Pirmais darbarīks mežā – lāpsta 0
Anita Jaunbelzere
Gints Nordens kopā ar dzīvesbiedri Ivetu Jaunpils pagastā apsaimnieko 30 hektārus, no kuriem desmit hektāru ir pieaudzis mežs. Zemnieku saimniecības Avotiņi apgrozījumu dod mežs, ko cērt izlasē; dīķis, kurā gan makšķerē, gan audzē zivis; bišu saimes, kas jāpieskata, un gotiņas, kurām jāsavāc siens. «Kad visu saliek kopā, iztikšanai pietiek,» saka Gints. Viņš šogad ir konkursa Sakoptākais mežs dalībnieks.
Izlamāju, salieku un špurrēju tālāk
Gints beidzis Kandavas sovhoztehnikumu, kur apguvis automehāniku un lauksaimniecības pamatus. Viņa pirmā darbavieta bijusi kopsaimniecība ar skaistu nosaukumu Darba spars. Kolhoza jau sen vairs nav, taču darba spars un enerģija Gintu un Ivetu nav pametuši.
Gints Nordens:
– Kad kolhozs izjuka, tie bija traki laiki. Biju jauns gurķis, man nekas nebija uzkrāts un ne ar kādu traktoru mājās neatbraucu. Sākumā vairāk spiedām uz zemniecību. Astoņpadsmit hektāru mantojām no vecvectēva, divpadsmit piepirkām klāt. Sākumā tas likās daudz, jo tehnikas nebija. Toties bijām jauni, dulli un spēcīgi. Lēnām, lēnām iekustējāmies.
Mums ir mežs, dīķis, drava un lopi. Tās ir četras stutes. Ja vienā jomā neiet, citās atkal iet, un tā var noturēties virs ūdens. No visa pa bišķītim, un, kopā saliekot, izdzīvot varam.
Mantotajā mežiņā nekas pārāk kvalitatīvs nebija. Tas bija padomju laika jaukta tipa mežs, kur netrūka ne alkšņu, ne kārklu, ne slīkšņu. Sāku ar susināšanu un meliorēšanu. Šobrīd manā mežā alkšņus var izskaitīt. Daži vēl ir, lai paaugas malkai. Bet apakšā jau visur sastādītas eglītes. Esmu novērojis, ka tur, kur bijuši alkšņi, eglītes aug ideāli. Ļoti spēcīgi raujas augšā! Cīņa ir, kamēr dabūn alkšņa atvasi ārā, lai tās eglīti nenoēno. Ja vienu alksni nozāģēsi, apkārt uzreiz būs alkšņu audze. Atēnošanu sākam pēc pirmajām salnām, kad zāle jau kļūst dzeltena un kokiem lapas brūnganas. Tad eglīti var vieglāk ieraudzīt. Grūti tikmēr, kamēr dabūn kociņu krūšu augstumā visiem konkurentiem garām. Apmežojām visu nelietderīgi izmantoto zemi, katru stūrīti, arī dīķa malu.
Eglītes var stādīt kopā ar bērziem, ja bērzs jau izaudzis, to var ņemt ārā. Precīzi izgāžot, tu esi jau aizgājis desmit piecpadsmit gadus uz priekšu.
Ja bērza audzes jāretina, mēs tās cenšamies atdot papīrmalkā. Gandrīz katru otro gadu sanāk mašīna ar finiera kravu plus vēl mašīna ar piekabi papīrmalkas. Ja ir pa biezu, vērtēju katru kociņu. Vai nu ņemu ārā, lai iet malkā, vai nu atstāju, lai paaugas, kamēr no tā sanāk kaut viena papīrmalkas pagale.
Nopirkām pirmo traktoriņu – lietotu, vecu, neejošu, bet bija labs arī tāds. Tas bija liels pasākums. Šis vecu vecais traktoriņš vēl tagad stāv rezerves daļām.
Man tagad ir četrdesmitnieks, un esmu apmierināts. Tas ir šaurs, nevajag platus ceļus. Ziemā varam iesaldēt pēdu, lai nesamuļļātu mežu. Mums mežā nav špūres, kur iekrīt un pazūd, nav koku, kuriem noplēsta miza. Un saremontēt arī varu pats – izlamāju, izārdu, nopērku rezerves daļas un atkal salieku. Un špurrēju tālāk. Kaut arī bez komforta, toties bez kosmiskiem izdevumiem servisā.
