Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Eiropas slavu ieguvušais Leoša Janāčeka operas “Jenūfa” jauniestudējums 2
Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos Eiropas slavu ieguvušais Leoša Janāčeka operas “Jenūfa” iestudējums Alvja Hermaņa režijā un scenogrāfijā. Ceturtdien, 23. februārī, pirmizrādē pirmajā sastāvā titullomā soprāns – Inna Kločko, galvenās varones mīļotā Laca tēlā – LNO štata solists kopš 2021. gada, tenors Artjoms Safronovs. Sarunā ar abiem laulātajiem māksliniekiem – par partnerību dzīvē un uz skatuves.
Alvja Hermaņa iestudējuma pirmizrāde notika 2014. gadā Briseles opernamā “La Monnaie” sadarbībā ar “Teatro Communale di Bologna”. Latvijas Nacionālās operas iestudējumā izmantos oriģinālās dekorācijas, rekvizītus un kostīmus, kas radīti “La Monnaie” operas darbnīcās. Videomāksliniece – Ineta Sipunova, horeogrāfe Alla Sigalova, kostīmu māksliniece Anna Votkinsa. LNO “Jenūfu” iestudē muzikālais vadītājs un diriģents Mārtiņš Ozoliņš.
Alvis Hermanis Leoša Janāčeka šedevrā īpaši izceļ Centrāleiropas reģiona kultūrai raksturīgo etnogrāfisko krāšņumu, Morāvijas kolorīta izspēlē nezaudējot Jenūfas dzīves drāmai tik raksturīgo dramatisko spriedzi. Pēc Gabrielas Preisovas drāmas “Viņas pameita” veidotā “Jenūfa” ir čehu komponista Leoša Janāčeka slavenākā opera. Tā pirmizrādīta 1904. gadā Brno. Latvijas Nacionālajā operā šis būs trešais “Jenūfas” iestudējums.
Inna, kā nonācāt operā?
I. Kločko: No bērnības man patika dziedāt, un kā skaistas balss īpašniecei, absolvējot mūzikas skolā klavierspēles klasi, man lūdza nodziedāt arī romanci. Līdzās vokālajai man ir arī augstākā muzikālā teātra aktrises izglītība. Mans meistars Kinematogrāfijas institūtā (GITIS), kur pasniedz arī horeogrāfe Alla Sigalova, bija K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Muzikālā teātra galvenais režisors Aleksandrs Titels. Tas pats, kurš Latvijas Nacionālajā operā savulaik iestudēja operu “Mīla uz trim apelsīniem”. Tā, vēl mācoties otrajā kursā, mani uzaicināja dziedāt teātrī. Vispirms “Burvju flautā”, tad Cerlīnu “Donā Žuanā”, Mizettu “Bohēmā”… Sastrādāju diezgan labu lirisko repertuāru. Izglītojusies un strādājusi esmu Maskavā, bet pasaulē nācu Sibīrijā, Jakutijā ar tās milzīgajiem plašumiem, kur līdz manam sešu gadu vecumam dzīvoja vecāki, kas vēlāk pārcēlās uz galvaspilsētu. Kāds tikai asiņu sajaukums nerit manās dzīslās! Iespējams, no senču senčiem, kas izdzīvoja par spīti visam, arī manī ir kāda kritpatiņa spēka un uzņēmības. Zināms taču, kādus režīma pretiniekus gadsimtiem izsūtīja uz Sibīriju. Dančenko teātrī satiku savu nākamo vīru Artjomu un esmu viņam ļoti pateicīga, ka atveda uz Latviju.
Saveda kopā māksla?
A. Safronovs: Tā varētu teikt. Kaut, tāpat kā tagad operā Rīgā, arī Dančenko teātrī mēs ar Innu bijām kolēģi, pavisam nejauši sākām arvien biežāk satikties dažādos mūzikas koncertos.
Kā jūs, Artjom, dzimis rīdzinieks, nokļuvāt teātrī Maskavā?
