Pirmā jaunās koncertsezonas virsotne 0
Ar Pētera Čaikovska un Gustava Mālera darbiem pavisam nesen uz “Lielā dzintara” skatuves atgriezās Liepājas simfoniskais orķestris, tūlīt ar latviešu un austriešu komponistu mūziku koncertsezonu sāks orķestris “Rīga”, taču 2018. gada 21. septembrī Lielajā ģildē savas 13. sezonas atklāšanas koncertā uzstājās Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”.
Arī šī programma neiztika bez latviešu mūzikas – 12. sezonu “Sinfonietta Rīga” sāka ar Andra Dzenīša opusa “Euphoria” pirmatskaņojumu, turpretī šoreiz repertuārā iekļauta kāda labu laiku nespēlēta partitūra – klasiķa Jāņa Ivanova “Sinfonietta” stīgu orķestrim. Un arī šeit programmas izvēlē kamerorķestris un tā mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē parādīja savas jau izsenis zināmās muzikālās simpātijas – pēc latviešu komponista darba koncerts turpinājās ar Magnusa Lindberga opusu “Joy” un Ludviga van Bēthovena Piekto klavierkoncertu. Šķita, ka nekādu īpašu pārsteigumu nebūs, un bija jādomā, ka rosinošāk būtu, ja mākslinieki pievērstos Kaijas Sāriaho daiļradei (kas Latvijā atšķirībā no Lindberga skaņdarbiem pārstāvēta epizodiski) vai Esas Pekas Salonena mūzikai (no kuras vismaz pēdējos piecpadsmit gadus šeit skanējusi viena pati etīde mežragam). Taču izrādījās, ka jau sezonas atklāšanas koncerts kļuva par radošu virsotni, kur vienlīdz lieli nopelni bija gan orķestra un diriģenta veikumam, gan pieaicinātajam solistam Jevgeņijam Sudbinam.
Atskaņotājmākslinieku sniegums parādīja, ka neviens no trim skaņdarbiem nav izvēlēts nejauši, katram reprezentējot savu laikmetu un jūtu, domu, pārdzīvojumu pasauli. Līdz ar to stagnācijas laika mūzikai ar Jāņa Ivanova “Sinfoniettu”, kur neoklasicisma formas ietvaros pausta dziļa psiholoģiska refleksija un tikpat nesaudzīgi apkārtējās realitātes vērojumi, sekoja ar 1990. gadu datētais Magnusa Lindberga lieldarbs – polistilistiskā krāšņumā, avangardiskā izaicinājumā un eksperimentālā skaņurakstā – , bet pēc pārtraukuma – mūzika uz klasicisma un romantisma robežas. Un vēl viens pārsteigums – līdz šim bija nešaubīgs priekšstats, ka Bēthovena klavierkoncerti nekādi nepieder pie Vīnes klasiķa daiļrades nozīmīgākās daļas – katrā ziņā Ivanovs un Lindbergs šajā žanrā guvuši spilgtākus panākumus –, bet pianista Jevgeņija Sudbina un latviešu interpretu sniegums atklāja partitūru, kurai ar interesi un valdzinājumu varēja sekot no sākuma līdz pat beigām. Protams, paturot prātā, ka tas ir Bēthovena pēdējais klavierkoncerts, kur romantisma estētikas klātbūtne pārmaiņas pēc mūzikai nāk tikai par labu.
Pašā sākumā – Jāņa Ivanova “Sinfonietta”, kur gan orķestris, gan diriģents bija vislabākajā formā. Tādējādi skaņdarba lakoniskā uzbūve ieguva precīzas kontūras, dramatiskais spriegums – tiešu un koncentrētu iedzīvinājumu, bet Normunda Šnē vienlīdz skaidrā un ekspresīvā interpretācija sasaucās ar stīgu orķestra skanējuma piesātināto izteiksmību. Bez šaubām, arī šo partitūru pienācīgi atskaņot nav viegli, taču pēc tam mūziķi saskārās ar vēl daudz sarežģītāku uzdevumu – Magnusa Lindberga skaņdarba “Joy” lasījumu. Un šajā darbā no avangarda mūzikas autora skatpunkta bija viss – intelektuālas virāžas un iepriekšneparedzami jūtu strāvojumi, daudzslāņu dramaturģiskā arhitektonika un konceptuālās domas precizitāte, niansēts ansambliskums un tembrālu salikumu kārtas. “Sinfonietta Rīga” un Normunds Šnē ar šo uzdevumu tika galā augstā profesionālā līmenī – stīgu un pūšaminstrumentu priekšnesumam piemita saliedēta spēle ansamblī un spēja brīvi uzņemties patstāvīgu lomu kā solistiem, perkusiju un taustiņinstrumentu iesaiste palīdzēja uzburt atskaņojuma gaitā daudzkārt dzirdamos brīnišķīgos elektroakustisko tembru virmojumus, bet interpretācijas ritējums kopumā vēstīja par diriģenta pārraudzītās un kamerorķestra mākslinieku uztvertās tematiskā materiāla attīstības loģikas mērķtiecīgu izvērsumu.
Tās pašas interpretācijas kvalitātes, starp citu, raksturoja arī Bēthovena Piektā klavierkoncerta atskaņojumu. Mūzikas valoda gluži cita, taču diriģents un orķestris šeit tieši tāpat veidoja priekšnesuma māksliniecisko dramaturģiju droši un prasmīgi, kur pārliecinoši strukturētā forma bija īsteni piemērota skaņdarbā pausto noskaņu un tēlu kontrastainai atklāsmei, vienlaikus trāpīgi parādot, cik spoži un uzskatāmi Bēthovens izmantojis klasicisma orķestra ierobežoto instrumentāriju. Un orķestra spēles slīpējums šeit kļuva par teicamu priekšnoteikumu pārsteidzoši vienotam dialogam ar solistu, kur Jevgeņijs Sudbins uzrunāja ar izkoptu pianistisko izteiksmes līdzekļu klāstu, gaumes izjūtu, emocionālo plastiskumu, virtuozitāti – īsi sakot, visu, kas nepieciešams lieliskai jebkura klavierkoncerta interpretācijai.
Protams, šāda līmeņa atskaņojumus pelnījuši arī Jāņa Ivanova un Magnusa Lindberga klavierkoncerti. Arī Salonena klavierkoncerts, arī Sviridova un Ščedrina opusi. Un cik žēl, ka ievērojamā krievu pianista un “Sinfonietta Rīga” sadarbība noritēja Lielajā ģildē, nevis “Lielā dzintara” akustikā, kur arī nesavāktam priekšnesumam būtu iespējas izskanēt tembrāli dinamiskām krāsām labvēlīgos apstākļos. Lieki teikt, ka īstais risinājums ir jauna koncertzāle Rīgā, kur, ņemot vērā jau nākamo nozīmīgo Lielās ģildes koncertu ar Ivetas Apkalnas solo, katrā ziņā vajadzīgs ne tikai koncertflīģelis, bet arī ērģeles.
