Pirmais “līgo” sauciens atskan Rīgā! 0
Lai gan tradicionāli Jāņi aizvien bijis laiks, kad ikviens latvietis cenšas izrauties kaut kur lauku ārēs no mūriem un bruģakmeņiem, pēdējos gados aizvien modīgāk tapis tos itin bezbēdīgi svinēt turpat pilsētā. Taču ne velti teic, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Jau pirms vairākiem gadsimtiem tieši Jāņos Rīga ir pratusi rast sev prieku un aizmiršanos.
“Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā Livonijas hronikā rakstīja Baltazars Rusovs. Tas ir apliecinājums, ka Livonijā un, ļoti iespējams, arī Rīgā vietējie nevācu iedzīvotāji šos skaistos svētkus pēc senču ieražām svinēja 16. gadsimtā un arī daudz senāk.
Jāņošana pēc “mazās drunkes”
Vēlākos gadsimtos rīdzinieki bija paraduši Jāņos pušķot laivas un doties izbraukumos uz Daugavas otru krastu vai arī uz kādu no tuvējām saliņām. Iespējams, šī tradīcija saistīta ar svētkiem, kurus sākotnēji 29. jūnijā – sava patrona Svētā Pētera dienā – svētīja lielākais Rīgas nevācu amats – zvejnieku brālība. Tad visi zvejnieki, bet no 16. gadsimta – arī mastu brāķētāji un pārcēlāji – sanāca savas brālības namā, kas atradās Rīgas iekšpilsētā Daugavas vārtu tuvumā, lai pēc tam dotos svinīgā procesijā uz Pētera baznīcu, kur brālībai piederēja altāris. Pielūguši Dievu, visi atkal atgriezās brālības namā un pēc eltermaņu vēlēšanām, jaunu biedru uzņemšanas un “mazās drunkes” (īsas alus iedzeršanas) devās uz Daugavmalu. Sasēdušies laivās, viņi brauca uz Kurzemes krastu (Pārdaugavu) vai arī uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.
Literatūrā izteikts viedoklis, ka
pēc 16. gadsimta reformācijas vētrām, kurās Rīga bija izcēlusies kā stiprākais jaunās luterticības bastions Livonijā, nevācu amati, vairs nevēlēdamies savus svētkus svinēt katoļu svētajam veltītā dienā, tos sākuši rīkot nedēļu agrāk – starp 22. un 28. jūniju – tātad laikā, kad pēc senas latviešu gadskārtu tradīcijas tika svētīti vasaras saulgriežu svētki un baznīcas Sv. Jāņa diena.
Viduslaikos Jāņus svinēja arī visi pārējie rīdzinieki – sākumā gan vienīgi kā baznīcas svētkus, atzīmējot Jāņa Kristītāja dienu, tomēr ar laiku arī viņos, redzot nevācu jautrās izdarības, iesakņojusies tradīcija šajos svētkos pušķot laivas un braukt pa Daugavu. Pāršķirstot senās avīzes, gan var secināt, ka oficiālā baznīca bija uzsākusi pat īstu krusta karu pret pagāniskajiem Jāņiem, tomēr rīdzinieki, gods godam, no tiem tik vienkārši neatkāpušies. Piemēram, avīze “Das Inland” 1854. gadā vēstīja, ka Zāļu tirgus, kas tagad vietu radis Daugavmalā, senāk Jāņu priekšvakarā noticis Kubes kalnā, kur pārdotas visdažādākās zālītes un saknes, koki un puķes. Kubes kalnu noraka tikai 1784. gadā, izveidojot Esplanādi, tagad tur atrodas arī Mākslas akadēmija.
Atdzimst, pateicoties Šteinhaueram
Senās Jāņu svinēšanas tradīcijas Rīgā atdzima 18. gadsimta otrajā pusē līdz ar ekonomisko uzplaukumu, kas deva iespējas sasparoties un gūt bagātību arī latviešiem. Lielā mērā tas notika, pateicoties Jānim Šteinhaueram – ar saviem komerciālajiem panākumiem un drosmi spītēt sava laika ierobežojumiem ārkārtīgi spilgtai, bet mūsdienās nepelnīti piemirstai personībai, kam liktenis bija lēmis kļūt par visu Rīgas dumpīgo latviešu karognesēju.
