Pirmais latviešu «desants» Īrijā 0
Nabadzīgā Īrija pēc Otrā pasaules kara nebija populārs bēgļu galamērķis. Tomēr jau 1948. gadā Zaļo salu par savu pastāvīgu dzīvesvietu izvēlējās vairāki latvieši, kuri pirms tam nelielā zvejas kuģī “Volo” bija mēģinājuši no latviešu bēgļiem nedrošās Zviedrijas pārcelties uz Kanādu.
1946. gadā Zviedrijas valdība izdeva PSRS latviešu leģionārus, un patvēruma meklētāji vairs nebija pārliecināti, vai zviedri neplāno izdot arī pārējos baltiešu bēgļus. Politiskā un fiziskā nedrošība kļuva par kāda pārgalvīga brauciena iemeslu.
1948. gada vasaras sākumā vairākas Zviedrijā patvērušās latviešu ģimenes sameta naudu, nopirka zvejas kuģi un pielāgoja to pasažieru vajadzībām nolūkā pāri okeānam doties uz politiski drošāko Kanādu. Jāsaka, nelielais kuģis pēc konstrukcijas bija domāts vien septiņu vīru komandai zvejošanai Zviedrijas piekrastē, tomēr tas bija labākais un lielākais, ko latviešu bēgļi tobrīd varēja atļauties. Kuģa “Volo” pirkšanas dokumentā, kas saglabājies līdz pat mūsdienām, lasāms, ka naudu kopīgā darījumā ieguldījuši 23 kuģotāji. Lielākais maksājums sasniedza 7000 zviedru kronu, mazākais – 500 kronu. Pavisam kopā savāca 50 910 kronu. Apmēram pusi summas iztērēja kuģa iegādei, otru – nepieciešamajiem instrumentiem un aprīkojumam. Uz klāja izvietoja arī vairākas mucas ar dzeramo ūdeni, pārtiku un degvielas krājumus. Ātri sagatavojušies aizceļošanai, 1948. gada 6. jūlijā pulksten četros pēcpusdienā vairāki desmiti latviešu bēgļu ar “Volo” pameta Zviedrijas krastu un kapteiņa Viļa Auna vadībā devās jūrā.
“Tā bija skaista diena, kad izbraucām no Gēteborgas. Muitas vīri mūs neaizkavēja vairāk kā 10 minūtes, un ceļojums uz sapņu zemi Kanādu varēja sākties,” jūras brauciena sākumu dienasgrāmatā apraksta viens no kuģa pasažieriem Miķelis Kūda. Žurnālists Džordžs P. Kērns vēlāk īru presē “Volo” salīdzināja ar tām bēgļu laivām, kurās 19. gadsimta vidus Lielā bada laikā īri no savas dzimtenes devās pāri okeānam meklēt patvērumu Jaunajā pasaulē. Īri paši šīs laivas tolaik dēvēja par “zārku kuģiem”, jo daudzas galamērķi tā arī nesasniedza.
“Volo” pasažieru saraksts diemžēl pilnībā nav saglabājies labā kvalitātē, taču vairāku pasažieru vārdi ir atšifrējami. Braucēju vidū bija pieminētais Miķelis Kūda un viņa sieva Margarieta Tuklers-Kūda, Vilis Auns ar ģimeni, Kārlis Jaunzems, Miķelis Tuklers, Jānis Tapiņš, Ferdinands Falks (kuģu īpašnieks un kapteinis neatkarīgās Latvijas laikā), Juris Ķūsis, Martinsons, Žanis Krauze, S. Ambrozaitis, A. Andersons, Smalķis, V. Edels, Paulis Artūrs Ozoliņš, Oskars Feldmanis, Vilis Adels, Ādolfs Kristapsons, Alfrēds Lācis, Jānis Martinsons, Jānis Mieriņš, Alfrēds Grēgers. Vairāki bēgļi brauca kopā ar ģimenēm. Piemēram, kapteinim Vilim Aunam līdzi bijuši divi apmēram septiņus un piecus gadus veci dēli. Arī Žanis Krauze bēgļu gaitās devies kopā ar sievu un divām atvasēm. Miķelis Kūda raksta, ka īstas saskaņas 37 pasažieru vidū (21 vīrietis, 9 sievietes un 7 bērni) gan neesot bijis. Iemesls – uztraukums, bailes, jau iepazītās Zviedrijas zemes pamešana kopā ar neziņu par to, vai galamērķi vispār varēs sasniegt. “Ziemeļjūra bija diezgan nemierīga, un mēs visi, izņemot pāris jūrniekus un manu sieviņu Margarietu, slimojām ar jūras slimību,” atminas drosmīgais ceļotājs. Tomēr apņēmība un bailes no iespējamās zviedru nodevības viņus vedināja arvien tālāk prom no pirmās patvērumzemes krastiem.