Ja pirksti nesaiet kopā, divi kubi ir
Strādāju ar izlases cirti. Mums ir desmit hektāru pieauguša meža, kas mainās. Ņemam vidēji 70 kubikmetru katru gadu no mežā ārā. Kravā iet 32–34 kubikmetri lietkoksnes, vēl paliek kādi 15–20 kubikmetri malkas. Malka sanāk gan pašiem, gan kaimiņiem, jo ir jau arī lieli koki, kuriem stumbrā bojājumi. Ir egles, kurām trīs kluči jānozāģē, kamēr trupes vairs nav. Arī zari iet malkā. Mēs smejamies – resnumā līdz trim centimetriem, tā ir malka. Esam novērojuši, ka no zaru malkas ir lielāks siltums nekā no skaldītas malkas. No zaru malkas veidojas kārtīgas ogles. Zaros koksne ir cietāka, stingrāka nekā stumbrā. Malkas saimniecība ir Ivetas pārziņā. Viņa arī skalda malku. Saimniecei tas patīk, un es par to priecīgs. Vecātēva cirvis, un nekādu malkas skaldītāju nevajag! Mums fitnesa zāle ir tepat sētā. Dabūnam par velti to, par ko citi maksā naudu.
Zāģējam paši. Deviņdesmitajos pa ziemu gāju meža darbos, pa vasaru atkal piestrādāju celtniecībā. Iemācījos zāģēt. Redzēju arī to, kā citi mežu ātri nozāģē un nauda ātri izžūst. Cits kaut ko nopirka, cits nodzēra. Daudzi jaunsaimnieki uz krautuvi jau atnāca ķīselī un savu mežu vienkārši aiz stūra notecināja. Tad arī sapratu, ka nozāģēt var ātri, bet ātri tas neaug. Tā es jau tajā laikā centos mežu kopt tā, lai tas kļūtu vērtīgāks.
Decembris, janvāris, februāris ir zāģēšanas laiks. Tad mēs nozāģējam 16–18 egles. Zāģējam resnus kokus, tad ir 32–34 kubi. Ja koku tā īsti apņemt nevaru, ja pirksti nesaiet kopā, tad zinu, ka kādi divi kubi ir. Tāda tā mērīšana.
Pie nopietniem saimniekiem iemācījos daudz. Mani rāja – kāpēc tu nobraukā jaunās eglītes? Tās taču augušas jau piecus vai pat desmit gadus, bet tu laid tām pāri. Brauc prātīgi, tas nekas, ka nebūs ātri. Saimnieks pieskatīja, kad vedām kokus ārā, lai mēs neizbraukātu un neizmīcītu jauno mežu. Es arī tagad labāk piecreiz paskatos, kā tam baļķim tikt klāt. Vispirms gan jāzina, kā to pareizi nogāzt, lai mazāk izpostītu. Pat vēju vajag no pareizās puses.
Darbs pie bitēm nomierina
Viss prasa darbu. Ziemā mežā no pirmajām salnām oktobrī līdz martam. Vasarā no rīta ceļamies, Iveta pie lopiem, es pie zivīm. Ir piecas gotiņas, četri bullēni un telīte. Pa ziemu kūtī zem jumta. Dīķī ir karpa, baltais amūrs, zandarts, līnis un forele. Makšķerēt var līdz 1. oktobrim. Zieminu zivis mazajos dīķos. Audzējam zandarta mazuļus. Lai tos varētu saķert, dīķis ir jānolaiž.
Pie bitēm vasarā ejam trīs dienas nedēļā – piektdien, sestdien un svētdien. Visas saimes izskatām, magazīnas izcilājam, māšu kanniņas izlaužam, lai nespieto. No tādas, kas izspieto, medu nav ko gaidīt. Kādreiz pirmo medu ņēmām nost uz Jāņiem, šogad jau 15. maijā. Magazīnas jāuzliek jau maija sākumā.