1747. gadā zināmu turību iemantojušais mastu šķirotājs Jānis Šteinhauers uzdrošinājās pieprasīt sev Rīgas namnieku privilēģijas, saņemot rātes kategorisku atteikumu, jo šādas tiesības nepienākoties nevienam nevācietim. Vēlākajās cīņās un tiesas prāvās ar rāti Šteinhauers veikli izmantoja dažādus aplinku paņēmienus, atrodot spraugas, kā apiet Rīgas novecojušos likumus. Galu galā cilvēks, kam nebija atļauts pirkt vairāk kā vienu pūru labības un bija aizliegta jebkura nodarbošanās ar tirdzniecību, kļuva par vienu no lielākajiem Rīgas tirgotājiem. Viņam bija savas kokzāģētavas, viņš pirmais Rīgā ierīkoja papīra fabriku un pats savu ostu Bolderājā. Par spīti rātes aizliegumiem iegādāties nekustamo īpašumu Rīgā, Šteinhauers kļuva par lielāko zemju īpašnieku. 1756. gadā, no melngalvju vecākā K. Bartelsa par 2000 albertsdālderiem iegādājoties Hermeliņa muižu (abās pusēs tagadējam Katrīnas dambim), viņam izdevās īstenot latvietim pilnīgi neiedomājamu darījumu – kļūt par muižas īpašnieku. 1759. gadā no tirgotāja Benkendorfa Šteinhauers nopirka daļu Zasumuižas, kas kļuva arī par viņa mājām. Tieši šeit viņš kopā ar sievu Barbaru atjaunoja Zāļu vakara svinēšanu, kas drīz vien kļuva par tradīciju.
Latviešu “ūdensģildes” Zāļu dienas ideju uzņēma ar sajūsmu. Par izbraukumu galamērķi parasti izvēlējās Šteinhaueram piederošo Zasulauka muižas krogu (tagadējās Daugavgrīvas un Kuldīgas ielas stūrī). Vēlāk Jāņu svinēšana pakāpeniski pārgāja uz Šteinhauera mājām – Zasulauka muižu (tagadējā Botāniskā dārza teritorijā). Turklāt bija sagadījies, ka Barbarai Šteinhaurei tieši Jāņos bija dzimšanas diena, tāpēc viesi sanāca ar puķu un zāļu klēpjiem. Ar sevišķu spēku senā tradīcija atdzima pēc tam, kad Šteinhauers pirms savas vārdadienas izsludināja savā muižā zāļu un puķu tirgu. Vēsturē saglabājušās ziņas, ka 1756. gadā Zāļu tirgus dienā – 22. jūnijā – zvejnieki, enkurnieki un pārcēlāji skaisti izrotātās laivās pārcēluši savu latviešu “muižnieku” pāri Daugavai uz Zasulauka krogu un pēc tam devušies tālāk svētku gājienā uz Zasulauka muižu, kur turpinājuši jautras svinības.
Ziņas par dumpīgā latvieša muižā notiekošajiem krāšņajiem svētkiem ātri aplidoja Rīgu un tās apkārtni, un tajos sāka piedalīties daudzi rīdzinieki bez tautības un kārtu izšķirības. Vēlāk Zāļu vakara svinēšanu pārcēla uz Hermeliņa muižu un – beidzot – uz Daugavas krastu pie pils. Vēl pēc 50 gadiem, ap 1790. gadu, ieviesās tradīcija arī rīkot svētku uguņošanu uz Daugavas.
Īstas prieka dienas
Aizpagājušā gadsimta 20. gados Zāļu diena rīdzinieku apziņā jau bija izvērtusies par tik ievērojamiem svētkiem, ka rāte pēc ilgas tielēšanās beidzot atļāva pārcelt Zāļu tirgu uz pilsētai piederošo Daugavmalu pie Šāļu vārtiem Svērtuves ielas galā. Tur Zāļu vakarā saplūda zemnieki pat no 30 jūdžu attāluma.
“Mūsu Zāļu tirgus, kas notiek ik gadus 23. jūnijā, par kura izcelšanos priekš apmēram 50 gadiem mums jāpateicas mūsu nama māsu rūpīgumam un kur sākumā pārdeva vienīgi zāles rudens vai ziemas peldēm un vainagus dāvanām, pakāpeniski ieguvis arvien plašākus apmērus. Vainagus pin arvien glītākus, no meldriem darina rotaļlietas bērniem, un zāļu tirgus pārvērties puķu tirgū,” 1838. gadā vēstīja avīze “Das Inland”.
