Pirmais latvietis uzņemas vadošu amatu ES attiecībās ar Āfriku 0
Pēc nepilniem diviem mēnešiem Pēteris Ustubs Briseles panorāmu vēros no nedaudz cita leņķa, tiesa gan, nekur īpaši tālu nedodoties. Viņa jaunais birojs atradīsies turpat, Eiropas Savienības (ES) institūciju centrā, un būs sasniedzams vien dažu minūšu gājienā no tagadējās darba vietas Eiropas Komisijā.
Novembra sākumā P. Ustubs saņēma ilgi gaidīto ziņu par to, ka apstiprināts nebūt ne tik sen izveidotā Eiropas Ārējās darbības dienesta Rietumu un Centrālās Āfrikas direktora amatā. Darba intervijā viņu iztaujājusi pati dienesta vadītāja, baronese Ketrīna Eštone. Uz kandidātu soliņa P. Ustubs bijis vienīgais no Austrumeiropas, iespējams, tas ir bijis viens no trumpjiem, lai kļūtu par pirmo latvieti tik augstā amatā ES institūcijā.
– Ko nozīmē būt Rietumu un Centrālās Āfrikas direktoram? Kādi pienākumi ietilps šajā portfelī?
– Šis portfelis jāsadala vismaz trīs pīlāros. Pirmais ir valstu pastāvēšana kā tāda un valstu stabilitāte, jo šajā reģionā mēs jo-projām bieži sastopamies ar apvērsumiem vēlēšanu rezultātā, kur kāds, kas piedalās vēlēšanās, apšauba uzvarētāju, kā tas, piemēram, notika Kotdivuārā, vai arī notiek militārs apvērsums, kā tas šobrīd ir Mali. Eiropas Savienība šādās zemēs piedalās ne tikai kā vēlēšanu novērotāja, bet arī skatās, kā nostiprinās demokrātiskās struktūras un kāds ir to pienesums valstu stabilitātei. Otrs pīlārs ir drošības politika, jo valsts apvērsumu dēļ rodas nestabilitāte, aktuāli kļūst drošības jautājumi, piemēram, nelegālā migrācija, narkobizness, ieroču tranzīts un tā tālāk. Trešais lielais pīlārs ir attīstības politika, kas šajā reģionā ir ļoti būtiska un vajadzīga. Reģions ir ļoti dažāds un atšķirīgs, valstīm ir dažādi attīstības līmeņi. Ir valstis, kuru iekšzemes kopprodukts pēdējo 30 gadu laikā ir dubultojies un kurās šajā pašā laikā tas ir divreiz samazinājies. Ir valstis, piemēram, Nigērija vai Gana, kurām ir suverēni fondi gluži kā Norvēģijā un kuras ir ieguvušas ļoti apjomīgus resursus no naftas produktu vai minerālu eksporta un tagad cer iegūt līdzekļus valsts attīstībai. Bet ir arī ļoti nabadzīgas valstis, kurām ir augstas pārtikas apgādes problēmas. Šie ir trīs pīlāri, ar kuriem vajadzēs ļoti cītīgi un rūpīgi strādāt.
– Ja mēs mēģinām vizualizēt karti, kurš ir tas reģions, ar kuru jūs strādāsiet?
– Kopumā tās ir 24 valstis Rietumāfrikā un Centrālāfrikā, piemēram, Mauritānija, Senegāla, Gambija, Togo, Benina, Burkinafaso, Mali, Čada, Nigēra, Nigērija, Gana, Kotdivuāra, Kongo Demokrātiskā Republika, mazās, portugāļu valodā runājošās salas Samoa un Kaboverde un citas.
– Jūs visas šīs valstis saucat triecienā no galvas, gluži kā pilsētas Latvijā, vai tas nozīmē, ka rūpīgi esat tās studējis vai arī daudz jau līdz šim tur bijis?
– Saistībā ar attīstības komisāra Andra Piebalga darbu ir nācies būt šajā reģionā, bet, protams, gatavojoties konkursam, pietiekami ilgs laiks bija jāpavada, lai apgūtu reģionu, valstis, to politisko, ekonomisko situāciju un problēmas. Nācās kārtīgi iepazīties ar to, kas notiek reģionā.
Varbūt par priekšstatu varēsim runāt pēc tam, kad būšu daudz vairāk viesojies reģionā.
– Vai tā bija jūsu paša izvēle vai mudinājums no Latvijas Ārlietu ministrijas startēt uz amatu ES ārlietu dienestā?
– Latvijai ir bijuši dažādi mēģinājumi startēt uz amatiem Eiropas Ārējās darbības dienestā, un diezgan bieži mēs esam sastapušies ar sekojošu reakciju – kāpēc jūs vienmēr piesakāties uz amatiem, kam ir saistība ar Austrumiem, vai jums tiešām nav citas kapacitātes un ekspertīzes, vai nav kas cits, uz ko varētu kandidēt? Tas bija viens no pamudinājumiem domāt, ka, strādājot pie komisāra ar attīstības sadarbības jautājumiem un pēdējo gadu laikā arvien vairāk iedziļinoties Āfrikas tematos, būtu labs izaicinājums pieteikties uz amatu, kas ir Latvijai netipisks. Šajā konkursā es biju vienīgais no Austrum- eiropas. Dominēja visas lielās ES dalībvalstis. Ja es iepriekš nebūtu strādājis komisāra kabinetā un ikdienā nodarbojies ar Āfrikas jautājumiem, es nekad nepieteiktos uz šo amatu. Tā vairāk bija mana izjūta, ka varu iet šajā virzienā.
