Pirmā darba vieta – cietumā: sēž, bet strādāt negrib 6
Neskatoties uz to, ka pēdējo piecu gadu laikā Latvijā par 2370 samazinājies kopējais ieslodzīto skaits (līdz 4191), nodarbināto cietumnieku īpatsvars pieaug. Aptuveni trešā daļa ieslodzīto nav motivēti ne darbam, ne mācībām, ne iesaistei citās resocializācijas programmās, tomēr kopējā nodarbinātība nebrīvē palielinās un patlaban strādā vairāk nekā trešā daļa ieslodzīto. Daļā cietumu trūkst telpu uzņēmējdarbībai, esošajās – stāvoklis bēdīgs.
Adaptē arodam un dzīvei
Dienā, kad apmeklēju Jelgavas cietumā darbojošos šūšanas uzņēmumu, dunot desmitiem šujmašīnu, vīri darina bērnu ziemas virsdrēbes. Ražojamā produkcija gan periodiski mainās atkarībā no pasūtījumiem. Košās krāsas diegu spoles, audumi un bērnu drēbes nedaudz disonē ar vispārpieņemtajiem priekšstatiem par atmosfēru cietumos, taču uzņēmuma direktore Larisa Koļesņikova teic, ka tas palīdz pozitīvāk un dzīvespriecīgāk noskaņot ieslodzītos, kas arī esot viens no šī procesa mērķiem.
Nevienam no darbiniekiem nav šuvēja aroda, visus apmāca uz vietas. Darbs esot fiziski smags, jāpaspēj iekļauties pasūtītāja noliktajos termiņos. Larisa atzīst – viņa kā dzenītis darbiniekiem regulāri kaļot – līdz tādam datumam jāsašuj tik un tik gabalu. Šūšanas darbus cietumā ik dienu koordinē vairākas uzņēmuma darbinieces. “Mēs viņiem esam ne tikai darba vadītājas, bet arī mammas un skolotājas,” jokodama saka uzņēmuma direktore, “nereti 30 gadu vecam cilvēkam šī ir pirmā darba vieta, viņam trūkst elementāru zināšanu un sociālo iemaņu. Paņemam viņus kā baltas lapas un sākam adaptēt arodam un dzīvei. Skaidrojam, kāpēc jāmaksā nodokļi, pieradinām pie tā, ka katru dienu jāiet uz darbu, un mācām, kā strādāt kolektīvā.”
Daļa sēž, bet strādāt negrib
SIA “Sakta LD” nodarbina 68 no kopumā 320 Jelgavas cietumā mītošajiem notiesātajiem. Vēl 20 ieslodzītie strādā kokapstrādes cehā, divi – palīgdarbos cietuma veikalā, bet 31 – cietuma saimnieciskajā apkalpē. Uzņēmuma direktore ar prieku paņemtu darbā vēl vismaz 20, taču gribētāju un varētāju nav: “Jā, viņi te sēž, bet strādāt negrib.”
“Sakta LD” ir ražotne arī ārpus cietuma. Uzņēmuma integrācija cietumā savulaik sākta tieši darbaspēka deficīta dēļ. Darbinieki cietumā īpaši neatšķiroties no tiem, kas brīvībā – kā vienā, tā otrā vietā atrodoties tādi, kuri vēlas strādāt, un tādi, kuri ne. Ir gadījumi, kad pēc atgriešanās brīvībā nodarbinātie turpina strādāt uzņēmuma šūšanas cehā ārpus cietuma. Tiesa, intensitāte tur esot lielāka, tāpēc tikai retais iztur un paliek darbā.
Patlaban visās desmit ieslodzījuma vietās kopumā ir 4191 ieslodzītais, no tiem 1100 (38%) tiek nodarbināti. Aptuveni puse (598) strādā pie kāda no 15 komersantiem, kas nodarbina Latvijas cietumniekus, bet otra puse (502) veic saimnieciskās apkalpes darbus virtuvēs, katlumājās, remontdarbus, strādā par sētniekiem, apkopējiem, santehniķu, elektriķu palīgiem utt. Nodarbināti netiek ieslodzītie, kuri atrodas apcietinājumā un vēl gaida spriedumu (tādas kopumā ir 1277 personas), jo viņiem regulāri nākas doties uz tiesām. Vairāk nekā tūkstotis ieslodzīto mācās, daļa piedalās citās resocializācijas programmās, daļa ir pensionāri, invalīdi vai nevar strādāt veselības stāvokļa dēļ, bet citi vienkārši negrib strādāt.
“No visiem ieslodzītajiem aptuveni trešdaļa ir tā saucamie cietumu pastāvīgie klienti. Viņi ir tendēti profesionāli piekopt “arodu”, ko sauc par noziedzīgu nodarījumu veikšanu. Diemžēl vairumā gadījumu šie cilvēki nav motivēti mainīties un nevēlas ne mācīties, ne strādāt,” norāda Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšniece Ilona Spure. Censties motivēt šos jebkādu interesi zaudējušos ieslodzītos esot nemitīgs un ļoti smags darbs, kas reizēm nenes rezultātu, un bieži progresam atkal seko regress, atklāj I. Spure. Arī Larisa Koļesņikova piekrīt – strādāt izvēlas tie, kuri vēlas kaut ko mainīt savā dzīvē.
