Turpinās tautas muļķošana? Saruna ar komunikāciju eksperti Olgu Kazaku 0
Kas un kādēļ izplata viltus ziņas interneta sociālajos tīklos, un kāpēc tās šajā vidē gūst panākumus? Par to saruna ar komunikāciju eksperti OLGU KAZAKU. Viņa ir Sociālo zinātņu fakultātes Komunikācijas studiju nodaļas docente, strādā arī komunikāciju aģentūrā “A.W. Olsen & partners”.
Lūk, daži virsraksti Latvijas medijos: “Klikšķu mednieki turpina muļķot tautu! Latvijā cilvēki neprot atšķirt viltus ziņas no īstām!” Vai tiešām esam tik lētticīgi?
O. Kazaka: Patiesībā tā ir pasaules tendence, kas nu skārusi arī Latviju. Interneta un sociālo tīklu ēras sākumā mēs uz notiekošo raudzījāmies caur rožainām brillēm, nekritiski jūsmojot, ka tagad nu beidzot būs īstā demokrātija, kurā varēs netraucēti izpausties. Diemžēl redzam, ka modernās tehnoloģijas visai bieži tiek izmantotas ļaunprātīgos nolūkos. Nesen mana piecgadīgā meita pārsteidza ar jautājumu: mamma, kur šodien palikuši pirāti? Viņa ar to domāja jūras laupītājus. Es tā padomāju un teicu: pirāti šodien sēž internetā. Uzrunājot cilvēkus sociālajos tīklos un izmantojot visai smalkas sociālās inženierijas metodes, var tīri labi nopelnīt. Diemžēl ne vienmēr šīs metodes ir ētiskas, godprātīgas un legālas.
Informācijas lavīna, kas burtiski gāžas pāri cilvēkam, ir milzīga. Sociālajos tīklos ar mums vēlas komunicēt liels skaits draugu un paziņu, pat pilnīgi nepazīstamas personas. Mēs dzīvojam uzmanības ekonomikas laikmetā. Visapkārt notiek gluži vai izmisīga cīņa par pašu vērtīgāko, pašu ierobežotāko resursu – mūsu laiku un mūsu uzmanību, kas ir ierobežota laikā. Par to cīnās mediji, uzņēmumi, veikali, organizācijas un pat mūsu draugi. Mēs varam uzkrāt naudu, pat labu reputāciju, bet nevaram uzkrāt laiku un tātad arī uzmanību, tie ir ierobežoti resursi, kurus var tikai pārdalīt. Nav brīnums, ka mediji kļūst aizvien sensacionālāki, košāki, pamanāmāki, “dzeltenāki”, tā cerot izpelnīties lielāku ievērību. Internetā uzmanība izpaužas kā ieskatīšanās kādā ziņā jeb “klikšķis”. Savukārt no tā ir atkarīgs reklāmdevēju dāsnums un medija finansiālie panākumi.
Cik tad medijs var saņemt par vienu interneta “klikšķi”?
Izstrādātas īpašas reklāmas baneru izvietošanas programmas. Tās automātiski atlasa portālus, kurus apmeklē cilvēki ar kādām īpašām interesēm, vai tā būtu mode, veselība, astroloģija, iepazīšanās vai kas cits. Tāpēc nebrīnieties, ka pēc tam, kad būsiet meklējuši naktsmītni Viļņā, uz datora ekrāna parādīsies viesnīcu reklāmas. Medijs saņem naudu gan par izvietoto reklāmu, bet dažkārt arī par pašu “klikšķi”. Varbūt tās ir tikai centa daļas, bet daudzi “klikšķi” kopā veido tīri pieklājīgu summu. Tāpēc notiek cīņa par uzmanību, par auditoriju. Lai to palielinātu, tiek sperts nākamais solis – viltus ziņu, pat nekaunīgas dezinformācijas ražošana. Viltus ziņu portālos patiesība tiek sajaukta ar skandaloziem izdomājumiem, īstas ziņas ar sadomātu aculiecinieku stāstiem, atsevišķu cilvēku personiskie viedokļi tiek pasniegti kā notikuši fakti. Vērojama pat savdabīga maskēšanās. Piemēram, viltus ziņu portāls sevi nosauc par “Kos jauns”, cerot, ka pirmajā brīdī šī viltība paliks nepamanīta. Jau pavisam cita kategorija ir politiskās viltus ziņas, kas tiek radītas ar mērķi virzīt politiskos procesus. Ietekmēt vēlēšanas, kompromitēt nevēlamu cilvēku. Izvest uz ielām masas, gāzt valdību.
Agrāk teica, ka banku un politiķi var nosist ar avīzi. Tagad – ar vienu ierakstu “Facebook”. Bet varbūt cilvēkiem patīk šādas viltus ziņas?
