Pirmais “līgo” sauciens atskan Rīgā! 0
Jāņošana pēc “mazās drunkes”
Lai gan tradicionāli Jāņi aizvien bijis laiks, kad ikviens latvietis cenšas izrauties kaut kur lauku ārēs no mūriem un bruģakmeņiem, pēdējos gados aizvien modīgāk tapis tos itin bezbēdīgi svinēt turpat pilsētā. Taču ne velti teic, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Jau pirms vairākiem gadsimtiem Rīga it sevišķi Jāņos vienmēr ir pratusi rast sev prieku un aizmiršanos.
“Pie Jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā,” 1584. gadā savā Livonijas hronikā rakstīja Baltazars Rusovs. Tas ir apliecinājums, ka Livonijā un, ļoti iespējams, arī Rīgā vietējie nevācu iedzīvotāji šos skaistos svētkus pēc senču ieražām svinēja jau 16. gadsimtā.
Vēlākos gadsimtos rīdziniekiem bija parasts Jāņos pušķot laivas un doties izbraukumos uz Daugavas otru krastu vai arī uz kādu no tuvējām saliņām. Iespējams, šī tradīcija saistīta ar svētkiem, kurus sākotnēji 29. jūnijā – sava patrona Svētā Pētera dienā – svētīja lielākais Rīgas nevācu amats – zvejnieku brālība. Tad visi zvejnieki, bet no 16. gadsimta – arī mastu brāķētāji un pārcēlāji – sanāca savas brālības namā, kas atradās Rīgas iekšpilsētā Daugavas vārtu tuvumā, lai pēc tam dotos svinīgā procesijā uz Pētera baznīcu, kur brālībai piederēja altāris. Pielūguši Dievu, visi atkal atgriezās brālības namā un pēc eltermaņu vēlēšanām, jaunu biedru uzņemšanas un “mazās drunkes” (īsas alus iedzeršanas) devās uz Daugavmalu. Sasēdušies laivās, viņi brauca uz Kurzemes krastu (Pārdaugavu) vai arī uz kādu Daugavas salu, kur, kopā ar ģimenēm un viesiem dedzinot sārtus, līksmoja līdz pat rīta ausmai.
Literatūrā izteikts viedoklis, ka pēc 16. gadsimta reformācijas vētrām, kurās Rīga bija izcēlusies kā stiprākais jaunās luterticības bastions Livonijā, nevācu amati, vairs nevēlēdamies savus svētkus svinēt katoļu svētajam veltītā dienā, tos sākuši rīkot nedēļu ātrāk – starp 22. un 28. jūniju – tātad laikā, kad, pēc senas latviešu gadskārtu tradīcijas, tika svētīti vasaras saulgriežu svētki un baznīcas Sv. Jāņa diena. Uzskata, ka ar laiku abas tradīcijas saplūda un nevācu amatu brālību svētkus vairs īpaši neizcēla.
Viduslaikos Jāņus svētīja arī visi pārējie rīdzinieki – sākumā gan vienīgi kā baznīcas svētkus, atzīmējot Jāņa Kristītāja dienu, tomēr ar laiku arī viņos, redzot nevācu jautrās izdarības, iesakņojās tradīcija šajos svētkos pušķot laivas un braukt pa Daugavu. Pāršķirstot senās avīzes, gan var secināt, ka oficiālā baznīca bija uzsākusi pat īstu “krusta karu” pret pagāniskajiem Jāņiem, tomēr rīdzinieki, gods godam, no tiem tik vienkārši neatkāpušies. Piemēram, avīze “Das Inland” 1854. gadā vēstīja, ka Zāļu tirgus, kas “tagad” vietu radis Daugavmalā, senāk Jāņu priekšvakarā noticis Kubes kalnā, kur pārdotas visdažādākās zālītes un saknes, koki un puķes. Kubes kalnu noraka tikai 1784. gadā, izveidojot Esplanādi, tagad tur atrodas arī Mākslas akadēmija. Kopš vēl senākiem laikiem tur notika arī Umurkumurs, jo Esplanāde bija iecienīta tautas izpriecu vieta.
