Pirmā mīla – kā kokaīns. Zinību vīri analizē jūtu ķīmiju 1
Tā ir vienīgi abstrakcija vai arī, iespējams, kāda ārpus šīs zemes būtne vai dieviete, jo nevienam to nekad nav izdevies skatīt vaigā. Kas tā ir?
“Šāda dīvaina mīkla savulaik varēja rasties laikam jau vienīgi izcilā psihologa, filozofa, sociologa un ievērojamā neofreidista Ēriha Fromma prātā. Tās atminējums ir mīlestība – pasaulē radošākās un tajā pašā laikā iznīcinošākās jūtas, kurās vienlaikus ir viss – uzticība un nodevība, dzīve un nāve, vissvētākais un viszemiskākais.
Jau kopš vissenākajiem laikiem viens no visnepiepildāmākajiem cilvēces sapņiem ir bijis izmisīgie centieni ielūkoties mīlestības “kodolā”. Kādas tikai teorijas šajā sakarā izvirzītas – sākot no ezoteriķu doktrīnām par mīlētāju bioenerģētisko lauku saskanību un sastapšanos astrālā pasaulē un beidzot ar stingri materiālistisko viedokli, ka mīlestība nav nekas cits kā hormonu rotaļa.
Tomēr ne velti šīs jūtas nereti pielīdzina vīnam vai narkotikām! Vai neesat ievērojuši, ka iemīlēšanos nereti pavada arī tīri medicīniski simptomi – drudzis, nemiers, bet reizēm it kā bez kāda iemesla smejamies vai arī raudam? Un kur nu vēl sirdsklauves, elpas aizraušanās, redzot mīlestības objektu, bezmiegs, apetītes zudums…
Nav brīnums, ka visi šie mīlas “blakusefekti” ir mudinājuši ne vien filozofus, bet arī biologus, bioķīmiķus, fiziķus, ārstus nopietnāk ieskatīties šajā noslēpumainajā parādībā un pacensties atrast tās noslēpumainās vielas, kas tik spēcīgi spēj uzbudināt cilvēka organismu.
Pirmā mīla – kā kokaīns
“Zinātniekiem ir izdevies atklāt mīlestības hormonus”, “Kupidona bultām” atklāts reāls analogs” – šie ir vien daži no intriģējošajiem virsrakstiem, kas pēdējā laikā ir parādījušies presē sakarā ar jaunākajiem atklājumiem noslēpumainajā “mīlestības zinātnē”.
1996. gadā ASV bioķīmiķu grupai izdevās mīlnieku asinīs konstatēt īpašu ķīmisku vielu kaskādes, kas regulē cilvēku jūtu sfēru un seksuālo uzvedību, kā arī noteikt to formu un darbības mehānismus.
Izrādījās, ka iemīlējušos asinīs nepārtraukti un sistemātiski palielinās fenil-etilenamīna koncentrācija, kas kā jebkura stimulējoša viela spēj momentā mobilizēt un uzbudināt organismu. (Starp citu, šī viela ir labi pazīstama arī Parkinsona slimības pētniekiem.)
Šo “mīlas hormonu” iedarbība, zinātniekuprāt, līdzinās narkotikām. Britu BBC interneta portālā, piemēram, var lasīt kompetentu zinātnieku viedokli, ka “pirmā iemīlēšanās izraisa smadzenēs līdzīgu efektu kā kokaīns”.
Feniletilenamīni mīlnieka organismā veic vēl kādu labu darbiņu – tie stimulē endorfīnu izdalīšanos smadzenēs, kas arī veicina baudas gūšanu. Izrādās, vispirms rodas vēlēšanās mīlēt un tikai pēc tam – pats mīlas objekts, un nekādā gadījumā otrādi!
Zinātnieki ir raduši arī atbildi uz jautājumu, kāpēc mīlnieki tik ļoti cenšas nokļūt viens otra apskāvienos. Izrādās, pie šīs vēlmes ir “vainīgs” oksitocīns – īpašs “apmierinājuma” hormons, kam ir būtiska ietekme uz indivīda uzvedību.
Pārāk neiedziļinoties niansēs, var piebilst, ka šis dīvainais “zvērs” sastāv no desmit aminoskābēm un to izstrādā cilvēka endokrīnie dziedzeri.
