Pirksti tirpst un tirpst! Kad doties pie ārsta un kādus izmeklējumus veikt? 0
Ja cilvēks beidzamajā laikā sūdzas par pirkstu tirpšanas, durstīšanas un dedzināšanas sajūtu un tirpums, mainot ķermeņa pozu, nepazūd, jādodas pie ģimenes ārsta vai neirologa, lai noskaidrotu iemeslu, stāsta VCA Pļavnieki neiroloģe Dace Bērziņa.
Visticamāk, ārsts ne tikai veiks pārbaudi ar āmuriņu, bet arī ieteiks neirogrāfijas izmeklējumu, par ko interesējās lasītāja Lidija no Aizkraukles.
Ja ir sūdzības, piemēram, par viena vai abu īkšķu tirpšanu, neirologam visbiežāk rodas aizdomas par nerva saspiedumu (bojājumu) plaukstas pamatnes kanālā jeb, kā to dēvē mediķi, karpālajā kanālā.
Tomēr, tā kā īkšķa inervācija (nervu šķiedru gaita) nebeidzas tikai ar plaukstas pamatni, bet stiepjas uz augšu pa roku uz plecu, bojātais vai nospiestais nervs var atrasties elkoņa, pleca vai kakla daļā. Īpaši, ja abu īkšķu tirpšana ir simetriska, iemesls var būt nerva saknīšu bojājums sprandā.
Konkrētāk – problēmas ar piekto un sesto mugurkaulāja skriemeli, piemēram, starpskriemeļu diska nobīdes (visbiežāk mēdz nobīdīties tieši sestais skriemelis) nestabilitātes, trūces dēļ vai arī tāpēc, ka izveidojušies spondilofīti jeb tā dēvētie radziņi.
Tie var sašaurināt atveres, pa kurām iziet nervu saknītes, un sākties nerva saknīšu saspiedums vai kairinājums, kas vispirms izpaužas ar tirpšanu, bet vēlāk var pievienoties vājuma sajūta. Dažreiz iemesls roku tirpšanai meklējams plecā tā pinuma bojājuma dēļ.
Kad veic elektroneirogrāfiju
Parasti neirologs vispirms izmeklē ar āmuriņu, nosakot, vai bojājums radies nervu sistēmas centrālajā vai perifērajā daļā un kurā līmenī. Ar adatiņu pārbauda ādas jutību, novērtē muskuļu spēku, kā arī veic citus testus.
Tomēr, ja tirpst tikai pirksti, diagnozes precizēšanai bieži vien papildus pietiek ar elektroneirogrāfiju.
Tā ir speciāla metode, ar kuru pārbauda elektriska impulsa vadīšanu pa nervu, piemēram, no īkšķa gala līdz plaukstas pamatnes locītavai (otru, impulsu uztverošo elektrodu liek aiz plaukstas pamatnes locītavas) vai augstāk – elkonī utt. Mēdz būt gadījumi, kad atbildes reakciju meklē arī muskulī.
Elektroneirogrāfija nav diez ko patīkama izmeklēšanas metode – tā notiek ar samērā stipru elektrisko strāvu, tomēr ir izturama. Svarīga ir pacienta izpratne, kāpēc viņam šis izmeklējums ir vajadzīgs, uzsver neiroloģe.
Pārbaude ļauj konstatēt nevis vienkārši nerva bojājumu, bet gan to, vai ir cietis nerva apvalks jeb mielīns vai arī ir bojāta nerva serdīte. Tāpēc neirologs arī aprakstā norāda, ka ir vai nu mielīna, vai aksona (nerva serdītes) bojājums. Tāpat iespējams precizēt nerva bojājuma pakāpi, ko neirologs apraksta kā vieglu, vidēji smagu vai smagu bojājumu ar aksona bojājumu vai bez tā.
Elektroneirogrāfija ir ļoti nozīmīga, domājot par to, vai pacientam vajadzētu veikt karpālo kanālu operāciju, uzsver neiroloģe. Diemžēl nervu serdīšu bojājuma gadījumā operācijas efekts ir daudz mazāks nekā tad, ja ir cietis tikai mielīns (atšķirība ir tā, ka nervu serdītēm jāspēj izveidoties pilnībā no jauna).
Kad palīdz zāles, procedūras, kad – operācija
Vieglākus nervu bojājumus, kas izpaužas ar pirkstu tirpšanu, var ārstēt ar medikamentiem un fizikālās medicīnas procedūrām.
Ja ir vidēji smags bojājums, noteikti jācenšas samazināt slodzi, tās dēļ radušos tūsku un šā nerva iekaisumu, kā arī tiek izmantoti medikamenti un fizikālās procedūras – tādējādi var panākt nerva atjaunošanos un arī operācija nav vajadzīga. Ja elektroneirogrāfijā atklāts smags bojājums, jāveic operācija, ar tabletēm vien nepietiks.
Piemēram, nerva iekaisuma samazināšanai noderīgas būs tādas fizikālās terapijas procedūras kā elektroforēze, ultraskaņa, magnetoterapija. Medicīnas centrā Pļavnieki tagad pieejama perifērā magnētiskā stimulācija, kad tiek radīta elektronu plūsma, kas ir ļoti līdzīga jonu plūsmai nervu šķiedrā impulsa pārvades laikā.
Tātad tiek stimulēta nervu sistēma, tieši nervu šķiedras.
Magnēta spoli liek uz iekaisuma vietas, un tās iedarbība lokāli mazina iekaisumu, turklāt magnētiskā lauka impulss nonāk gan līdz rokas pirkstiem, gan līdz galvas smadzenēm, aktivizējot laukus, kas atbild par jušanu.
Ja cilvēks savu problēmu nav ielaidis tik tālu, ka nervi jau ir daļēji atrofējušies, fizikālajai terapijai mēdz būt ļoti labi rezultāti, jo tā palīdz samazināt gan tūsku, gan iekaisumu. Mīnuss – fizikālās terapijas procedūras nav valsts apmaksātas.
Visticamāk, ģimenes ārsts vai neirologs ieteiks lietot B grupas vitamīnus, jo tie ir vajadzīgi nervu šūnām, lai veidotos mielīns un uzlabotos impulsu pārvadīšana. No medikamentiem varbūt jālieto arī tā sauktie neirotrofiskie preparāti, kas palīdz atjaunot nervu struktūru.
Speciālistes padoms
Ko var darīt mājās
Iesaka neiroloģe Dace Bērziņa: “Ja ārsts diagnosticējis vieglus nervu bojājumus, cilvēks pats mājās var izmantot kontrasta vannas. Vajadzīga paliela, dziļa bļoda, jo ūdenī jāiegremdē nevis tikai plaukstas daļa, bet arī roka līdz pat elkoņa locītavai.
Jābūt divām bļodām: viena – karstajam, otra – aukstajam ūdenim, kuros pārmaiņus iemērc roku. Procedūru pabeidz ar auksto ūdeni.
Mājās var izmantot saites, kurās iestrādāti magnēti un kuras pieejamas kājām, ceļgaliem, bet tikpat labi tās noder rokām, tāpat ir arī aproces ar magnētiem. Šādu saiti var aplikt uz 20 minūtēm. Magnētiskajam laukam piemīt pretiekaisuma un prettūskas efekts.”
