Pirmā īstā Latvijas izlase. 30 svarīgākie notikumi Latvijai 0
Savā 30 gadu jubilejā “Latvijas Avīze” atskatās uz aizvadītajiem gadu desmitiem un notikumiem, procesiem, kuri bijuši īpaši svarīgi mums un Latvijai.
Latvijas hokeja izlase visu laiku lielāko un emocionālāko uzvaru svinēja 2000. gada 5. maijā pasaules čempionātā Sanktpēterburgā, ar 3:2 pārspējot zvaigžņoto Krievijas valstsvienību. Pagājušā gadsimta 90. gadu vidū Latvijas izlases cīņas pasaules čempionātā pamazām aizrāva ne tikai sporta līdzjutējus, bet arī tos, kam ikdienā hokejs paslīd garām. Lielākos apgriezienus fanu kustība uzņēma ar 1997. gadu, izlasei debitējot A grupā. 2000. gads neko lielu nesolīja – iepriekšējā vasarā par galveno treneri kļuva Haralds Vasiļjevs, neaicinot vairs Oļegu Znaroku un vēl dažus veterānus, rudenī mūsējie bija mocījušies kvalifikācijas turnīrā, bet Sanktpēterburgā nācās iztikt bez Sanda Ozoliņa un Sergeja Žoltoka.
Latvija čempionātu sāka ar zaudējumu Zviedrijai (1:3), tad uzvarēja Baltkrieviju (6:3) un Ukrainu (2:1). Otrās kārtas pirmajā spēlē pretī nāca mājinieki ar tādām zvaigznēm kā Pāvels Burē, Aleksejs Jašins, Valērijs Kaminskis sastāvā. Kopā 14 NHL spēlētāji. Krievi pirms tikšanās ar latviešiem bija zaudējuši divos mačos pēc kārtas, tāpēc par nenoskaņošanos nevarēja būt ne runas. Bet pēc zaudējuma latviešiem krievu lielākais sporta izdevums “Sport Ekspress” iznāca ar virsrakstu “Tādas šausmas Pēterburga nav redzējusi kopš 1917. gada”.
Latvijas izlase bija vairāk vienota un veiksmīgāka. Ļoti skaistus vārtus vairākumā iemeta Aleksandrs Beļavskis (1:0), Krievijas izlases vārtsargu Iļju Brizgalovu nesagatavotu pārsteidza Aleksandrs Semjonovs (2:1), bet trešā ripa bija kurioza – pretinieku aizsargs no aizvārtes meta ripu prom, tā trāpīja Jurim Opuļskim, tad tā atsitās pret Brizgalova kāju un iespurdza vārtos. Mūsējo cietoksnī savu labāko hokeju demonstrēja Artūrs Irbe, kura komentārs pēc uzvaras kļuvis par, manuprāt, spilgtāko Latvijas sporta vēsturē: “Es esmu dzīvojis 33 gadus šai saulē. Es dzīvoju visus šos 33 gadus šai dienai, šai spēlei. Un es būtu gatavs atdot vienkārši pusi dzīves vienam šādam hokejam mačam.”
“Visu, ko ieguldīju hokejā, es būtu gatavs atkal atdot, lai vinnētu šādu spēli,” arī nepilnus 18 gadus vēlāk šo vakaru spilgti atminas Artūrs, kurš allaž augstā cieņā turējis nacionālās vērtības. “Tā ir viena no, ja ne pati īpašākā spēle karjerā – tieši emocionālajā ziņā, ņemot vērā kontekstu un to, kas nāca līdzi. Neatkārtojams mačs, un tagad jāteic – nozīmīgs ne tikai sportistiem, bet visai Latvijas sabiedrībai. Tā bija pirmā īstā Latvijas izlase kopš neatkarības atgūšanas, jo līdz tam vienmēr valdīja postpadomju gars – krievu valoda, padomju hokeja sistēmas turpinājums ar tādu dzelžainu tvērienu. Ar Haralda Vasiļjeva stāšanos galvenā trenera amatā tas mainījās – brīvāka atmosfēra, sapulces un treniņi notika latviski, ģērbtuvē pie sienas dienas grafiks latviešu valodā. Tobrīd tas neradīja plaisu kolektīvā, dažiem džekiem gan bija dīvaini, bet pienāca apjausma, ka ir sava valsts, ne Padomju Savienības turpinājums. Pēc čempionāta gan parādījās nesaskaņas, jo kāds jutās aizskarts, plus mūsu priekā par uzvaru dažs no pretējās – es teiktu, interfrontes – nometnes mēģināja iemaisīt darvas karoti. Tas bija dabisks augšanas process mums pašiem.”
Ceturtdaļfinālā Latvijas izlase piekāpās Čehijai (1:3) un beigu tabulā ierindojās astotajā vietā.
Lielajos turnīros mūsējiem Krieviju izdevies paklupināt vēl tikai reizi – 2003. gadā pasaules čempionātā Turku (2:1). Šobrīd varam vēlēt veselību un labas domas Haraldam Vasiļjevam, kurš decembrī piedzīvoja insultu.