Kā pirms pāris gadiem rakstīja laikraksts “The New York Times”, ķīmijas profesore Irēna Golsa-Millere secinājusi, ka mīļotā cilvēka klātbūtnē oksitocīna līmenis cilvēka asinīs palielinās. Tieši šī viela veicina mūsu nervu galu jutīgumu, stimulējot arī muskuļu saraušanos.
Vēl zinātnieki izpētīja arī mīlētāju sirdsdarbības un elpošanas intensitāti, temperatūras pārmaiņas atsevišķos ķermeņa rajonos un pat ādas kapilāru īpatnības.
Atklājās arī, ka “mīlas hormonu” koncentrācija asinīs ir ļoti niecīga – tās daudzums ir desmitiem miljonu reižu mazāks par vienu gramu.
Ne mazāk svarīga nozīme mīlas attiecībās ir arī zinātnieku atklātajam laika faktoram. Izrādās, ka šo bioķīmisko vielu izraisītais “pārmainītais apziņas stāvoklis” neilgst bezgalīgi – vien laikā no viena līdz trim gadiem, kuru gaitā iekāres un pievilcības stadijas nomaina partneru pieķeršanās viens otram.
Kā liecināja 62 pasaules valstīs veiktie pētījumi, kritiskais laiks pāra attiecībās parasti iestājoties ceturtajā laulības gadā.
Mīlas liesmas smadzenēs
Daudz piesauktais gudrinieks Zīgmunds Freids reiz izteicies, ka “iemīlēšanās vienmēr ir neprāts”. Izrādās, šim apgalvojumam ir atrasts arī reāls pamats. 1999. gadā Itālijas Pizas universitātes profesore Donatella Maraziti atklāja, ka to cilvēku, kuri ir nesen iemīlējušies, psihiskais stāvoklis dažreiz ir pielīdzināms depresīvās trauksmes sindroma slimnieku simptomiem. Kā raksturīgākos no tiem profesore min tieksmi pārāk bieži mazgāt rokas vai arī pārbaudīt, vai durvis ir aizslēgtas. Kā izrādījās, pie šīm savādajām izpausmēm vainīgs ir neviens cits kā pārāk zemais serotonīna līmenis asinīs (dažiem no 12 pāriem tas bija samazinājies pat par 40 procentiem), kas tiek asociēts ar nemieru un depresiju. Attiecībā uz vīriešiem zemajam serotonīna līmenim atklājies vēl kāds interesants blakusefekts – kā izrādās, tā trūkums izraisa paaugstinātu seksuālu aktivitāti.
Mīlestības mistērijas izpētē šodien lieto arī vis-modernākās smadzeņu magnētiskās rezonanses ske-nēšanas metodes. Londonas universitātes koledžas zināt-niekiem Andreasam Bartelam un Semiram Zeki šādā veidā vārda tiešā nozīmē ir izdevies ielūkoties mīlnieku smadzenēs. Ko viņi tur ieraudzīja? Cilvēku smadzenēs, kuri bija tikko iemīlējušies, bija redzamas tādas kā liesmiņas, kas iezīmēja šajā procesā sevišķi aktīvās smadzeņu zonas – tās, kuras “atbild” par baudas gūšanu un apmierinājumu. Savukārt tiem, kuri izjuta platonisku mīlu, šīs zonas nebija iekrāsotas tik intensīvi.
Vai tiešām kurli un akli?
Varam ticēt vai neticēt, bet mīlestība patiešām vārda pilnā nozīmē cilvēkus padara aklus un kurlus. Kā 2004. gadā rakstīja autoritatīvais izdevums “New Scientist”, Andreasa Bartela vadītajai zinātnieku komandai izdevās atklāt, ka mīlētājiem ir pavājināta tieši to nervu centru darbība, kas atbild par apkārtējo cilvēku kritisku novērtējumu.
1985. gadā ASV Kolorādo universitātes zinātnieki atklāja, ka arī cilvēkiem piemīt intuitīvā jeb slēptā oža, kas izpaužas kā spēja neapzināti reaģēt uz mūsu organismā esošajiem feromoniem – sīciņām bioloģiski aktīvām vielām, kas sevī nes ziņas par cilvēka ģenētisko kodu, emocionālo un hormonālo fonu un potenciālo seksuālo piemērotību. Esot vīrieši, kuri pēc smaržas vien varot pateikt, vai sieviete ir blondīne vai brunete. Zinātnieki ir secinājuši, ka sievietes un vīrieši visbiežāk dod priekšroku tiem partneriem, kuru DNS ir pilnīgi atšķirīgs no viņu pašu genoma.
