Realitāte vai rakstnieka fantāzija? 1
Iespējams, Čārlza Džonsona grāmatas “Slavenu pirātu vispārējā laupīšanas un slepkavību vēsture” patiesais autors bija izcilais angļu rakstnieks Daniels Defo.
Daudzi varētu gluži pamatoti mazliet pabrīnīties – kā gan tas nākas, ka tikai Džonsona apjomīgajā grāmatā saglabājušies vēstījumi par sava laika neparastiem ļaudīm un dažādiem savdabīgiem notikumiem? Vai patiešām nav nekā cita? Pētnieki pauduši, ka pagaidām diemžēl tas tā esot. Amerikāņu vēsturnieks Džons Mūrs savulaik mēģinājis pierādīt (faktiski pat viņš pats uzskata, ka esot to arī pierādījis!), ka vēstījums par Misonu ir mistifikācija, turklāt tai pat esot zināms īstais autors – lieliskais angļu rakstnieks Daniels Defo, kurš attiecīgo sacerējumu parakstījis ar pseidonīmu Čārlzs Džonsons.
Mums, protams, par to grūti spriest. Katrā ziņā šis ir viens no tiem gadījumiem, par kuru gluži droši var apgalvot – tā gan varēja, gan nevarēja būt. Tostarp varbūt var palīdzēt zviedru viceadmirāļa Jakoba Vilstera sniegtās liecības par notikumiem 1721. gadā jeb vismaz trīs gadus pirms Džonsona grāmatas publicēšanas. Vilsters apgalvojis, ka Madagaskaras pirātvalsts pat divas reizes esot izpelnījusies Zviedrijas karaļa Kārļa XII audienci – 1713. un 1718. gadā. Turklāt Zviedrijas karalis pat it kā esot viņiem izsniedzis aizsardzības garantiju rakstu, lai gan nekādi turpmāki notikumi nav sekojuši. Jau drīz Zviedrija cietusi sakāvi Ziemeļu karā, savukārt pats Vilsters pārgājis Krievijas cara Pētera I dienestā. Lai gan, kā apgalvojis Vilsters, vispār jau arī Pēteris I esot izrādījis visnotaļ dzīvu interesi par stabilu kontaktu nodibināšanu ar Madagaskaras pirātu sabiedrību. Tiesa, palicis gan neskaidrs, vai tie patiešām bijuši tie paši “liberi”, jo, pirmkārt, neviens nekur vārdā nav nosaukts, otrkārt, tajā laikā Madagaskara vispār bija iecienīta daudzu pirātu gan individuālo, gan kolektīvo sabiedrību uzturēšanās vieta, bet tikai Misons tur bija oficiāli deklarējis kaut ko valstiskam veidojumam pielīdzināmu.
Frederika de Vita 1660. gadā izdota Āfrikas karte.
Līdz ar to jautājums joprojām palicis atklāts: vai tas ir lieliskā Daniela Defo izdomājums, vai arī Libertālija patiešām savulaik reāli pastāvējusi? Katrā ziņā patlaban abiem šiem variantiem piemīt pilnībā vienādas eksistēšanas tiesības. Piemēram, atšķirībā no it kā apšaubāmā Misona pieminētais Tomass Tjū tomēr ir vēsturiski pilnībā reāla persona, un turklāt, kā vēstījis pirātu vēstures pētnieks un savā ziņā arī hronists Adams Boldridžs, esot arī gluži dokumentāli apstiprināta viņa uzturēšanās Madagaskarā. Var piebilst, ka Boldridžs esot bijis pazīstams ar savu precizitāti, faktiski absolūto skrupulozitāti, savos pierakstos neatstājot bez ievērības itin nevienu pirātu kapteini, bet tādu Misonu viņš tomēr neesot nekur minējis. Un, starp citu, arī par Libertāliju viņš neko nav vēstījis.
Savukārt mēs varam droši piebilst – lai arī stāsts par pirātu “brīvvalsti” būtu tīra izdoma, tomēr jau pats “kapteiņa Džonsona” grāmatas iznākšanas fakts un saglabājies pietiekami augstais uzticēšanās koeficients tajā paustajam skaidri apliecina, ka atsevišķos gadījumos – varbūt pat pārsteidzoši daudzos– pirāti nemaz nebija vissliktākie un nosodāmākie ļaudis. Pietiek atcerēties kaut vai to, ka, piemēram, dažas Eiropas valstis ar sekmīgākajiem pirātiem pat parakstīja pilnībā oficiālu vienošanos par viņu izmantošanu savstarpējos ķīviņos par iespējām okupēt un izlaupīt Amerikas un citas zemes. Tātad daudzos aspektos pirāti neko daudz neatpalika no tā dēvētajiem valstiskajiem veidojumiem, kuriem analogus joprojām var atrast arī mūsdienu ģeopolitikā.