Arī es ar mūziku nodarbojos kopš piecu gadu vecuma. Kad gadu mācījos Mediņa mūzikas vidusskolā pie slavenās pedagoģes Margaritas Gruzdevas, uz meistarklasēm ieradās profesors no Krievijas, Gņesinu Mūzikas akadēmijas, un kā tenors tenoram silti ieteica izvēlēties šo augstskolu, ko 2009. gadā arī absolvēju. Bija sakritis tā, ka Latvijas Mūzikas akadēmijā mani nevarēja pieņemt budžeta grupā, jo, kad pēc mediņiem iesniedzu dokumentus, man bija tikai septiņpadsmit gadu. Nevēlējos zaudēt laiku un devos uz Maskavu, vēlāk pabeidzu arī P. Čaikovska Valsts konservatorijas aspirantūru. 2013. gadā kļuvu par solistu Dančenko teātrī, dziedāju lirisko repertuāru, diezgan augstas tenora partijas, līdz vienā brīdī balss sāka prasīt ko “centrālāku”. Sāku tajā virzienā meklēt, taču Maskavā ir daudz teātru, daudz tenoru, daudz cilvēku… Kad jautāja, cik laika vajadzēs balss pārkārtošanai, īsti nevarēju atbildēt un paņēmu nelielu pauzi. Darbu sāka piedāvāt Latvijas Nacionālajā operā, divus gadus dzīvojām ar vienu kāju Rīgā, ar otru Maskavā. Apprecējāmies Latvijā, te piedzima meitiņa Emma. Vilkme mājup ņēma virsroku. Uz Latviju abi ar sievu pavisam pārcēlāmies 2019. gadā.
I. Kločko: Kad Artjoms mani pirmo reizi 2016. gadā atveda uz Rīgu, pilsēta ļoti iepatikās – nesteidzīgums, rimtums. Palepošos, nupat decembrī uzvarēju Ineses Galantes konkursā “Jaunie talanti”. Oktobrī dabūju otro vietu starptautiskajā Jāņa Zābera vokālistu konkursā. Tas bija ļoti grūts, jādzied Jāņa Zābera repertuārs – septiņi skaņdarbi, dziesmas, latviešu tautasdziesma, četras operu ārijas. Gandarī īpašā balva par dziesmu latviešu valodā. Ļoti uztraucos, jo pirms tam ar Operas koncertmeistaru bijām skrupulozi strādājuši, lai Elgas Īgenbergas “Vasaras saulrietā” viss izdotos gan izrunā, gan muzikālās niansēs un akcentos. Latviešu valodu mācos no vīra un pašmācības grāmatas. Savu meitas uzvārdu Kločko esmu paturējusi kā skatuves vārdu. Tas ir ukraiņu uzvārds, mans vectēvs ir ukrainis, mamma – pa pusei. Abi dzīvo Maskavā, kur uz galvas bumbas nekrīt, bet vectēvam tā sajūta, ka atrodies valstī, kura nogalina cilvēkus tavā tēvzemē, ir briesmīga.
Par ko stāsts “Jenūfā”?
A. Safronovs: Par cilvēciskām attiecībām, kaislībām, pārdzīvojumiem, liktenīgiem lēmumiem. Tomēr “Jenūfa” ir opera ar gaišu izskaņu, jo pēc visa notikušā mazajā ciemā, kur ir citāda dzīves uztvere un attiecības starp cilvēkiem, nekā ierasts mūsdienās, dzīve turpinās. Operā ar tik sarežģītu sižetu un tik emocionāli smagiem notikumiem vienmēr jāmeklē gaišās puses. Cenšos tādas atrast arī katrā no abiem saviem varoņiem – kā Števā, tā Lacā – gan attiecībās ar Jenūfu, gan Ķesterieni. Lai skatītājiem izstāstītu nevis kaut kādu šausmīgu notikumu, bet daļu dzīves, kas turpinās.
Jūsu repertuārā ir Rūdolfs “Bohēmā”, Dons Otavio “Donā Žuanā”, Pinkertons “Madama Butterfly”, Kamijs de Rozijons operetē “Jautrā atraitne”… “Jenūfā” dziedat gan Števu, gan Lacu. Kurš pašam tuvāks?
