Māris Antonevičs: Pirmais eksāmens KNAB vadītājam. Pagaidām teorētisks… 14
Katrs, kurš mēģinājis kļūt par autovadītāju, zina, ka apliecības iegūšanai pamatā ir divi pārbaudījumi – teorijas eksāmens un praktiskais jeb auto vadīšanas eksāmens. Teorijas daļā topošajam autobraucējam tiek piedāvātas dažādas iespējamās situācijas ceļu satiksmē, kurās jāatrod pareizais risinājums. Tikai pēc tam, kad iziets šis pārbaudījums, censonis var sēsties pie stūres un apliecināt savas praktiskās iemaņas.
Būtu ļoti interesanti, ja šāds pārbaužu cikls būtu jāiziet arī pretendentiem uz augstiem valsts amatiem. Te, protams, varētu rasties problēmas ar praktisko daļu, jo nevar taču laist topošo amatpersonu uz nedēļu nedaudz pavadīt iestādi, tikai lai pārliecinātos, kā viņš ar to spēj tikt galā. Taču piedāvāt dažādas teorētiskas situācijas un novērtēt spēju uz tām reaģēt (turklāt ne tikai pareizi, bet arī radoši) – tas gan būtu vērtīgi.
Grūti spriest, kā tika pieņemti lēmumi Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītāja konkursa komisijā, jo šis process bija ļoti slepens, taču vienīgā izvirzītā kandidāta Jēkaba Straumes iztaujāšana Saeimā bija diezgan formāla. Tur vairāk tika prašņāts par iepriekšējo darbavietu, ģimeni, uzdoti vispārīgi jautājumi, ko vajadzētu mainīt KNAB un tamlīdzīgi. Palika iespaids, ka tobrīd lēmums jau bija pieņemts, ko apstiprināja arī sekojošais balsojums Saeimā – 89 balsis “par” (te gan vēsturisks atgādinājums, ka vēl pārliecinošāks atbalsts bija iepriekšējam KNAB vadītājam Jaroslavam Streļčenokam, par kuru vēlāk daudzi atbalstītāji neslēpti rauca degunu).
Tomēr teorētisko eksāmenu J. Straumem negaidīti piespēlēja dzīve. Tieši viņa apstiprināšanas nedēļā tika publiskota daļa no tā sauktajām oligarhu sarunām viesnīcā “Rīdzene” 2011. gadā, kurās parādās pavisam konkrētas koruptīvas shēmas un amati tiek izmantoti personīgās interesēs. Un tā nu viens no pirmajiem jautājumiem jaunajam KNAB vadītājam bija tieši par šīm sarunām. Nav pārliecības, ka viņš šo teorētisko eksāmenu tiešām būtu sekmīgi nokārtojis. Lai gan var novērtēt centību atbildēt tā, lai kolēģiem no citām tiesībsargājošām iestādēm nerastos satraukums, ka te atnācis kāds jauns “revolucionārs”, vienlaikus nedaudz arī pakairināt sabiedrības ilgas pēc taisnīguma.
Ko tad pateica J. Straume? Lūk, fragments no viņa intervijas Latvijas Televīzijas raidījumam “Viens pret vienu”: “Izlasot lēmumu par šā kriminālprocesa izbeigšanu, ir skaidrs, ka tas bija pamatots. (..) Ļoti vienkārši – nebija savākti pierādījumi. Tas, kas tika noklausīts sarunās, neapstiprinājās dzīvē vai arī netika noskaidrots. Tur bija izmeklēšanas veiksmes jautājums… Nebija saņemtas atsevišķās atbildes, kuras varētu palīdzēt noskaidrot patiesos labuma guvējus. Bija arī informācijas noplūde, arī no KNAB. Iesaistītās personas bija lietas kursā par to, ka tiek mēģināts noskaidrot atsevišķas viņu darbības. (..) Netika iegūti pierādījumi, lai prokurors varētu virzīt kriminālvajāšanu un lietu virzīt uz tiesu.”
No iepriekšteiktā izriet, ka Straume attaisno prokuratūru (nevajag aizmirst, ka tikko ģenerālprokurors bijis viens no locekļiem konkursa komisijā, kas viņu izraudzījusies), un lietas izgāšanā vaino KNAB darbiniekus. Taču arī te Straume tomēr ir sapratis, ka nedrīkst būt skarbs un tajā pašā intervijā atrunājas, ka nevar runāt par izmeklētāju neprofesionālismu: “Negribu tā teikt. Visi, kas strādāja pie šīs lietas, bija profesionāļi.”
Bet kas tad īsti bija nepareizi? Te nu Straume lokās un izspēlē pat tādu versiju, ka oligarhi, iespējams, zinājuši par noklausīšanos, tāpēc viesnīcas numuriņā blefojuši par visām tām shēmām, bet patiesībā neko nelikumīgu nav darījuši. Tā nu gan noticēsim…
Beigās tomēr neliela nodeva tiek arī tiem skatītājiem, kas varbūt jau nedaudz sākuši vilties jaunā KNAB vadītāja pozīcijā, kur būtiskāk šķiet atrast labu attaisnojumu nevarēšanai, nevis iedvesmot uz darbību: “Es saprotu, ka tas ir smagi. Tā ir bēdīga situācija, nav jābaidās šī vārda – tā bija valsts nozagšana.”
Smaga diagnoze, bet diezgan miglains, lai neteiktu nekāds priekšstats par ārstniecības metodēm. Varbūt KNAB vadītājam arī detalizēti nebūtu ar tām jāiepazīstina plaša publika, bet vismaz jārada pārliecība, ka tādas ir. Teorētiskajam eksāmenam parasti seko praktiskais, un tas vēl priekšā.
