Savdabīgā pirātu godprātība 1
Viena no slavenajām 18. gs. angļu pirātēm Mērija Rīda (1685–1721), pazīstama arī kā Marks Rīds, jo kopš bērnības valkāja pretējā dzimuma apģērbu. 1720. gadā tika notverta un tiesāta par pirātismu, taču nāvessoda izpildi atlika, jo Mērija gaidīja bērnu. 1721. gada aprīlī, atrodoties cietumā, nomira no drudža.
Tie, kuri lasījuši Roberta Luisa Stīvensona piedzīvojumu romānu “Bagātību sala”, iespējams, pietiekami labi atceras epizodi par Billija Bonsa lādē atrasto īpašo burtnīcu, par kuru atradējiem pirātiem uzreiz kļuva skaidrs, ka tā ir uzskaite, kurā konkrētie skaitļi atspoguļo iepriekš vārdā minētā “nelieša” iemantoto daļu no kopīgā laupījuma.
Varētu jautāt: nu kas gan tāds īpašs varētu būt atrodams parasta laupītāja savas daļas uzskaites burtnīcā? Salaupīja, sadalīja, un, lūk, arī visa “grāmatvedība”. Un nav tur nekādas ieņēmumu un izdevumu daļas, saldo, bilances un visa tamlīdzīgā. Taču, izrādās, nemaz nav tik vienkārši. Piemēram, var atvērt vienu enciklopēdisku grāmatu, kuru sarakstījis kāds franču (citos avotos – holandiešu vai grieķu) pirāts, kuģa ārsts un rakstnieks Aleksandrs Eksvemelins (1645–1707), kuras nosaukums ir “Amerikas pirāti” un kura joprojām uzskatāma par galveno izziņas avotu par pirātu gaitām. Var piebilst, ka šī grāmata savulaik pamatīgi iedvesmojusi daudzus rakstniekus, piemēram, Rafaelu Sabatini, Fenimoru Kūperu, Frederiku Marietu, Henriju Hagardu un citus. Līdz ar to nav iemesla kaut vai par nieka tiesu neticēt Eksvemelina paustajam.
Un autors vēstījis, ka atbilstoši tradīcijām viss gūtais laupījums sadalīts “pēc ieguldījuma kopīgā lietā”, turklāt katram pirātam vajadzēja ar Bībeli rokā apzvērēt, ka viņš pats sev nav ņēmis ne graša vairāk par to, kas pienākas. Tos, kuri bija devuši melīgu zvērestu, labākajā gadījumā vienkārši padzina no kuģa. Savukārt tā dēvētajā sliktākajā gadījumā varēja būt dažādi. Atkarībā no tā, kāds raksturs un kādi tikumi piemita kapteinim. Varēja arī sasiet un iemest jūrā, lai velkas līdzi kuģim un mēģina izvairīties no saskarsmes ar kuģa dibenu, kuru parasti itin dāsnā slānī klāja asi molusku gliemežvāki. Nav grūti iedomāties to stāvokli, kādā tādējādi sodītais atgriezās uz kuģa. Bet atsevišķos gadījumos tādu blēdi varēja arī vienkārši pakārt pie rājas. Dažādos avotos bieži pausts, ka “nekas tā neizcēla pirātu kā nokrāja”. Var piebilst, ka rāja jeb arī reja ir speciāla kustīgā šķērsbrusa mastā, kas kalpoja buru stiprināšanai, savukārt par noku dēvēja pašu rājas galu…
Tiesa, vēstīts arī par to, ka līdz tam tomēr nonākts tikai ļoti retos gadījumos. Galvenokārt tāpēc, ka pirāti savu goda kodeksu turējuši pietiekami lielā cieņā. Jau pieminētais Eksvemelins rakstījis, ka tajā gadījumā, ja uz kuģa uzradies kāds jauniņais, viņam acumirklī piešķirts noteikts īpašums, kas bija faktiski kredīts, ar kura nomaksāšanu varēja pagaidīt līdz tam laikam, kamēr uzradīsies atbilstoši līdzekļi. Ideja vienkārša: tas, kuram nekā nav, var droši rēķināties ar biedru izpalīdzību.
Tostarp pirātu brālības kodekss pauda arī šo: “Kapteiņa pienākums ir ēst to pašu barību, ko ēd visa komanda. Ja komanda vēlas izrādīt kapteinim cieņu, viņam pagatavo speciālu ēdienu, taču tas vienalga jāpasniedz pie kopīgā galda.”
Kādam no pirātiem aizejot bojā, citi viņa daļu nodeva tuviniekiem vai sievai, un nebija cerību izdzīvot tam, kurš sadomātu šo daļu piesavināties. Turklāt vēstīts, ka pret sievietēm vispār pirāti esot izturējušies kā īsteni bruņinieki (par visiem, protams, neviens neņemsies apgalvot). Piemēram, neaizsargātu gūstekņu izvarošanu pirātu vidē uzskatīja par vienu no vissmagākajiem noziegumiem, ko parasti jau gluži reāli sodīja ar nāvi.
