Zemas cenas: pircējiem labi, zemniekiem smagi. Saruna ar Ingūnu Gulbi 15
Jauni tirgi un izmaksu samazināšana – tie ir galvenie piensaimnieku izaicinājumi šīs krīzes laikā, uzskata Lauksaimniecības tirgus veicināšanas centra (LTVC) vadītāja Ingūna Gulbe.
– Pērn graudu nozarē bija rekordraža, bet piena nozarei klājās pavisam švaki – Krievijas sankciju dēļ piena iepirkumu cena ir zema, nozarē jau vērojami pirmie bankroti, daļa pārorientējas uz gaļas ražošanu. Kāds uz šā fona izskatās 2016. gads?
Ingūna Gulbe: – Pērn graudiem bija rekordraža, bet cenas ir diezgan zemas. Kad zemnieks realizē graudus, viņam samaksā minimālo cenu, un pēc tam viņš saņem reālo cenu. Tagad zemnieki jau spiesti maksāt atpakaļ to, kas viņiem bija samaksāts, jo cena ir tik zema, ka dažiem ir jāmaksā atpakaļ.
Lauksaimniecībā, kur pamatresurss un ražošanas līdzeklis ir zeme, vajag domāt, nevis kā ietaupīt, bet kā no pamatresursa iegūt maksimālo. Šopavasar Latgalē jau redzams, ka ziemas rapsis nav pārziemojis un liela daļa būs jāpārsēj. Iemesls – pašlaik tas daudzviet noslīcis. Taču vēl pavasaris nav iestājies, un ir simts un viens iemesls, lai tas, kas ir labs, sabojātos. Tāpēc šobrīd nevar teikt, kāds gads gaidāms.
– Piena nozarē krīze ir ieilgusi. Kur redzama izeja?
– Cenu kāpumus nesola nedz pienam, nedz graudiem, nedz citās pārtikas grupās. Piena nozarē nav straujas attīstības, arī politiskā situācija ietekmē. Protams, ANO varētu iepirkt vairāk piena produktu un dalīt tos bēgļiem un humānai palīdzībai, bet ekonomiskā izaugsme pasaulē nav tāda, kāda tā varētu būt, līdz ar to pieprasījuma arī nav. Taču Eiropā pienu sāka ražot vairāk, jo kvotu vairs nav, bet pieprasījums nav strauji audzis. Arī Krievijā nav Eiropas piena produktu.
Ko darīt? Jāmeklē jauni tirgi, jo nav tā, ka nekur neviens nav gatavs neko jaunu nopirkt. Ķīna un citas valstis ir liels tirgus. Eiropā bēgļi varētu piena produktus ēst vairāk, bet nekādus smalkos jogurtus viņi nepirks.
Domāju, ka jāskatās uz dažām iespējām, kā vēl samazināt pašizmaksu. Ir dažas saimniecības, kam piena pašizmaksa ir tuvu 30 centiem/kg. Ja ir šāda pašizmaksa, tas nav labi, tas nav ilglaicīgs bizness, un ļoti jādomā, ko darīt. Esmu runājusi ar vairākiem veterinārstiem, un viņi redz vairākas lietas, ko varētu darīt. Sākot no viena teļa gadā, citu barību, labu ģenētiku, mazāk antibiotiku. Jo visizdevīgākā zemniekam ir vesela govs, kas dod daudz piena.