Piesaistīt uzmanību un izraisīt emocijas
Ezoteriski noskaņoti ļaudis toties tic, ka mīlestības pamatā ir sievietes un vīrieša biolauku saplūšana vienā veselā. Šī vienotība izpaužoties kā psi-hoenerģētiskā saikne starp mīlošā pāra čakrām. Mīlestības stiprums esot atkarīgs no tā, cik no augstākajiem enerģētiskajiem centriem šajās attiecībās ir iesaistīti, jo tie tieši ietekmē energoinformācijas apmaiņu starp mīlētājiem. Šī saikne izveidojoties tiešā atbilstībā psihiskās enerģijas kustības likumam – enerģija seko mūsu uzmanībai, kas vērsta pret emocionāli svarīgo objektu, kurš automātiski (tā tam vismaz teorijā būtu jānotiek) ar mums nonāk bioenerģētiskā rezonansē. Pats galvenais esot piesaistīt izvēlētā objekta uzmanību un izraisīt emocijas. Starp citu, teoriju par biolaukiem pilnīgi nenoraida arī daži fiziķi, kuri ir atklājuši, ka pavisam mīlētājiem varot piemist kāds no divpadsmit biolauku tipiem, un mīlas stiprums esot atkarīgs no to sakritības.
Seksuālā pievilkšanās rodoties otrās čakras līmenī, un parasti tā saistoties ar tādām izjūtām kā kaisle, greizsirdība, neuzticība, ciešanas. Pat tāda cienījama ezoterikas zinātne kā astroloģija stingri nodala laulības un vienkārši brīvas seksuālas attiecības. Ekstrasensi novērojuši, ka to cilvēku enerģētiskajos laukos, kas nesen ir nodarbojušies ar seksu, parādās lieli caurumi, kas liecina par enerģijas zaudējumu. Šī kvalitatīvā enerģija esot izkaisīta telpā starp mīlētājiem un ap to kāri rosoties veseli bari enerģētisko būtņu no esamības “smalkākajām sfērām”… Lai ainu padarītu pavisam baigu, jāpiebilst, ka šīs būtnes varot arī vēlāk sekot cilvēkam, stimulējot viņa seksuālās vēlēšanās.
Bet kā pēc visa šā izklāsta lai saprot, kas tad īsti ir mīlestība? Ja ticam zinātniekiem, tad – hormonu spēle, ķīmisku reakciju virkne, kurā viss ir iepriekš-nolemts – gan sākums, gan beigas, ja ticam ideālistiskākam viedoklim – arī tad pastāv vienīgi mīlestības šķietamība. Kādā amerikāņu interneta forumā par šo jautājumu kāds čatotājs komiski izmisīgi izsaucās: “Un kā lai es jūtos romantisks, ja es visu šo zinu?” Var būt, ka taisnība būs jau iepriekš piesauktajam Ēriham Frommam (kā nekā viņš par mūs interesējošo tēmu uzrakstījis veselu grāmatu ar daudzsološu nosaukumu “Māksla mīlēt”), kurš apgalvoja: “Mīlestība vispirms ir ticības akts, un tam, kuram piemīt maz ticības, tiks dots arī maz mīlestības.”
*** Psihoanalīzes tēvs Zīgmunds Freids uzsvēra, ka mīlestība ir tikai un vienīgi seksuāls fenomens (pēc viņa domām, cilvēka dzīvē ir divi galvenie instinkti – mīlas instinkts (Eross) un nāves instinkts (Tanatos)) un iemīlēšanās vienmēr robežojas ar neprātību, jo to pavada paviršība attieksmē pret dzīves īstenību un pakļaušanās svešai varai.
Viens no mūsdienu psihoanalīzes spīdekļiem Harijs Steks Sallivens bija pārliecināts, ka mīlestība ir “egoisms divatā”, kas vieno cilvēkus, kurus saista kopīgas intereses, stāvot pretī naidīgajai un svešajai apkārtējai pasaulei.
Izcilais vācu – amerikāņu cilmes psihologs, filozofs un sociologs Ērihs Fromms uzskatīja, ka ir jānošķir nobriedusi mīlestība no nenobriedušas. Pirmā apgalvo – “Tu man esi vajadzīgs tāpēc, ka es mīlu tevi”, bet otra – “Es tevi mīlu tāpēc, ka tu man esi vajadzīgs”.