Katrā varonī jāatrod kaut kas pašam saprotams, un vienu otra acīs arī jācenšas attaisnot. Laca, no vienas puses, ir ļoti jauks puisis, jo viņš mīl Jenūfu, no otras, viņa rīcība it kā nav saistāma ar mīlestību. Taču cirtiens Jenūfai sejā tikpat labi var būt kā greizsirdībā apzināts, tā afekta stāvoklī nejaušs. Arī dzīvē mēdz būt tādas situācijas. Un Števa, meiteņu un visa ciema mīlulis, jā, nedaudz iedzer, nedaudz uzdzīvo, taču arī viņu salauž situācija, kad puisis vēlas dzīvot tālāk, vēl nezinādams ar bērnu notikušo traģēdiju. Števas rakstura attīstības līnija ir gara, izvērsta, bet Lacam pārslēgšanās, iekšējā pāreja ir ļoti asa, ātra. Vienu mirkli mīl, dievina, pēc dažām minūtēm ienīst un gatavs sabojāt pat kāzu simbolu rozmarīnu, tajā ielaižot tārpus, lai skaistajam augam nograuztu saknes. Laimīgai laulībai kāzās dāvinot rozmarīna zariņu. Šo čehu tradīciju izstāstīja pedagoģe, kas palīdz ar čehu valodu, kurā dziedāsim operā, un arī dažiem stilistiski vokāliem momentiem.
I. Kločko: Man, Artjom, labāk patīk dziedāt tajās izrādēs, kur tu spēlē Lacu. Laikam palīdz tava varoņa uzticamība, rakstura īpašība, ko tik labi zinu arī tad, kad Laca novilcis kostīmu. Atpazīstu tevī pašā…
“Jenūfa” ir pirmā opera, kur jūs abi ar Artjomu uz Latvijas Nacionālās operas skatuves esat partnerībā galveno varoņu lomās.
Biju sagatavojusi Lizu “Pīķa dāmā”, Artjoms – Hermani, taču neizdevās uz skatuves nodziedāt kovida pandēmijas dēļ. Jenūfa man iemācīja jūtu patiesumu, protams, saglabājot mākslas robežas, neaizmirstot, ka skatuve un dzīve ir mazliet atšķirīgas lietas. Taču, kaut ko paņemot no dzīves un pieliekot mākslai piekritīgo, ceru, esmu spējusi šīs pasaules savienot. Jo tēma ir ļoti aktuāla, sāpīga – bērna zaudējums, mīļotā cilvēka nodevība un vēl nodevība no pamātes puses, ko Jenūfa uzskata par savu māti. Pietiekami, lai izjustu neiedomājamas sāpes. Tādēļ man starp sevi un Jenūfu it kā jāuzceļ ekrāns, siena… Nedrīkstu kļūt par Jenūfu līdz galam, ielaist sevī visus viņas pārdzīvojumus, jau dziedot vien ir ārkārtīgi sāpīgi. Pirmo reizi esmu satikusies ar bezgala patiesu tēlu, kurā nav tīksmināšanās ap savu balsi kā, piemēram, “Madama Butterfly”, operu, kurā zinātāji jau iepriekš paredz, kurā ārijā kurā vietā laba māksliniece ar skaistu balsi un lieliski paņemtu noti noglāstīs klausītāju ausis. “Jenūfā” jau sākumā, kā arī izejot cauri visiem dvēseles stāvokļiem – sāpēm, mīlestībai, pazemojumam un piedošanai –, ir ļoti daudz dramatisma.
Kā jūtaties Alvja Hermaņa scenogrāfijā un režijā?
Lielāko daļu pirmā cēliena dziedāt, esot uz ceļiem, sākumā bija grūti, ķermenim trūka ierastā atbalsta. Krāšņums scenogrāfijā, kostīmos, iespaidīgums detaļās, Števas cepure, piemēram, ir pusmetru augsta. Aizrauj, kā režisors panācis ķīniešu un japāņu mākslas savienojumu ar slāvu kultūru, kas izpaužas pirmajā un trešajā cēlienā. Savukārt otrajā, kur spilgti atklājas Ķesterienes, Jenūfas, Lacas un Števas raksturi, vairāk dominē reālisms. Kad Jenūfas pamāte Ķesteriene pirms apcietināšanas izdzied savas pēdējās frāzes, es katru mēģinājumu raudu, dzirdot sirdi plosošo – tu man nekad vairs neteiksi māmiņ, taču es paņemu tavu, Jenūfa, spēku, lai izturētu sava grēka smagumu un sāpes. Kad dzied Helēna Zubanoviča, pasaulē slavens mecosoprāns, sajūta – jā, tā ir viņa, Ķesteriene…Pēc mēģinājumiem nekad nespēju tūlīt doties mājās. Pusstundu tā vien paejos pa Rīgas ielām, ielūkojos debesīs un cilvēku sejās.
