Atdzimst, pateicoties Šteinhaueram 0
Senās Jāņu svinēšanas tradīcijas Rīgā atdzima 18. gadsimta otrajā pusē līdz ar ekonomisko uzplaukumu, kas deva iespējas sasparoties un gūt bagātību arī latviešiem. Lielā mērā tas notika, pateicoties Jānim Šteinhaueram – ar saviem komerciālajiem panākumiem un drosmi spītēt sava laika ierobežojumiem ārkārtīgi spilgtai, bet mūsdienās nepelnīti piemirstai personībai, kam liktenis bija lēmis kļūt par visu Rīgas dumpīgo latviešu karognesēju.
Jānim Šteinhaueram, tāpat kā viņa brālim Danielam jau gēnos bija ielikta tieksme nesamierināties ar to dzīves kārtu, kurā “Dievs bija viņus ielicis”. 1747. gadā zināmu turību iemantojušais mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers uzdrošinājās pieprasīt sev Rīgas namnieku privilēģijas, saņemot rātes kategorisku atteikumu, jo šādas tiesības nepienākoties nevienam nevācietim.
Vēlākajās cīņās un tiesas prāvās ar rāti Šteinhauers veikli izmantoja dažādus aplinkus paņēmienus, atrodot spraugas, kā apiet Rīgas novecojušos likumus, pats palikdams ēnā un izmantojot uzticības personas, kas uzstājās viņa vārdā. Galu galā cilvēks, kam nebija atļauts pirkt vairāk kā vienu pūru labības un bija aizliegta jebkura nodarbošanās ar tirdzniecību, kļuva par vienu no lielākajiem Rīgas tirgotājiem. Viņam bija savas kokzāģētavas, viņš pirmais Rīgā ierīkoja papīra fabriku un pats savu ostu Bolderājā. Par spīti rātes aizliegumiem iegādāties nekustamo īpašumu Rīgā, Šteinhauers kļuva par lielāko zemju īpašnieku.
1756. gadā, no melngalvju vecākā K. Bartelsa par 2000 albertsdālderiem iegādājoties Hermeliņa muižu (abās pusēs tagadējam Katrīnas dambim), viņam izdevās īstenot latvietim pilnīgi neiedomājamu darījumu – kļūt par muižas īpašnieku. 1759. gadā no tirgotāja Benkendorfa Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas (starp tagadējo Slokas un Daugavgrīvas ielu), kur ierīkoja pirmās papīrdzirnavas Rīgā, ko darbināja gan ar vēja, gan ūdens spēku. Zasumuiža bija Jāņa Šteinhauera mājas un, tā kā viņš bija aktīvs hernhūtisma piekritējs, tā izvērtās par Pārdaugavas brāļu draudzes centru. Savās zelta kāzās 1777. gadā Šteinhauers dāvināja brīvību visiem savu muižu dzimtļaudīm. Viņa mājas Zasumuižā bija arī izbēgušo zemnieku patvēruma vieta. Tieši Jānis Šteinhauers kopā ar sievu Barbaru (1708-1780) atjaunoja Rīgā Zāļu vakara svinēšanu, kas drīz vien kļuva par tradīciju.
Nav brīnums, ka latviešu “ūdensģildes” uzņēma Zāļu dienas ideju ar sajūsmu. Par izbraukumu galamērķi parasti izvēlējās Šteinhaueram piederošo Zasulauka muižas krogu (tagadējās Daugavgrīvas un Kuldīgas ielas stūrī). Vēlāk Jāņu svinēšana pakāpeniski pārgāja uz Šteinhauera mājām – Zasulauka muižu (tagādējā Botāniskā dārza teritorijā). Turklāt bija sagadījies, ka Barbarai Šteinhaurei tieši Jāņos bija dzimšanas diena, tāpēc viesi sanāca ar puķu uz zāļu klēpjiem. Ar sevišķu spēku senā tradīcija atzina pēc tam, kad Jānis Šteinhauers pirms savas vārda dienas izsludināja savā muižā zāļu un puķu tirgu. Vēsturē saglabājušās ziņas, ka 1756. gadā Zāļu tirgus dienā – 22. jūnijā – zvejnieki, enkurnieki un pārcelāji skaisti izrotātās laivās pārcēluši savu latviešu “muižnieku” pāri Daugavai uz Zasulauka krogu un pēc tam devušies tālāk svētku gājienā uz Zasulauka muižu, kur turpinājuši jautras svinības.
Ziņas par dumpīgā latvieša muižā notiekošajiem krāšņajiem svētkiem ātri aplidoja Rīgu un tās apkārtni, un tajos sāka piedalīties daudzi rīdzinieki bez tautības un kārtu izšķirības. Vēlāk Zāļu vakara svinēšanu pārcēla uz Hermeliņa muižu un – beidzot – uz Daugavas krastu pie pils. Vēl pēc 50 gadiem, ap 1790. gadu, ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas.
Īstas prieka dienas
Aizpagājušā gadsimta 20. gados Zāļu diena rīdzinieku apziņā jau bija izvērtusies par tik ievērojamiem svētkiem, ka rāte pēc ilgas tielēšanās beidzot atļāva pārcelt Zāļu tirgu uz pilsētai piederošo Daugavmalu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. Tur Zāļu vakarā saplūda zemnieki pat no 30 jūdžu attāluma.
“Mūsu Zāļu tirgus, kas notiek ik gadus 23. jūnijā, par kura izcelšanos priekš apmēram 50 gadiem mums jāpateicas mūsu nama māsu rūpīgumam un kur sākumā pārdeva vienīgi zāles rudens vai ziemas peldēm un vainagus dāvanām, pakāpeniski ieguvis arvien plašākus apmērus. Vainagus pin arvien glītākus, no meldriem darina rotaļlietas bērniem, un zāļu tirgus pārvērties puķu tirgū,” 1838. gadā rakstīja avīzes “Das Inland” līdzstrādnieks šādi aprakstījis.