Bet, lūk, ko 1832. gadā rakstīja Jāņa draudzes mācītāja Hermaņa Treija izdotais “Tas Latviešu Ļaužu Draugs”: “Tās divi dienas priekš Jāņiem mums, pilsētniekiem, ik gadus īstas prieka dienas. Pirmās dienas vakarā liels puķu tirgus Daugavas malā sākas. Tad zemnieki, kas tuvumā dzīvo, atnes puķes, kroņus un dažādas zāles, dārznieki atved atkal savas visjaukākās un dārgākās preces, un pilsētnieki nāk un pērk – vai nu kroņus bērniem par prieku, vai puķes kādiem mīļiem par dāvanu, vai kumeles, vai mētras un citādas tādas zāles, kas pret dažādām slimībām palīdz. Citi nāk, gribēdami tik skatīties to lielo ļaužu un, spēlmaņiem spēlējot, staigalē līdz pat tumšumam.”
Tautas svētki Daugavmalā
Mēģināsim iztēloties, kā tas viss notika laikos, kad Rīga vēl bija biezu vaļņu ieskauta! Svētku dienas rītā rīdzinieki vispirms devās uz zāļu tirgu Daugavmalā. Lūk, kā par šo notikumu, atcerēdamies savu 19. gadsimta 30. gados pagājušo bērnību, vēsta no senas mācītāju dzimtas nākušais Fridrihs Brakels: “Cik patīkami izskatā pārvērties bija citādi netīrais un nelāga smirdošais tirgus laukums ārpus Šāļu vārtiem! Jau sākot no pašiem vārtiem, bija novietojušies smalkākie dārznieki, kas, stāvēdami rindā gandrīz līdz Grēcinieku vārtiem, piedāvāja visjaukākās puķes – gan podos, gan pušķos, gan vainagos un vijās, tāpat dažādus augļus, bet it sevišķi zemeņu podus un ķiršu kociņus – ar gatavām ogām – kublos. Gar krastmalas statnēm, no Jaunajiem vārtiem un vēl šaipus plosta tiltam, cieši viena otrai blakus bija saspiedušās zāļu sievas, kurām priekšā lielās gubās gulēja visas iespējamās zāles – kumelītes, mētras, bišu zāles utt. Pa starpām sēdēja lauku, mežu un pļavu puķu, neaizmirstuļu vainadziņu un naktsvijolīšu pārdevējas – kur vien raudzījās, zibēja zaļš, sarkans un zils; tālāk atradās vietas, kur pārdeva no zaļumiem pītus vainagus, glītus no meldriem darinātus groziņus un cepures, vezumiem ozollapu vainagu. Ap visu šo ziedu un zāļu izstādi drūzmējās jautrs, vainagiem greznojies pūlis, kas nereti skaļi uzgavilēja vai dziedāja un kurā redzēja gandrīz vienīgi vāciešus un latviešus kopā ar ārzemju matrožiem no Daugavā noenkurotiem tirdzniecības kuģiem.”
Zāļu dienā vien dārznieki pārdevuši trīs līdz četrus tūkstošus rožu. Tirgojās arī ar cepumiem, desām un citiem uzkožamajiem. Netrūka arī kumēdiņu būdu un tingeltangeļu. Reizēm – vismaz gadsimta sākumā un vēl ap tā vidu – ap tagadējo Doma laukumu un Doma baznīcas “gaņģī” notika plašs gadatirgus, kurā piedalījās tirgotāji no Krievijas, Vācijas un pat Šveices pilsētām.
Pēcpusdienā un vakarpusē Daugavmalā sākās tautas svētki. Par tiem kāds vācu žurnālists 1841. gadā, no pilsētas vaļņa lūkodamies un jūsmodams, atzīmējis, ka “grūti būtu iedomāties krāšņāku skatu – it īpaši, kad starp klejotājiem rotājās rietošās saules atspīdumi”.
Pievakarē rīdzinieki pulcējās uz pilsētas vaļņiem pastaigām, flirtam un līdzīgām nodarbēm, kas tik labi piestāv vasaras vakaram. Dāmas, protams, izmantoja šo gadījumu, lai demonstrētu jaunos tērpus, mēteļus, cepures. Tos, kam bija svarīgs sociālais statuss, aicināja ierasties uz kuģiem, kas cits aiz cita bija noenkuroti krastmalā, lai uz klāja ērti varētu nokļūt pa laipām vai kāpnēm. Uz klāja parasti izvietojās orķestri vai kapelas, kas pārmaiņus spēlēja dažādas vieglās melodijas vai deju mūziku. Kuģus greznoja vainagi un zaļumu vijas, bet viesus cienāja ar šokolādi un saldējumu.
Lielākās kompānijas īrētās liellaivās izbrauca Daugavas vidū. No viņiem neatpalika arī tie, kam pašiem piederēja laivas. Visi ņēma līdzi ēdamo un dzeramo, sacenšoties dziedāšanā, pušķošanā un uguņošanas mākslā. Tumsai iestājoties, kā krastmalā, tā no laivām laida gaisā raķetes, dedzināja bengāliskās ugunis, lika virpuļot riteņiem jeb “švermeriem”. Kuģi un laivas Zāļu vakarā uzvilka mastos karogus. Notika apdziedāšanās, nereti – arī izplūkšanās. Šajos izbraucienos piedalījās visi rīdzinieki un viesi – latvieši, vācieši, igauņi, lietuvieši un arī krievi.
