– Izskanējis viedoklis, ka pircējiem jākļūst patriotiskākiem un vairāk jāpērk vietējais piens. Vai tas nozarei palīdzēs, ja pircējs iegādāsies dažkārt salīdzinoši dārgāko vietējo pienu? 15
– Tas ir svarīgi, un manas domas nav mainījušās. Ne velti es biju tā, kas 2001. gadā Latvijā ieviesa Zaļo karotīti. Nevis lai spiestu tirgotāju ņemt mūsu preci, bet izveidot instrumentu, kas motivē tirgotāju ņemt un pircēju pirkt. Jo bija skaidrojoši un izglītojoši pasākumi, reklāma. Taču ar šo instrumentu jādarbojas daudz profesionālāk. Ja zemkopības ministrs paziņo, ka PVD pārbaudījis Zaļo karotīti un visi ir krāpušies, tad nav jēgas vairs to ne pirkt, ne darīt. Kā lai es ticu, ka veikalā tā ir savādāka?
Tas ir instruments, kas var nākt par labu katram Latvijas iedzīvotājam un uzņēmumam, kurš netiek lietots pienācīgi. Tas tagad ir apbružāts, noļurkājies, kas zaudē ticību. Viena reklāmas kampaņa, ko uz īsu brīdi palaidīs – tas nav nekas.
Arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras rosinātā ideja “Pērc vietējo!” bija laba, bet tas nav tik vienkārši, lai sasniegtu mērķi. Neskatoties uz to, aicinu pirkt vietējo preci, jo gribu, lai šai valstī ir labi. Tie, kuri var atļauties, pērciet vietējo!
Ja karotītei būtu visa plašā kampaņa, tad Latvijas produkts veikalā būtu lētāks. Jo ražotājs būtu ieinteresēts piegādāt, tirgotājs gribētu to likt redzamā vietā, lai pēc iespējas ātrāk to varētu apgrozīt. Partneriem jāiet un jārunā, tas ir smags savstarpējs darbs. Vajag mēģināt saprast pārējos partnerus un atrast punktus, kur var piekāpties un kur ne.
– Valda uzskats, ka, iespējams, nepieciešams protekcionisms un sava tirgus sargāšanas pasākumu ieviešana. Vai tas dotu kādu labumu?
– Esmu pret to, mēs esam izvēlējušies citu iekārtu. Tāda veida protekcionisms nav vajadzīgs, bet mums jādara viss iespējamais, lai mūsu uzņēmējiem būtu pēc iespējas vieglāk, labāk viņu morāli un materiāli atbalstīt visos iespējamos veidos, lai pircējs un veikals varētu izvēlēties viņa ražoto preci.
– Kā šo situāciju ietekmē jaunais negodīgas komercprakses aizlieguma likums, kas stājās spēkā ar šā gada 1. janvāri?
– Tas nav par labu ražotājiem, jo uzliek tik lielus ierobežojumus un draudus, ka tirgotājs sāk izvēlēties citu piegādātāju, lai nekad neiestātos kritiskā situācija, kad jānonāk līdz sodam. Tirgotājs labāk izvēlas importētāju. Tas ir sarunu temats par norēķinu laikiem, preces atpakaļatgriešanu un citi. Ar ilggadējiem uzticamiem partneriem sadarbība nemainās, bet, nākot jaunam sadarbības partnerim, noteikumi ir diezgan stingri, jo tirgotājs darīs visu, lai nenonāktu līdz sodam, kas ir 1% no apgrozījuma. Tāpēc neatbalstu protekcionismu, bet darām visu, lai Latvijas ražotājs ar savu produktu būtu tas, ko visi grib. Atbalstām viņu ar kampaņām, ar informāciju, sakām paldies – darām visu, lai pircējs grib Latvijas preci.
– Vai problēma neslēpjas apstāklī, ka mums ir divi lieli mazumtirgotāji un trūkst tādas īstas konkurences?
– Drusku ir, bet nedomāju, ka šajā situācijā nevar rast risinājumus. Abi lielveikali paņem pusi no kopējā mazumtirdzniecības tīkla, bet vēl ir “Sky”, “Stockmann”, “Elvi”, “Lats” un citi. Labāk būtu, ka būtu vairāk. Tagad Latvijas piegādātājus uztrauc “Lidl” ienākšana Lietuvā un tas, ka viņi nāks ar saviem piegādātājiem. Bet tas ir bizness un nekādi aizliegumi te nepalīdzēs.
– Kam ir jāiesaistās šajā palīdzībā? Valstij?
– Man nepatīk, ka tagad prasīsim daudzus desmitus miljonus no valsts budžeta. Tas nozīmē, ka kādam – skolotājiem, pensionāriem un mediķiem – ņemam nost. Nevis jākompensē vecie zaudējumi, bet jānāk kopā un jāsaprot, ko visa nozare darīs, lai nākamajās situācijās mēs izietu sveikā cauri.
Savulaik man bija ideja par “Growing Green in Latvia”. Tas ir vienkāršs risinājums, bet jāmeklē vairāki, uz nākotni vērsti risinājumi, nevis – kā nodzēst pagājušā mēneša zaudējumus uz kaut kā rēķina – tas nav godīgi. Jāskatās, lai ražotāji paši var pelnīt, lai nav visu laiku kompensācijas.
– Kuluāros tiek spriests par piena ražotāju nemieriem. Vai tie palīdzēs nozarei risināt situāciju?
– Nē, jo tas saasinās attiecības starp zemniekiem un pārstrādātājiem. Iespējams, viņi vieglāk dabūs kādu kompensāciju šai reizei, bet diez vai ar šiem protestiem var uzlabot sabiedrības domas par zemniekiem.
– Rezumē – ko varam sagaidīt šogad pārtikas nozarē?
– No pircēju viedokļa labi – cenas ir zemas un netiek gaidīts kāpums. Ražotāji šo ziņu uztver savādāk – viņiem jāsastopas ar izaicinājumiem – jaunu tirgu atrašana un pašizmaksas samazināšana, ieviešot jaunas tehnoloģijas un zināšanas. Ir piemēri, kad iepriekšējā – 2008. gada krīze piena ražotājiem lika pievērsties pārstrādei – radās “Ievas siers”, “Veckūkuru” jogurti. Tie, kas izdzīvo krīzē, kļūst stiprāki. Iespējams, arī šajā krīzē kas jauns parādīsies.