Aptrūkstas dūšas
Pēc četru dienu kuģošanas Viļa Auna stūrētais “Volo” piestāja Duvras ostā Lielbritānijā. Salīdzinājumā ar visai pārtikušo Zviedriju karā stipri cietušajā pilsētā valdījusi milzīga nabadzība un netīrība. Te latvieši pirmo reizi vērojuši iepriekš neredzēti lielu paisumu un bēgumu, kas mijās ik pēc katrām sešām stundām. Papildinājuši pārtikas krājumus un atvilkuši elpu, ceļotāji 18. jūlijā rīta agrumā pameta Duvru, lai taisnā ceļā dotos uz Kanādu. Bet divas dienas vēlāk pienāca ziņojums par gaidāmo vētru, kamdēļ kuģis piestāja mazajā Sv. Marijas ostiņā Skillijas salā. Arī šī sala ceļotāju atmiņā palikusi kā drūma, kara izpostīta vieta. Latviešu bēgļi tajā pavadīja veselu nedēļu, izpelnoties vietējā žurnāla “Scillonian” interesi.
27. jūlijā pusvienpadsmitos priekšpusdienā latviešu bēgļi atkal sēdās kuģī. Grūtais ceļojuma sākums un zvejas kuģa jauda “Volo” pasažieros tomēr bija viesusi šaubas, vai tas izturēs garo ceļu pāri Atlantijai. “Dažiem gan vairs nebija drosmes braukt pāri okeānam. Galvenais – mūsu inženierim, kurš sāka motorā meklēt dažādas vainas, kuru tur nemaz nebija,” dienasgrāmatā ir pārliecināts Miķelis Kūda. “Kuģa inženieris” gan bija visai pieredzējis un zinošs jūrasbraucējs – Ferdinands Falks, kam Latvijā bija piederējuši divi kuģi. Ar vienu no tiem – “Lielupi” – viņš 1945. gada 8. maijā pats devās bēgļu gaitās no Ventspils uz Zviedriju. Toreiz Falks no drošas nāves vai izsūtīšanas uz Sibīriju izglāba vēl 51 cilvēku.
Lai vēl pēdējo reizi pārbaudītu motoru, kuģotāji nolēma piestāt Īrijā. Divdesmit trīs dienas pēc Zviedrijas krastu pamešanas, 1948. gada 29. jūlijā pulksten sešos no rīta, kuģis iebrauca Kouvas ostā. Te kuģa kapteinim Aunam bija jādodas uz ostu kārtot arī muitas atļauju. “Īrija tajā laikā bija tikpat nesakopta kā Anglija, tomēr daudz draudzīgāka. Arī veikalos bija vairāk kas nopērkams ēdiena ziņā… Mūs laipni uzņēma Sarkanais Krusts, apgādāja ar pārtiku, arī pārbaudīja motoru un nekādu vainu neatrada. 19. augusta vakarā pusseptiņos izbraucām no Kouvas ostas,” tā dienasgrāmatā Miķelis Kūda.
Nekur tālu gan “Volo” netika, jo Falks atkal atrada motorā jaunu vainu, turklāt tika izziņota visai spēcīga vētra, par ko ceļotāji uzzināja no radio, jau paspējuši krietnu gabalu izbraukt jūrā iepretim Fāstnetrokai. Nākamajā vakarā kuģis atkal piestāja krastā, šoreiz – Valentijas ostā, kur latviešu bēgļi uzturējās no 20. augusta līdz 18. septembrim. Rudenim tuvojoties, nevienam vairs nebija dūšas doties tālajā ceļojumā, un ceļotāji nolēma prasīt Īrijas varasie-stāžu atļauju apmeties Zaļajā salā līdz pavasarim. Atļauju saņēmuši, viņi sāka prātot, kur paliks un kā iztiks – pārlaist ziemu uz kuģa visiem bija par šauru. Darba meklējumos rudenī ceļotāji pārcēlās uz Dublinu, saprotot, ka darbu visvieglāk būs atrast galvaspilsētā. Te kopējais ceļojums ar “Volo” faktiski beidzās, jo latvieši izklīda kur nu kurais.