Arī Daugavmalā dejoja, dzīroja un citādi līksmoja ļautiņi, kas nevarēja vai negribēja tikt “uz ūdeņiem”. Bieži tur dzirdēja arī latviskās Jāņu dziesmas. Lūk, kādu ziņģi 1844. gadā Zāļu vakaram veltījis kāds B. Unterkirhers: “Daža sieva, jau gan veca,/Līgo, un kā traka leca./Kroņus galvā nēsā tās,/Līgo, Jāni! Kliegdamas.”
Saglabājušās pat ziņas, ka staigātāju un dzīrotāju aktivitāšu dēļ Plostu tilts pāri Daugavai dažbrīd bija iegrimis tik dziļi, ka viļņi sākuši skaloties tam pāri.
Zāļu vakars un Jāņu svinības ar vizināšanos laivās pa Daugavu 1901. gadā bija iekļauti arī Rīgas 700. gadu pastāvēšanas jubilejas svētkos. Braukšanai pa Rīgas kanālu un Daugavu toreiz izgatavoja pat senās vikingu laivas atdarinājumu. Interese par šīm jautrajām izdarībām pamazām mazinājās 1905. gada asiņaino notikumu un Pirmā pasaules kara iespaidā, atdzimstot tikai neatkarīgajā Latvijas valstī.
Latviskie Jāņi ulmaņlaikos
1925. gada Jāņu vakars, pateicoties “nelielas inteliģences grupas sparīgai rīcībai”, izvēršas par “pirmo latvju karnevālu Rīgā”. Dažiem iecere gan liekas apšaubāma, jo apvainojot kritušo varoņu piemiņu, kas godināta dienu iepriekš. “Jaunākās Ziņas” tomēr vēsta, ka svinēšana izdodas krāšņa. Lai gan dienā līst un pūš salts vējš, vakarā Brīvības bulvāris, Kaļķu iela un Aspazijas bulvāris pārpilns vaiņagotu, bieži vien tautastērpos posušos ļaužu. Gar visu Daugavmalu izvietota darvas mucu rinda un līgotāju tur tik daudz, ka policija braucējus vairs nelaiž cauri. Esplanādē izveidots Jāņu vainagiem rotāts paaugstinājums, uz kura sastājušies dziedātāji un pūtēju orķestris. Svētki noslēdzas ar krāšņu uguņošanu Daugavmalā. “Šādā vakarā liekas, ka Rīga ir tiešām latviešu pilsēta. Uz brīnišķīgā tautas bulvāra, kuru apspīd Daugavas spožums, atstarodams norietošu sauli, dzird tikai latviešu valodu,” rakstīja Kārlis Skalbe.
1930. gada Jāņos Latviešu nacionālo sieviešu līga Esplanādē rīko Jāņu tirdziņu. Svētki pārņem visu galvaspilsētu – pēc aptuveniem aprēķiniem, tajos piedalās aptuveni 50 tūkstoši rīdzinieku. Šajā laikā izskan doma, ka 22., 23. un 24. jūniju Latvijā vajadzētu atzīt par nacionālo svētku dienām.
Priekšlikuma autori uzsver, ka 22. jūnijā jau pēc pastāvošās kārtības varētu svinēt Varoņu dienu (atceroties uzvaru Cēsu kaujās), 23. jūnijs būtu Zāļu diena, bet 24. jūnijs – Jāņa diena.
1931. gada Jāņi Rīgā sakrīt ar septītajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, kuru trijās dienās patriotiskā sajūsmā satiekas 12 tūkstoši dziedātāju ar 90 tūkstošiem klausītāju. Jāņi gan aizrit pavisam klusi – kā galvaspilsētā, tā provincē. 1932. gada svētku priekšvakarā Saeima izteic uzticību Marģera Skujenieka valdībai, lai gan ļaunas mēles pirms tam melsušas, ka tā nenoturēsies līdz Jāņiem. Izdarījuši svētīgo darbu, parlamentārieši aiziet pelnītā atpūtā līdz pat 4. oktobrim, bet prezidents Alberts Kviesis Jelgavā atklāj pieminekli atbrīvotājiem. Zāļinieki togad rindojas kanālmalā pie Nacionālā teātra – par desmit divdesmit santīmiem var nopirkt jo košu vainagu – kā nekā krīze taču! Latviešu sieviešu nacionālās līgas rīkotajās Jāņu svinībās piedalās vairāk nekā 20 tūkstoši līgotāju, turklāt papardes zieda meklētāju vidū ir arī Rīgas ostā iestūrējušie angļu jūrnieki. 1933. gada Jāņu priekšvakarā mūžībā aiziet rakstniece Anna Brigadere, bet Vilis Lācis jau 55. turpinājumā “Jaunākajās Ziņās” publicē savu “Zvejnieka dēlu”.
