Saeimas pirmā sēde. Kancelē uzkāpis, prezidents Egils Levits jau šķīla zibeņus. E. Līcīša feļetons 47
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Televīzijas translācija no 14. Saeimas sasaukuma pirmās sēdes sākās ar dzidru kā zvaniņš soprāniņu – Skaidrīīīt! – un alta atsaukšanos uz zemākas nots – Lindiiiņ, mīļā! – ar sekojošu apkampšanos. Atkalsatikušās preilenes Skaidrīte Ābrama (“Progresīvie”) un Linda Liepiņa (“Latvija pirmajā vietā”) čaloja kā senas draudzenītes. Skaidrīt, tev “Louis Vuitton” somiņa īstā? – jautāja Liepiņkundze, uz ko sociāldemokrātiskās ievirzes partijniece, bijusī Konkurences padomes priekšsēdētāja lepni atteica – Kā tad, ka īstā! Un abas čaukstenes turpināja tālāk – par šmotkām, modītēm un frizūrām. “Progresīvo” premjera amata kandidāts Kaspars Briškens sēdēja kā gailis laktā, it nemaz vairs neprotestēdams pret nepareizībām opozīcijas vietu sadalē, iepriecināts par sapārošanu ar blakussēdētāju – simpātisku tumšmati Svetu no Rosļikova frakcijas.
Bija prieks ievērtēt štramos, joprojām staltos sirmgalvjus, zemsaviešus Augustu Brigmani un Andri bērnu Bērziņu, kuri atgriezušies parlamentārajā darbā, kaut grasās jau pārkāpt bērnības otrajam slieksnim. Vēlāk varēja redzēt Augustu čubināmies ar Ministru prezidentu Krišjānīti Kariņu – diez vai abi balodīši, baltās galviņas kopā sabāzuši, apspriedās, vai privātmāju apkurināt ar malku vai gāzi. Noteikti, ka kala kopdarbības plānus. “Apvienotā saraksta” pulkvedim Igoram Rajevam likās, ka viņš nonācis komandpunktā, tāpēc karotājs ar interesi taustīja priekšā uz galda izvietotās podziņas, meklēdams sarkano, ar ko palaist raķetes, un balto, ar ko piebremzēt.
Ar neapbruņotu aci bij redzams, ka parlamentārisms, demokrātija strādā! Visapkārt tika dibināta tudraudzība, saskandināja glāzītes, vēlēja ilgu darba mūžu Saeimā. Vērojot parlamentāriešu priecīgo satraukumu, šo rindu autors pats labprāt būtu pametis savu skribenta arodu, lai kļūtu par deputātu, bet labi, ka bija apdomīgs. Televīzijas reportāžā Satversmes tiesas tiesnesis Gunārs Kusiņš vēl saglabāja diplomātiskas manieres, norādīdams, ka daudzos statistikas rādītājos neesam pirmajā vietā starp Baltijas valstīm un bieži arī ne otrajā, bet kancelē uzkāpis prezidents Egils Levits jau šķīla zibeņus, dārdināja pērkoņus.
Valsts galvas runas laikā arvien zemāk liecās augstās deputātiskās pieres, sadrūvējās skats un sašļuka kamieši. Ļoti kritisks bija nācijas tēvs, it kā pūlēdamies notušēt pats savu iepriekšējās dienas fušieri ar caurkritušo saeimiešu medaļošanu. Ekonomiskā izaugsme uz nulli, demogrāfijas kritums un Latvija uz izmiršanas robežas, iekšējā drošība nolaista, Ministru kabineta iekārta sklerotiska! Saņēmušas bargo bāršanos, aitas kolektīvi domāja – fui, kāds Levitam sakāmais, neatbilstīgs šīsdienas svētku sajūtām.
Saeima raiti ķērās pie prezidija nomaiņas, uzticot otrās valsts augstākās amatpersonas pienākumu Smiltēna kungam un ardievojoties no priekšzīmīgās Ināras Mūrnieces vadības. Baltā Ināra turpmāk ministrēs kara resoru. Viņu atminēsies kā pastingru ne visai normālu skolēnu klases audzinātāju, bet 14. Saeimas akcelerātu savaldīšanai vajag garāku pātagu. Kā deklarēja jaunais priekšsēdētājs – tiklīdz no tribīnes būs klajš populisms, rupeklības, novirzīšanās no tēmas un ļer-ļer-ļer vārīšanās, tā atslēgs mikrofonu. Tad jau Šlesera kompānijai nemaz nav ko rāpties uz katedras. Tāpat zelta mucas vedēji nedabūs izšļakstīt savu kravu.
