Pirātu partija pēc uzbūves atgādina datorprogrammu 0
Vācijā arvien lielāku popularitāti turpina iekarot Pirātu partija. Ja šobrīd notiktu parlamenta vēlēšanas, par to būtu gatavi balsot jau 13 procenti valsts iedzīvotāju. Taču nav izslēgts, ka pēc negaidītās izaugsmes partiju drīz vien var piemeklēt tikpat straujš kritums.
Neizskaidrojamā popularitāte
Ja Martins Delius novilktu žaketi, atlaistu astē sasietos garos matus, uzliktu vecmodīgākas brilles un paņemtu ģitāru, viņš izskatītos gluži kā Džons Lenons jaunībā. Tomēr ar mūziku divdesmit astoņus gadus vecais M. Delius nenodarbojas. Viņš ir studējis fiziku, agrāk strādājis par programmatūras attīstītāju, bet kopš pērnā rudens viņa darbavieta ir Berlīnes parlaments. Tur viņš vada Pirātu partijas frakciju. Atšķirībā no daža laba savas frakcijas biedra, piemēram, Gervalda Klausa Brunnera, kurš sēžu zālē vienmēr ierodas strādnieka kombinezonā un palestīniešu lakatu ap galvu, M. Delius allaž ģērbjas solīdi. Ne frakcijas priekšsēža amats to liekot. Pirātiem vienkārši pieņemts ģērbties tā, kā ieraduši, nepiemērojoties nekādiem kodeksiem. Ja kādam tīk kombinezons – uz priekšu. Ja radis pie uzvalka – lūdzu.
“Tu jauki izstāstīji, bet tās ir muļķības,” tā, noklausījies savā kolēģē, kura mums – grupiņai ārvalstu žurnālistu – nupat izklāstījusi galvenos Pirātu partijas straujā popularitātes pieauguma iemeslus, novērtē M. Delius. Cilvēkiem ir apnikuši smagnējie demokrātijas procesi, viņi ir vīlušies, ka viņu viedoklis netiek uzklausīts, un izslāpuši pēc jaunām idejām – tā Pirātu partijas panākumus tikko bija pamatojusi viņa partijas biedre. “Patiesībā nekāda izskaidrojuma nav, neviens to nezina,” uzsver M. Delius, “arī sociologi un politikas zinātnieki to nesaprot.” Sarunā, kurā bez viņa piedalās vēl trīs citi partijas aktīvisti, viņi viens ar otru strīdas ik pa laikam. Vienlaikus gan klāsta savas idejas, gan par tām nedaudz šaubās un turpat uz vietas rada vēl jaunas. Īstas skaidrības nav ne par to, kā finansējama bezmaksas transporta ieviešana Berlīnē, ne kāda datorsistēma jāveido, lai visa sabiedrība varētu iesaistīties pilsētas budžeta apspriešanā, ne par to, kā paveicama narkotiku legalizācija, kas ir viens no partijas lozungiem. Vai tas būtu jāsaprot tā, ka pirāti vēlētos, lai jebkurš var aptiekā nopirkt heroīnu? “Hm… Heroīns… Nu, mēs gribētu, lai jūs neņemtu aptiekā heroīnu vienu pašu, bet paņemtu tur vēl šo to…” iesāk M. Delius.
“Galvenais jautājums ir: kur novirzīt naudu – sekām vai cēloņiem. Pašlaik ļoti daudz naudas tiek izdots narkotiku biznesa apkarošanai, ķerot un sodot nelegālos tirgoņus. Taču nauda ir vajadzīga arī palīdzībai no narkotikām atkarīgajiem. Abām lietām tās nepietiek. Tāpēc no pirmās pozīcijas to varētu novirzīt otrajai.
Ideja būtu tāda: ja tu ieej aptiekā un prasi heroīnu, tad tev tur sniedz palīdzību: iedod adresi, kur vari vērsties pēc palīdzības.” Cits piemērs: pērkot marihuānu, līdzi tiek doti vitamīni, kas mazina tās kaitīgo iedarbību.
