Tautas svētki Daugavmalā 0
Mēģināsim iztēloties, kā tas viss notika laikos, kad Rīga vēl bija biezu vaļņu ieskauta! Svētku dienas rītā rīdzinieki bija paraduši doties uz zāļu tirgu Daugavmalā. Lūk, kā par šo notikumu, atcerēdamies savu 19. gadsimta 30. gados pagājušo bērnību, vēsta no senas mācītāju dzimtas nākušais Fridrihs Brakels: “Cik patīkami izskatā pārvērties bija citādi netīrais un nelāga smirdošais tirgus laukums ārpus Šāļu vārtiem! Jau sākot no pašiem vārtiem, bija novietojušies smalkākie dārznieki, kas, stāvēdami rindā gandrīz līdz Grēcinieku vārtiem, piedāvāja visjaukākās puķes – gan podos, gan pušķos, gan vainagos un vijās, tāpat dažādus augļus, bet it sevišķi zemeņu podus un ķiršu kociņus – ar gatavām ogām – kublos. Gar krastmalas statnēm, no Jaunajiem vārtiem un vēl šaipus plosta tiltam, cieši viena otrai blakus bija saspiedušās zāļu sievas, kurām priekšā lielās gubās gulēja visas iespējamās zāles – kumelītes, mētras, bišu zāles utt. Pa starpām sēdēja lauku, mežu un pļavu puķu, neaizmirstuļu vainadziņu un naktsvijolīšu pārdevējas – kur vien raudzījās, zibēja zaļš, sarkans un zils; tālāk atradās vietas, kur pārdeva no zaļumiem pītus vainagus, glītus no meldriem darinātus groziņus un cepures, vezumiem ozollapu vainagu. Ap visu šo ziedu un zāļu izstādi drūzmējās jautrs, vainagiem greznojies pūlis, kas nereti skaļi uzgavilēja vai dziedāja un kurā redzēja gandrīz vienīgi vāciešus un latviešus kopā ar ārzemju matrožiem no Daugavā noenkurotiem tirdzniecības kuģiem.”
Saglabājušās ziņas, ka Zāļu dienā vien dārznieki pārdevuši trīs līdz četrus tūkstošus rožu. Turklāt Zāļu tirgū arī tirgojās ar cepumiem, desām un citiem uzkožamajiem. Netrūka arī kumēdiņu būdu un “tingeltangeļu”. Reizēm – vismaz gadsimta sākumā un vēl ap tā vidu – ap tagadējo Doma laukumu un Doma baznīcas “gaņģī” notika plašs gadatirgus, kurā piedalījās tirgotāji no Krievijas, Vācijas un pat Šveices pilsētām.
Tomēr jau pēcpusdienā Rīgas Zāļu tirgus strauji tukšojās – iebraukušie laucinieki steidzās mājup, lai vēl salasītu zāles paši sev un sagatavotos Jāņu svinībām. Tad Daugavmalā sākās tautas svētki. Par tiem kāds vācu žurnālists 1841. gadā, no pilsētas vaļņa lūkodamies un jūsmodams, atzīmējis, ka “grūti būtu iedomāties krāšņāku skatu – it īpaši, kad starp klejotājiem rotājās rietošās saules atspīdumi”.
Pievakarē rīdzinieki pulcējās uz pilsētas vaļņiem pastaigām, flirtam un visām citām līdzīgām nodarbēm, kas tik labi piestāv vasaras vakaram.
Protams, dāmas izmantoja šo gadījumu, lai demonstrētu savus jaunos tērpus, mēteļus, cepures, bet ļoti daudzi – bez tautību un kārtu izšķirības – iekļāvās Zāļu vakara aktīvo dalībnieku rindās. Tos, kam bija svarīgāks sociālais statuss, aicināja ierasties uz kuģiem, kas cits aiz cita bija noenkuroti krastmalā, lai uz klāja ērti varētu nokļūt pa laipām vai kāpnēm. Uz klāja parasti izvietojās orķestri vai kapellas, kas pārmaiņus spēlēja dažādas vieglās melodijas vai deju mūziku. Kuģus greznoja vainagi un zaļumu vijas, bet viesus cienāja ar šokolādi un saldējumu.
Lielākās kompānijas īrētās liellaivās izbrauca Daugavas vidū. No viņiem neatpalika arī tie, kam pašiem piederēja laivas. Visi ņēma līdzi ēdamo un dzeramo, sacenšoties dziedāšanā, pušķošanā un uguņošanas mākslā. Tumsai iestājoties, kā krastmalā, tā no laivām laida gaisā raķetes, dedzināja bengāliskās ugunis, lika virpuļot riteņiem jeb “švermeriem”. Kuģi un laivas Zāļu vakarā uzvilka mastos karogus. Notika apdziedāšanās, nereti – arī izplūkšanās. Šajos izbaucienos piedalījās visi rīdzinieki un viesi – latvieši, vācieši, igauņi, lietuvieši un arī krievi.
Arī Daugavmalā dejoja, dzīroja un citādi līksmoja ļautiņi, kas nevarēja vai negribēja tikt “uz ūdeņiem”. Bieži tur dzirdēja arī latviskās Jāņu dziesmas, kā, starp citu, aizrādīts ziņģē, ko 1844. gadā Zāļu vakaram veltījis kāds B. Unterkirhers: “Daža sieva, jau gan veca,/Līgo-un kā traka leca./Kroņus galvā nēsā tās,/Līgo, Jāni! Kliegdamas.”
Saglabājušās pat ziņas, ka staigātāju un dzīrotāju aktivitāšu dēļ Plostu tilts pāri Daugavai dažbrīd bija iegrimis tik dziļi, ka viļņi sākuši skaloties tam pāri.