Tam ir savi iemesli. Pētnieki ir pierādījuši – ja cilvēkam jau ir izveidojies priekšstats par kādu lietu vai parādību, viņš gluži neapzināti sāk piemeklēt faktus, kas šos uzskatus apstiprina, pat ja tie nešķiet visai ticami. Un otrādi – faktus, kas viņa pieņēmumus apgāž, cilvēks cenšas ignorēt. Pastāv uzskats, ka šīs īpašības mūsos ir izveidojušās bioloģiskās evolūcijas gaitā. Uzvedība, kas palīdz izdzīvot, tiek veicināta. Un otrādi – apslāpēta – mūs apdraudoša. Cilvēces vēsturē bijuši gari periodi, kad atšķirties no sabiedrības ar savu īpatnējo viedokli bija pat ļoti bīstami, cilvēku varēja ieslodzīt, nogalināt, sadedzināt, izraidīt, nomelnot. Tā nu mēs esam iemācījušies mānīt paši sevi. Tik ļoti, ka gluži neapzināti sākam ticēt viltus ziņām. Piemēram, mums nepatīk kāds politiķis, un internetā parādās viņu kompromitējoša ziņa. Diemžēl esam tendēti tai ticēt, dziļāk nepārbaudot minētos faktus, pat dalāmies ar šo ziņu sociālajos tīklos. Kas ir vēl bēdīgāk – pierādīts, ka ap 60% ziņu, ar kurām cilvēki dalās tīklos, viņi nemaz nav atvēruši. Tātad spriedumi tiek izdarīti vien uz kliedzošu virsrakstu pamata.
Bet ne jau vienmēr viltus ziņas izplatītājam materiāla vai politiska interese.
Dažkārt cilvēki veido īpašus portālus savai un citu izklaidei, ievietojot īstu vai sagudrotu notikumu vēstures, izdomātus stāstus, samontētas fotogrāfijas.
Kā jūs domājat – kāpēc modernais cilvēks tā alkst uzmanības? Visa šī selfiju kultūra, tīksmināšanās ar sevi.
Manuprāt, arī tas ir iekodēts cilvēkā. Mums taču skolā patika saņemt uzslavas, labas atzīmes. Sociālie tīkli ir iespēja palielīties ar jaunu kleitu, frizūru vai nomedītu zvēru un saņemt gluži vai momentānu un vispārēju atzinību. Diemžēl mēs bieži aizmirstam, ka šie tīkli vienlaikus padara mūs arī ievainojamus un neaizsargātus.
Mani pārsteidz cilvēku lētticība. Piemēram, krāpnieki caur viltotu “McDonald’s” profilu izplatījuši klientu aptauju, solot naudas balvas, ja aptaujas dalībnieks iedos savas kredītkartes datus un autorizācijas kodus. Un cilvēki uzķeras! Kā tas iespējams?
Te ir darīšana ar īpašu sociālo inženieriju, ar cilvēku prātu mērķtiecīgu apstrādi. Jūsu pieminētā krāpšanas tehnoloģija balstās uz pieņēmumu, ka gan jau no 1000 cilvēkiem viens uzķersies, un ar to būs gana. Ir redzēti vēl smalkāki gājieni. Piemēram, viltus profilu izveidošana sociālajos tīklos, kur it kā jums pazīstami cilvēki, pat draugi meklē palīdzību ārstēšanai vai steidzamai operācijai. Bildes jau tagad nav problēma nozagt, mēs paši tās esam izvietojuši savos profilos. Vai arī lūgums nosūtīt īsziņu uz kādu nepazīstamu numuru. Un cilvēki brīnās, ka pienāk liels rēķins par kādu pasūtītu preci vai pakalpojumu, par kuru viņi pat nav nojautuši. Uz šādiem trikiem biežāk uzķeras vecākā un vidējā paaudze, savukārt jaunieši, kas uzauguši modernajās tehnoloģijās, ir uzmanīgāki. Mans padoms – katru reizi, kad saskaraties ar palīdzības lūgumiem, neslinkojiet un piezvaniet cilvēkam, kuram tā it kā nepieciešama.
Vēl kāda interneta krāpšanas forma – romantiskie krāpnieki. Parasti vīrieši, kuri ar izdomātiem stāstiem izkrāpj naudu no vientuļām, žēlsirdīgām sievietēm. Par maz uzzinām, jo apkrāptie cilvēki kaunas stāstīt par savu muļķību.
Tas ir vēl viens negodprātīgas sociālās inženierijas piemērs. Kas mūs parasti visvairāk uztrauc? Sāpes – gan fiziskās, gan arī garīgās. Bailes kaut ko pazaudēt. Piemēram, darbu vai tuvu cilvēku. Bieži dzirdēta šāda shēma – vientuļa sieviete iepazīstas internetā ar īstu “sapņu vīrieti”. Notiek sarakste, sieviete saņem komplimentus un “virtuālos ziedus”. Aplidotājs jau gatavs doties pie savas izredzētās, bet, ak vai, notikusi kāda nelaime. Nav naudas biļetei, aizkavējusies algas izmaksa, aizklīdusi bagāža, kuras izpirkšanai vajadzīga nauda – stāsti var būt visdažādākie. Un cilvēki notic, sūta naudu. Pārdod mājas, aizņemas naudu no radiem un “ātrajos kredītos”.