Svētki togad ir gari – veselas četras dienas, sākot no 22. jūnija. Jūrmalā jāņotāju skaitu vērtē uz 20 – 25 tūkstošiem, turklāt tiek konstatēts, ka ne provincē, ne pašā Rīgā nav trūcis gana iereibušu jāņabērnu. 1934. gada Līgo dienā notiek Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa trešais brauciens – šoreiz caur 24 godavārtiem – pie Kurzemes zemniekiem. Zāļu vakara galvenās kaujas togad notiek Centrāltirgus teritorijā, kur “labus veikalus” taisīja ne vien puķu un vainagu pārdevēji, bet arī tie, kas rūpējās par līgotāju atspirdzināšanu ar saldējumu, dzērieniem un saldumiem. Neraugoties uz lielo ļaužu pieplūdumu, lielie tautas svētki tomēr norit priekšzīmīgi – policijā nav pieteikta neviena kabatzaglība, kas šādās sanākšanās parasta lieta.
Arī 1935. gadā Latvijā pirmais “līgo” sauciens atskan Rīgā. Galvenā svinību vieta, kā pēdējos gados ierasts, ir Centrāltirgus, tomēr vairāk nekā 15 tūkstoši svinētāju līgo Latvijas sieviešu nacionālās līgas rīkotajos svētkos Esplanādē. Tur orķestris spēlē un pāri griežas dejā, ka smiltis zem kājām jūk. Griežas karuselis un katrs priecājas, kā prot, bet visiem kopīgs ir svētku prieks un izjūta, ka visi šie ļaužu tūkstoši būtu sen pazīstami draugi un radi. Bet 1938. gada Jāņi Rīgā un visā Latvijā aizrit vienā elpā ar devītajiem Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem, krāšņi ievijoties valsts 20. jubilejas svinību virknē.
Kā cēlušies Jāņi?
Viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem Jāņu rašanās un rituālās norises izpētē ir svētku centrālā varoņa – Jāņa – izcelsme.Pēc viena pieņēmuma, Jānis pieder pirmskristiešu dievībām, un tā kults nav saistāms ar kristīgās baznīcas ietekmi (K. Straubergs). ASV dzīvojošā latviešu filoloģe E. Lauberte papildināja šo uzskatu ar atziņu, ka Jāņa vārds ir atvasināts no sanskrita verba saknes yāna-h, kas nozīmējot nepārtrauktu kustību, ceļu. Zviedrijā dzīvojošais ievērojamais latviešu mitologs Haralds Biezais mītisko Jāni it kā vienādoja ar Sauli un uzskatīja, ka
Jāņa vārds ir vēlāk uzslāņojies uz senajiem pirmskristīgajiem vasaras saulgriežu svētkiem, kuru nosaukums nav zināms.
Jāņa vārds latviešu tradīcijās, pēc H. Biezā domām, ir ienācis pēc 13. gadsimta un ir saistīts ar Rietumeiropas kristīgās kultūras tradīcijām piederošo Jāni Kristītāju.
Vēl ir arī trešā hipotēze, kas pamatojas uz astronomiju un kā autors ir Jānis Klētnieks. Viņš uzskata, ka mītiskais Jānis ir personificēta stāvzvaigzne Sīriuss, kas visspožākā mēdz būt ap vasaras saulgriežiem.
Kā Jāņi vajāti
Vēl atceramies, kā padomju “orgāni” centās izskaust Jāņu svinēšanu veselus 50 gadus, tomēr izrādās, ka tie tika vajāti jau daudz senāk. Kristīgās baznīcas cīņa pret nekristīgajām paražām izpaudās arī aplinku darbībā – pēc pāvesta Gregorija I ieteikuma 601. gadā 24. jūniju izsludināja par Svētā Jāņa Kristītāja dienu. 1566. gadā pagāniskos Jāņus aizliedza svinēt Vācijas pilsētā Leiningenā, Hesenē un Nasavā. 1787. gadā ar īpašu kūrfirsta rīkojumu aizliedza uguns dedzināšanu kā Jāņos, tā Mārtiņos.