Īrija – otrās mājas
No 37 ar “Volo” līdz Īrijai atbraukušajiem latviešiem uz pastāvīgu dzīvi Zaļajā salā apmetās tikai nedaudzi. Pēc tā laika īru žurnālista Džordža P. Kērna rakstītā, jau 1948. gadā septiņi sākuši kārtot dokumentus, lai nu jau legāli turpinātu ceļojumu uz Kanādu vai kādu citu valsti (Austrāliju, ASV). Ir ziņas, ka daži pēc vairākiem Dublinā nodzīvotiem gadiem tomēr pārcēlušies uz dzīvi citur. Kanādu sasniedza, piemēram, Ādolfs Kristapsons, kurš vēlāk Toronto atvēra savu auksti kūpināto lašu bodi un laimīgi nodzīvoja līdz 101 gada vecumam.
No Īrijā palikušajiem šobrīd zināmi pieci: Miķelis Kūda un viņa sieva Margarieta Tuklers-Kūda, Jānis Tapiņš, Ferdinands Falks un Juris Ķūsis, kas Zaļajā salā nodzīvoja visu mūžu. Iespējams, šī informācija ir nepilnīga, jo zināms, ka arī Žanis Krauze kādu laiku nepārdeva savas kuģa pirkšanā iemaksātās daļas un Hovtā dzīvoja vismaz līdz 1951. gadam.
“Volo” atkal pārtapa zvejas kuterī, ar kuru Īrijā palikušie latvieši Kūda, Tapiņš un Ķūsis devās jūras zvejā, kļūstot par Hovtas zvejas ostas biedriem. “Mēs, trīs ārzemnieki, toreiz bijām labākie zvejnieki Hovtas ostā. Mēs sākām zvejot citā veidā nekā īru zvejnieki un taisījām lielu naudu. Īri vēlāk pārņēma mūsu metodi zvejībā, kāda tā ir vēl šodien,” dienasgrāmatā lepni stāsta Miķelis.
Jāpiebilst, ka vienīgais īstais zvejnieks, kam vēl Latvijā tas bija maizes darbs, bija Juris Ķūsis. Viņa vārds, tiesa, stipri mainītā formā, iekalts Hovtas jūrā bojāgājušo zvejnieku piemiņas akmenī. Starp vārdu un uzvārdu “iespraucies” arī kuģa “Volo” nosaukums, tāpēc piemineklī iekalts: “Jorge Volo Kiusis”. Traģiski aprāvās arī Jāņa Tapiņa dzīve. Viņu kādu dienu piemeklēja sirdstrieka, un Tapiņš nomira slimnīcā. Līdz ar abu darba biedru bojāeju beidzas arī Miķela Kūdas zvejnieka gaitas. “Volo”, kā spriež Džordžs P. Kērns, visdrīzāk pamests Hovtas ostā, kur vēlāk nogrimis. Bet Miķelis kopā ar sievu izveidojuši veiksmīgu viesu namu, ko pēc laika pārdeva un pārcēlās uz Finglasu. Jaunais saimnieks Hovtā, Harboras ceļā 10, ierīkoja meksikāņu restorānu “El Paso”. Līdz pat slēgšanai 2010. gada vasarā tas izmantoja vēl pēckara gadu telefona numuru. Bijušajās mājās, restorānā “El Paso” Kūda kopā ar dēla ģimeni un tuvākajiem draugiem nosvinēja arī 85. dzimšanas dienu. Viņa dzīve aprāvās šoziem 92 gadu vecumā.
Nabadzīgo, pasaules aizmirsto salu Eiropas rietumos par turpmākai dzīvei piemērotu 1948. gadā atzina arī 41 gadu vecais pieredzējušais kapteinis Falks. Iespējams, tāpēc, ka uzskatīja Īriju par vietu, kur vislabāk noslēpties no garās PSRS ķetnas. Ferdinands Falks bija pacifists un līdz pat kara beigām bija spējis izvairīties no iesaukšanas kā krievu, tā vācu armijā. Pusmūžā viņam dzīve bija jāsāk no jauna, turklāt tā, lai nekaitētu Latvijā palikušajiem abiem bērniem un sievai Zentai, lai neviens neuzzinātu, ka viņš vispār vēl ir dzīvs.
| P. S. Stāsta par “Volo” ceļojumu un latviešu bēgļu gaitām tapšanā palīdzēja Ivara Kūdas (Miķeļa un Margarietas Kūdas dēla) atmiņas, tēva atstātā dienasgrāmata un dokumentu kopijas, īru žurnālista Džordža Pītera Kērna stāstījums, intervijas ar Ferdinanda Falka dēlu Ivaru Falku un mazmeitu Egitu Feldbergu, kā arī mājas arhīvos saglabātās fotogrāfijas. Protams, šis stāsts nebūtu arī tapis, ja Īrijas latviete Silvija Džonsa nebūtu saglabājusi savā mājas arhīvā pēckara gadu īru laikrakstos “Irish Examiner” un “Irish Independent” publicētos rakstus un fotogrāfijas. |