Bitēm šī vasara bijusi laba. Īpaši sākums bija ļoti labs. Liepas medoja, un to ziedos klupa iekšā tāds daudzums bišu, ka ziedi to svaru neizturēja un bira zemē. Visa zeme zem liepām bija pilna ar bitēm un ziedu plāksnītēm. Šogad var teikt, ka liepu medus ir. Vienai saimei uzlikām septiņas magazīnas. Tas bija rekords! Darbs pie bitēm nomierina, kad pārliecos pāri stropam, ikdiena aizmirstas.
Stādām eglītes kā ābelītes
Viss mainās. Medu sviežam jau maijā, bet mežā jaunaudzēm ir labāki pieaugumi. Eglītes izdzen 50 centimetru un vēl gabaliņu uz priekšu. Ja izveidojas divas galotnes, vienu, ja varam aizsniegt, griežam nost.
Vietā, kur pirms trim gadiem iestādījām eglītes, tās pāraugušas garo zāli. Taču mēs stādām jau lielus mežeņus. Tāda eglīte ātri izrauj cauri nātrēm, avenēm un niedrēm. Meženim galotnītei jābūt garākai par sāna zariņiem. Rokam kārtīgu bedri un eglītes stādām kā ābelītes.
Mežacūku tagad mazāk, tās eglītes neizrok, taču brieži un buki gan nodara skādi. Stādu audzētavu stādi ir saldi, mežeņi ir rūgti, tie bukiem garšo mazāk. Mēs strādājam ar mežeņiem, tāpēc ļoti lielu postu nejūtam. Divdesmitgadīgām eglēm, tām gan brieži nograuž un arī noberž mizu un sabojā stumbru. Īpaši ts tajos gados, kad apkārt rapša sējumi. Kad brieži saēdušies rapšus, tad tiem vajag to egļu sāli.
Strādājam ar izlases cirtēm, un mūs skar likumdošana par šķērslaukumu. Ja mēs tajos aprēķinos kļūdāmies, tad varam saņemt bargu sodu. Šķērslaukums tiek mērīts pamatsugai. Drošības pēc ņēmām apliecinājumu kailcirtei. Protams, cirtu izlases cirti un nākamajā taksācijā viss atkal nostāsies savā vietā. Ar to ciršanas apliecinājumu arī tā savādi. Agrāk tas maksāja četrus eiro un bija kā dokuments, tagad – septiņdesmit eiro un tajā lapā ne zīmoga, ne paraksta, vien piebilde, ka šai izdrukai nav juridiska spēka. Man tāda attieksme pret mežu nepatīk. Man nepatīk arī tas, ka bieži vien mežus samuļļā. Tie skandināvu traktori mūsu augsnei ir par smagu.
Un vēl – mūsu vectēvi mežus meliorēja. Sakārtoja grāvju sistēmu. Es jau grāvjus no jauna neraku. Es tos tikai iztīrīju. Ja tas grāvis ir izrakts, tad ar domu, ka vajag. Ja to grāvi, izvedot mežu, aizpako un to pakojumu tur atstāj, tad skaista meža vietā izveidosies purvs. Kad augsni sagatavo meža stādīšanai ar diskiem, tad visus mazos grāvīšus aizdisko un aizmīca ciet. Labs, kvalitatīvs mežs slapjumā neaugs. Pirmais darbarīks mežā ir lāpsta. Tas ir pamatu pamats – lai mežu iestādītu, tas ir jānosusina, jāsakārto. Kādreiz, kad nebija krūmzāģu, gājām ar raukļiem un mačetēm.
Mans ieteikums meža īpašniekiem – nekad neko neatlikt uz pēc tam. Pēc tam aiziešu zarus savākšu, pēc tam aiziešu atēnot, paņemšu baļķi un pēc tam sakārtošu. Ja tu esi paņēmis baļķi un nolicis krautuvē, tu vairs neiesi zarus tur vākt. Tā ir sen pārbaudīta lieta. Tad, kad nauda no baļķa jau makā, tad tas pēc tam var pagaidīt. Ja tu no meža esi paņēmis, jādod tam atpakaļ. Tad nākamreiz atkal būs ko ņemt.
