Pirmā vizīte pie ginekologa: kā atbalstīt pusaudzi, dodoties tajā 0
Ja kaut kas tiek darīts pirmo reizi dzīvē, nezināmais var sagādāt raizes un uztraukumu. Tā var notikt arī ar pirmo vizīti pie ginekologa, tāpēc piedāvājam īsu sagatavošanas kursu – kad tas darāms, kā un kāpēc.
“Daudzas māmiņas un vecmāmiņas ar nepatiku atceras savu pirmo vizīti pie ginekologa, kad tā bija teju vai piespiedu kārtā, jo, sasniedzot noteiktu vecumu, uz to norīkoja skolas medmāsa,” atminas ginekoloģe Santa Lauska. “Mūsdienās tā vairs nav obligāta, taču tas nenozīmē, ka no ginekologa apmeklējuma vajadzētu vairīties.”
Uz pirmo vizīti pie ginekologa meitenes un sievietes dodas dažādā vecumā. Vienas, parasti mammu vai vecmāmiņu mudinātas, atnāk atrādīties pusaudžu gados, vēl pirms dzimumdzīves uzsākšanas. Citas ārstu apmeklē vēlāk – tad, kad intīmās attiecības jau bijušas. Reizēm to izdara vien tad, kad sen sasniegta un pārsniegta pilngadība, kad sieviete dzīvo kopā ar draugu vai pat iestūrējusi laulības ostā. Tomēr labāk vēlāk nekā nekad!
Meitenēm – ar izpratni un priekšzināšanām
Daktere Santa Lauska pēc savas pieredzes zina stāstīt, ka uz pirmo vizīti pie ginekologa meitenes visbiežāk nāk, mammu mudinātas. Ne mazums ir gadījumu, kad meitene šo soli sper kopā ar savu vecmāmiņu. Ginekoloģei par to ir īpašs prieks – tas esot bezgala mīļi. Visticamāk, meitene to tā nesaskata un nejūt, bet tās ir vecāsmātes rūpes par dzimtas turpinājumu, par nākamo paaudzi un tās veselību, vērtē ārste.
“Nav konkrēta vecuma, kad pirmo reizi būtu jāatrādās ginekologam,” Santa Lauska precizē. “Noteikti to vajadzētu darīt, ja līdz 15 gadu vecumam vēl nav parādījušās mēnešreizes. Vienlaikus vēlos mudināt mātes uz savām meitām paskatīties no malas un atcerēties, cik gados viņām pašām sākās menstruācijas, – visticamāk, šajā ziņā meklējamas paralēles.”
Vēl viens būtisks aspekts, ko nedrīkstētu ignorēt, ir iemesli, kuru dēļ mēnešreizes varētu kavēties. Lai tās sāktos, meitenei jābūt ar noteiktu ķermeņa masu. Nebūs brīnums, ja menstruācijas nesāksies tām, kuras svērs, piemēram, vien 45 kilogramus. “Pusaudzei nevajadzētu būt izkāmējušai – kaut kādam tauku slānītim jābūt. Meitenei jāuzņem pilnvērtīgs uzturs, turklāt viņa nedrīkst būt pārslogota ārpusskolas nodarbībās,” skaidro ārste. “Ginekologi nereti sastop pulciņos, sporta treniņos nodzītus bērnus. Tādā gadījumā organisms ir pietiekami gudrs – ja ir pārslodze, tas neiedarbina menstruālo funkciju, jo uzskata, ka asiņu zudums būs papildu apgrūtinājums.”
Uz jautājumu, kā iedrošināt meiteni atnākt pie ārsta, ja viņa baidās un kautrējas runāt par intīmām lietām, ginekoloģe Santa Lauska atbild: “Milzīga nozīme ir iepriekšējai sarunai ar mammu. Meitai būtu jāizskaidro šādas vizītes nepieciešamība un tas, kā notiks pirmā apskate. Daudzos gadījumos mātes jau visu tik precīzi izstāstījušas un abām ir tik laba sapratne, ka ārstam pat īsti nav ko piebilst. Man šķiet, ka pirmā informācija par higiēnu un atbildību par savu ginekoloģisko veselību meitenei tik tiešām jāsaņem ģimenē. Bet, ja nepieciešams, to visu, protams, var sniegt arī ārsts.”Gadās, ka mamma atved meiteni, kura nepavisam nav psiholoģiski gatava apskatei un sarunai. “Es aicinātu vecākus vērtēt un padomāt, vai ginekologa apmeklējums vispār ir lietderīgs. Situācijās, kad meitenei nekas netraucē un viņa nevēlas nākt pie ārsta, es ieteiktu nesteigties un vizīti pārcelt uz vēlāku laiku. Nav pieļaujams, ka apskate izbiedē. Tādā situācijā vecāki un ginekologi riskē ar to, ka šī meitene pie ārsta vairs neparādīsies ilgus gadus.”
