Ideja par brīvo pirātu valsti 1
1724. gadā Londonā izdeva Čārlza Džonsona grāmatu “Slavenu pirātu vispārējā laupīšanas un slepkavību vēsture”. Ilustrācijā – Pirātu koda izveidotājs kapteinis Bartolomejs Robertss (1682–1722), īstajā vārdā Džons Robertss. Viņš bija viens no pirātu zelta laikmeta lielākajiem veiksminiekiem, kaut arī gāja bojā kuģu sadursmes laikā.
Ir arī kāds jau pavisam neticams stāsts – par kādu pirātu ideālistu. 1724. gadā Londonā publikāciju piedzīvoja grāmata, kuras autors bija Čārlzs Džonsons un kurai bija neparasti garš nosaukums, ko aptuveni var tulkot šādā formā: “Slavenu pirātu vispārējā laupīšanas un slepkavību vēsture.” Tiesa, šā materiāla kontekstā varbūt mazāk interesanti varētu būt gan to laupīšanu, gan slepkavību apraksti, bet tieši kāda persona, kurai veltīta ievērojama šīs grāmatas daļa.
Džonsons sevi visviet dēvējis par “kapteini Džonsonu”, lai gan nekur neesot precizējis, tieši kuram kuģim viņš bijis kapteinis. Viņš apgalvojis, ka šī “kāda” persona dēvēta par Misonu. Šis Misons bijis no Francijas provinces Provansas. Viņa vecāki nav bijuši bagātnieki, taču spējuši viņam nodrošināt iespēju gūt savam laikam itin nesliktu izglītību, tomēr viņš dīvainā kārtā jau kopš bērnības sapņojis tikai par jūrā braukšanu. Viņš pieteicies par matrozi uz kuģa “Viktuārs”, tur sevi apliecinājis no vislabākās puses un spējis ātri uzkalpoties līdz leitnantam. Bet reiz kapteinim ienāca prātā viņu apbalvot ar atvaļinājumu Romā…
Tad nu arī viss iesācies. Romā Misons iepazinies ar Dominikāņu ordeņa mūku uzvārdā Karačioli, un šis mūks ar savām dumpīgajām runām uz franču leitnantu atstājis ļoti spēcīgu iespaidu. Mūks uzstājās pret valsts pamatiem, apgalvojot arī to, ka kristiešu Dievs neatbalsta mantraušus un tirānus, ka visi cilvēki ir brāļi, ka pasaules galvenais ļaunums ir nauda un tamlīdzīgi. Iedvesmotais Misons piedāvājis mūkam stāties darbā par matrozi uz kuģa “Viktuārs” un uzsākt pasaules pārveidošanu ar savu uzskatu propagandēšanu kuģa komandai.
Vēstīts, ka Karačioli esot acumirklī piekritis tik lielā skubā, it kā visu mūžu tikai par to vien būtu sapņojis. Taču, ej nu iespēj kaut ko patiešām būtisku izpropagandēt parastajai matrožu tautai! Izpelnīties vajadzīgo autoritāti mūkam palīdzējis gadījums. Reiz “Viktuārs” sastapās ar kādu pirātu kuģi, kas acumirklī uzbruka civilajam kuģim. Gan Misons, gan Karačioli esot kāvušies no visas sirds un tik drošsirdīgi, ka pēc beigās izcīnītās uzvaras kuģa komanda abu šo vīru propagandas runas jau esot sākusi uzklausīt bez iepriekšējās skepses un neuzticēšanās, faktiski pat ar noteiktu devu bijības. Bet jau nākamajā kaujā ar angļu korsāriem sanāca tā, ka visi “Viktuāra” virsnieki bija gājuši bojā un dzīvajos bija palicis tikai Misons, tādējādi likteņa untuma vārdā kļūstot par kapteini. Un tad viņš vērsies pie matrožiem ar uzrunu, aicinot viņus kļūt par brīvprātīgiem piedzīvojumu meklētājiem. Tiem, kuri nepievienosies, viņš atļaus brīvi nokāpt krastā. Esot piekrituši bez izņēmuma visi.
Kopš tā brīža Misons un viņa komanda kļuvuši par visīstākajiem pirātiem… džentlmeņiem. Viņu karogs bija nevis melns, bet gan balts, turklāt izrotāts ar sava galvenā ideologa Karačioli izgudroto devīzi: “Par dievu un brīvību.” Viņi uz sagrābtajiem kuģiem nekad nevienu nenogalināja, turklāt atņemot patiešām tikai pašiem visnepieciešamāko. Tiesa, ja viņiem patrāpījās kāds vergu tirgotāju kuģis, Misona komandas locekļi daudz neceremonējās – aplaupīja visu pa tīro, savukārt vergus atbrīvoja un palaida brīvībā.
Pēc ilgiem klejojumiem Misons un Karačioli piestāja Madagaskarā, kur nodibināja republiku, ko nodēvēja par Libertāliju, pasludinot to par taisnīguma un vienlīdzības valstību. Vēstīts, ka Libertālijā nebija privātā īpašuma, bija atcelts nāvessods, galvenais visu iemītnieku goda pienākums tur bija ikviena darbs citu labā bez atlīdzības saņemšanas. Viņi paši sevi dēvēja par “liberiem”, un drīz viņiem pievienojās arī Karību pirāts Tomass Tjū ar savu kuģi.
Diemžēl šī iecerētā paradīze nepastāvēja ilgi. Sajūtot laupījumu plaukstošajā eiropiešu apmetnē, Libertālijai uzbruka apvienojušās vietējās malagasu ciltis, kā rezultātā daudzi pirātu valsts iemītnieki aizgāja bojā, ieskaitot arī Karačioli. Savukārt Misons kopā ar Tjū un citiem kaujās izdzīvojušajiem divos kuģos izgāja okeānā. Vēstīts, ka biezajā miglā abi kuģi viens otru pazaudējuši no redzesloka, un kopš tā mirkļa absolūti neesot zināms, kas īsti noticis ar Misonu. Savukārt Tjū atgriezies pie pirātiskajiem uzlidojumiem, vēlāk nonācis angļu gūstā un sodīts ar nāvi pakarot.
Tā noslēdzās vēsturē, iespējams, pirmais mēģinājums utopiju pārvērst realitātē.