Bez partijas disciplīnas
Pirāti nav arī īsti pārliecināti, vai partijai ir savs kodols, vai tomēr visi 28 tūkstoši biedru ir vienlīdzīgi. “Bāzes pirāti… Nē, tādi nevar būt,” mazliet apdomājies, noteic M. Delius. “Mums nav nekādas bāzes demokrātijas, tāda nemaz nevar būt, mēs visi esam vienādi partijas dalībnieki.” Demokrātiskais lēmumu pieņemšanas process partijā ir viena no lietām, ar kurām partija lepojas visvairāk. “Pie mums patiesi valda princips “no apakšas uz augšu”,” viņš uzsver. Pirātu deputātiem nav frakcijas disciplīnas, un viņi ir pārliecināti, ka šis paradums, kas raksturīgs citām partijām, no politikas vispār būtu izskaužams.
Visi dokumenti ir pilnīgi atklāti un pieejami internetā, to apspriešanā var piedalīties jebkurš. Tā kā grupās ar vairāk nekā 10 cilvēku “jēdzīga tēmas apspriešana nav iespējama”, tā tiek organizēta nelielās šūniņās. Pirmā pakāpe ir “crew” ar 5 – 9 personām (no angļu val. – apkalpe jeb komanda), pēc tam nāk “squad” (nodaļa jeb vads), kur “komandu” vadītāji diskusijām nodod “apkalpju” apspriežu rezultātus. Tieši tādēļ pirāti nekaunas no tā, ka daudzos jautājumos viņiem nav skaidra viedokļa. Tā vietā viņiem ir sistēma, kas lielā ātrumā ļauj tikt pie ekspertīzes par jebkuru tēmu. “Tādēļ pārmetumi, ka mums neesot plāna, ir pilnīgas glupības,” uzsver M. Delius.
“Pirmkārt, mums ir partijas programma. Uz tiem jautājumiem, uz kuriem programmā nav atbilžu, es tās varu ātri iegūt no mūsu nodaļām. Turklāt uz visiem jautājumiem nemaz nevar būt atbilžu. Ja partija ir gatava atbildēt uz visiem jautājumiem, tad tā nav nekāda partija, tad viņi vienkārši melo.”
Virziens uz Bundestāgu
Pirātu partijas biedru skaits Vācijā pēdējos mēnešos pieaudzis galvu reibinošā ātrumā. Vēl pagājušā gada beigās partijā bija 19 000 biedru, bet nu skaits sasniedzis jau 28 000. Visticamāk, šo svētdien Vācijas Pirātu partija gūs jau ceturto panākumu pēc kārtas – iekļūs Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes parlamentā. Patlaban tā ir pārstāvēta jau Berlīnes, Zāras un Šlēsvigas-Holšteinas parlamentos, un partijas atbalstītāju skaits turpina augt galvu reibinošos ātrumos. Kā liecina aptaujas, šobrīd par pirātiem būtu gatavi balsot jau 13% vāciešu, un nākamajās vēlēšanās tai tiek prognozēta iekļūšana arī Bundestāgā. Politikas eksperti gan brīdina, ka Pirātu partijas izaugsme tikpat negaidīti, cik sākusies, var arī strauji aprimt. Par vienu no iemesliem var kļūt tās trūcīgais finansējums. Tajā pastāv vien simboliska biedru nauda, un atšķirībā no citām partijām tajā nav gandrīz neviena algota darbinieka. Viss, ko dara pirāti, tiek paveikts ar brīvprātīgo spēkiem, taču, augot biedru skaitam, viņi jau šobrīd ir pārslogoti. Tāpat, ja pirāti tiešām iekļūs Vācijas parlamentā, viņiem kā politiķiem tomēr nāksies profesionalizēties, bet tas draud ar sava partijas šarma un vēlētāju zaudēšanu.