– Vai jums šķiet, ir svarīgi, ka šādus amatus ieņem latvieši? Vai valsts no tā ko iegūst vai gluži pretēji – zaudē?
– Es to redzu vairākās dimensijās. Pirmkārt, Latvijas Ārlietu ministrijas interesēs būtu, lai Latvijas diplomāti strādātu Eiropas Ārējās darbības dienesta visos līmeņos gan asistentu, gan vadošajās pozīcijas.
Agri vai vēlu būs jauna rotācija un man, piemēram, būs jāatgriežas darbā Latvijas ārlietu dienestā. Tas ir Latvijas ārlietu dienesta interesēs palielināt pieredzi un kapacitāti par Āfriku un citiem kontinentiem.
Darbošanās Eiropas Ārējās darbības dienesta struktūrās dod iespēju redzēt, kā šis salīdzinoši jaunais veidojums reāli strādā un kādā veidā ar to būtu jāsadarbojas Latvijai.
Otrkārt, jāpaplašina Ārlietu ministrijas zināšanu bāze, nekoncentrējoties tikai uz Austrumu partneriem un transatlantiskajām attiecībām. Un, treškārt, Ārlietu ministrijai ir svarīgi, ka Latvijas diplomāti var strādāt šajā dienestā, pierādot, ka mums ir kapacitāte un varam būt sekmīgi konkursos un būt vadošos amatos arī Eiropas Savienībā. Pretējā gadījumā nereti pārņem izjūtas, ka neko nevaram.
– Eiropas Ārlietu dienestā jūsu pirmais darba termiņš būs četri gadi ar iespēju to pagarināt vēl par četriem, tātad kopumā astoņi gadi. Vai ar šādu pieredzes bagāžu pasaules ārlietās jūs būsiet gatavs atgriezties darbā Latvijā, vai jums tomēr nav citas ambīcijas?
– Par to ir pāragri spriest. Jebkurā gadījumā es sevi redzu Ārlietu ministrijā, iekļaujamies atpakaļ Ārlietu ministrijas struktūrā. Ir pieredzēts diezgan daudz. Esmu gatavs ar to dalīties un darboties ar to, kas tajā brīdī būs aktuāls un ārlietu dienestam nepieciešams.
– Protams, darbs Eiropas Savienības Ārējās darbības dienestā būs laba personiskā pieredze, bet, no otras puses, ko cerat mainīt Āfrikā?
– Būtu naivi domāt, ka viens cilvēks var ko mainīt, bet būtu arī nepareizi jau sākt ar saliktām rokām klēpī un teikt – es jau neko nevarēšu.
Ir svarīgi uz lietām reģionā palūkoties neitrāli, jo pieredze šajās valstīs pārsvarā saistās ar pēdējo gadsimtu un koloniālo pagātni, bet ir jautājums, kā mudināt valstis ne tik daudz atgriezties pie koloniālās pagātnes, bet paļauties pašām uz sevi un veicināt pašcieņas nostiprināšanos.
Tas ir kas tāds, ko es labprāt gribētu darīt. Patlaban Rietumāfrika ir viens no pasaulē straujāk augošajiem reģioniem. Ekonomika būs tā, kas dos iespēju šīm valstīm dinamiskāk attīstīties un iegūt teikšanu gan savā kontinentā, gan ārpus tā.
– Āfrika Latvijā vairākumam cilvēku joprojām šķiet ļoti tāla. Vai ir kas tāds, kas mūs tomēr vieno?
– Viena daļa Latvijas putnu ziemas pavada Rietumāfrikā. Piemēram, viena no tādām ir dzeguze, kas dīvainā kārtā ir labi zināms putns Āfrikā, bet ziemas periodā nekad nekūko. Tādēļ dzeguzes kūkošanā vasarās Latvijā, iespējams, ir atskaņas no Rietum- āfrikas. Nesen arī izlasīju, ka zivju ērglis, vārdā Ēriks, ir sasniedzis Gabonu un tur pavadīs savu ziemas ligzdošanas periodu. Ir vesela virkne Latvijas putnu, kas katru gadu divas reizes mēro 6400 km attālumu no Latvijas, lai ziemu pavadītu Rietumāfrikā. Līdz ar to dabas ziņā esam tuvāki, nekā spējam iedomāties.
Vizītkarte Pēteris Ustubs No 2013. gada 1. janvāra – ES Ārējās darbības dienesta Rietumu un Centrālās Āfrikas direktors. Šobrīd – attīstības komisāra Andra Piebalga biroja vadītāja vietnieks. No 2008. līdz 2010. gadam Latvijas Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks. No 2005. līdz 2008. gadam premjerministra A. Kalvīša ārlietu padomnieks. No 2003. līdz 2005. gadam vēstnieks, Latvijas pārstāvis ES politiskās un drošības komitejā. No 2001. līdz 2003. gadam padomnieks, Latvijas pārstāvniecības ES vadītāja vietnieks. No 2000. līdz 2001. gadam Latvijas pārstāvniecības ES pirmais sekretārs. No 1997. līdz 2000. gadam Latvijas vēstniecības Dānijā pirmais sekretārs. Karjeru Latvijas Ārlietu ministrijā sācis 1993. gadā. |
