daugavmalas tirgus sievas Jāņu vainagiem galvās un sarkaniem vaigiem. Sākot jau ar Līgo dienas pusdienlaiku, sievām no rokas rokā gājušas “noslēpumainas” pudeles, kas stipri atdzīvinājušas sievu garu un mēli.