Vai pēdējās Saeimas vēlēšanās bija novērojamas viltus ziņu aktivitātes, kas varētu ietekmēt balsošanas iznākumu?
Mazāk, nekā es biju gaidījusi.
Latvijas iedzīvotāji parasti lieto četrus sociālos tīklus – “Draugi”, “Facebook”, “Twitter” un “Instagram”. Kuri no tiem ir visvairāk apdraudēti un ievainojami?
Viltus ziņu izplatīšanai visbiežāk tiek izmantots “Facebook”. “Twitter” ir sava īpaša auditorija, kas prot analizēt procesus un dezinformāciju ātri vien “atkodīs”. Vietni “Instagram” es salīdzinātu ar smuku “glancēto žurnālu”, kurā jūsu skandāli nevienu neinteresē. Tas būtu tas pats, kas modes žurnālā ielikt reklāmu no sērijas “par ko jums ārsti nestāsta” ar netīkamām bildēm. Savukārt “Draugi” pamazām zaudē savu auditoriju un līdz ar to arī aktualitāti, jaunieši to tikpat kā vairs nelieto. Turklāt vēl jau pastāv tā saucamā tumšā sociālā zona – “Whatsapp”, dažādi mesendžeri, kuru saturs nav publiski redzams. Pēc dažiem novērtējumiem, tajā jau cirkulē ap 70% no visu sociālo tīklu satura, un jauniešu kopienas veidojas tieši šajos tīklos. “Facebook” ir tikai aisberga virsotne. Interesanti novērot, kā paaudzes izvēlas katra savus sociālos tīklus. Piemēram, daudzi jaunieši nevēlas atrasties “Facebook”, jo tur jau sēž viņu vecāki, kuri nebūs priecīgi, ieraugot savu atvasi ar kokteiļa glāzi rokā. Procesi risinās tik strauji, ka prognozēt, kāds būs pats populārākais sociālais tīkls pēc pieciem gadiem, nav iespējams.
Vēl viena problēma – bērni un internets. Onkulis, kurš raksta divdomīgas vēstules meitenei no blakusdzīvokļa un uzdodas par puiku no kaimiņu skolas.
Domāju, daudzi būs redzējuši šādu skatu – bērns vēl kārtīgi nemāk runāt, bet jau spēlējas ar viedtālruni vai “tableti”. Mantiņa, kas lieliski “aiztaisa muti” un ļauj vecākiem nodarboties ar savām lietām. Laikmeta tendence, kam grūti pretoties. Tas nozīmē, ka jau bērnudārzā jāmāca, kas ir sociālie tīkli un kādu apdraudējumu tie slēpj, ar ko sarakstīties un ar ko ne, kādas bildes drīkst sūtīt un kādas ne.
Tagad bieži runā par mobingu jeb uzbrukšanu sociālajos tīklos, no kā parasti cieš skolēni. Bet tad tas nav pastāvējis visos laikos?
Patiesībā sociālie tīkli nav ieviesuši jaunas komunikācijas formas, vien padarījuši tās redzamākas un plašākas, pat visu cilvēci aptverošas. Arī agrāk eksistēja konflikti starp jauniešiem, pastāvēja situācijas, kad viena grupa aizvainoja otru. Agrāk par to uzzināja labi ja skolas biedri, bet tagad visa pilsēta. Pavisam citi mērogi un citas sekas. Šī ir bīstama parādība, kurai vecākiem noteikti jāpievērš uzmanība.
Kā lai izskauž viltus ziņas?
Esmu ļoti iepriecināta, ka policija beidzot sāk nopietni vērsties pret viltus portālu saimniekiem. Būs sankcijas, būs mazāk gribētāju nodarboties ar šo tumšo biznesu. Neticēt visam, kas rakstīts, pārbaudīt. Bez vajadzības neizpaust privātu informāciju, neplātīties ar dārgām mantām un plānotiem ārzemju braucieniem – arī kramplauži sēž internetā. Neaizmirst, ka sociālie tīkli ir arī stāsts par mūsu reputāciju, kurā viegli var ieskatīties potenciālais darba devējs. Pirms dalāties ar kādu šokējošu ziņu, pārliecinieties par tās patiesumu, “iegūglējiet” dažus atslēgas vārdus – no kurienes tā nāk, kas ir autors. Bet vislabāk ir uzticēties pārbaudītiem, reģistrētiem medijiem, kuri ir atbildīgi par ziņu saturu un kvalitāti.
Publikāciju projektā “Atmaskots” finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avize”.
