Pirāte ar fotokameru 0
Lai gan Ievai Preisai ir Latvijas Kultūras akadēmijas bakalaura diploms kultūras sakaros un maģistra grāds kinorežijā, kas iegūts, mācoties pie izcilā dokumentālista Anša Epnera, iestājoties krīzei, viņa bija bez darba.
Enerģiska, atraktīva, ar labām angļu valodas zināšanām un māksliniecisku skatījumu uz dzīvi, spēju viegli komunicēt ar citiem un strādāt komandā, Ieva jutās nelaimīga, ka nevar neko no savām zināšanām un talantiem likt lietā. Un tad Ievai pavērās iespēja atrast tādu darbu, kurā šīs īpašības varēja veiksmīgi apvienot – viņas redzeslokā nonāca iestāde, kurā vervēja cilvēkus darbam uz kuģa.
– Aizeju un jautāju, ko viņi piedāvā? – Ieva atceras. – Un darbiniece man sāk stāstīt – tas notiek ziemā, ārā ir auksts, – uz kuģa vajadzīgi fotogrāfi, jūs braucat uz siltām zemēm, jums būs iespēja arī paceļot un kaut ko redzēt – viņi jau ļoti labi māk to visu apdziedāt! Es iztēlojos un jūtu – tas ir tas, ko es īstenībā vienmēr esmu gribējusi – tikties ar dažādiem cilvēkiem, sarunāties, sadarboties ar viņiem, redzēt svešas zemes.
Aģentūra rīko sagatavošanas kursus, kuros mums pastāsta, kas uz kuģa jādara, kā jāuzvedas, kādas tur ir nodaļas, uz ko vari pretendēt, cik tas maksā, kādas ir algas, kā arī sagatavo darba intervijai. Bet šie kursi negarantē neko. Darba intervija var notikt pēc pusgada, pēc gada vai pēc mēneša. Es intervijā piedalījos gandrīz nejauši, jo biju tikai atnesusi savus dokumentus, bet mani burtiski pierāva pie skaipa. Puisis, kurš ar mums sarunājas, ir ļoti laipns, intervija noris draudzīgā un cilvēcīgā tonī, mums prasa – ko mēs gribam, ko mākam (bijām trīs cilvēki), stāsta, ka ostās kuģa pasažieriem piedāvā nofotografēties kopā ar dažādiem personāžiem, par ko mums būs jāpārģērbjas, tātad vajadzēs ne tikai fotografēt, bet arī iemiesoties tēlos – nepieciešams aktiera talants. Arī tas man ir pa prātam – būšu aktrise! Labprātāk, protams, viņi ņem tādus, kas kaut ko zina par fotografēšanu, studijām, gaismām utt. Te nu noder mana pieredze maģistrantūrā pie Anša Epnera, kur uzņēmām mācību filmiņas. Līdzi jāņem savs aparāts un zibspuldze.
Kompānija saucas “Norwegian Cruise Line” (“NCL”). Kādreiz piederējusi norvēģiem, bet amerikāņi pārpirkuši. Virsnieki galvenokārt ir skandināvi. Šī kompānija ir ļoti korekta. Lidmašīnas biļeti pērk viņi, pašam jāmaksā par vīzu un medicīnisko komisiju, bet šos izdevumus uz kuģa atmaksā. Jārēķinās, ka, lai tur tiktu, apaļi ņemot, 500 latus vajag.
– Un tā vēlā Latvijas rudenī tu iekāp lidmašīnā, kas dodas uz …
– Ņujorku. Aizgāju uz viesnīcu, kas bija norādīta, tur sastapu daudz nākamo darbabiedru. No rīta astoņos ar autobusu aizved uz kuģi. Tu ieraugi to milzeni ar 14 klājiem “Norwegian Gem” (Norvēģijas pērle)! Tur tādi nosaukumi vien ir – Norvēģu saule, Norvēģu debesis, Norvēģu dārgakmens utt.
Uzkāpjam uz kuģa, meksikāņu meitene, ar ko kopā nakšņoju viesnīcā, jau bija strādājusi, tā visu zina – kur jāiet, kas jādara. Vecie kadri aplūko jaunos – kāda gaļa atvesta? Sameklējam savu departamentu, tur ar mani aprunājas un iedod tā saukto body – tas ir cilvēks, kas visur izvadā, iepazīstina ar darbu, zina, kur, kas un cikos notiek.
– Esmu dzirdējusi, ka kuģa komanda turas atsevišķi, ar to jums, apkalpojošam personālam, nav nekāda sakara. Viņi ir staff, jūs esat crew…
– Nē, mūs iepazīstināja ar kuģa virsniekiem, viņi ir ļoti atvērti, smaidīgi. Bet nekādu tiešu darīšanu mums nav. Esmu bijusi arī uz komandtilta. Man nācās tur fotografēt, jo kādam virsniekam vajadzēja jaunu portretu. “Modelis” sagaida smaidīdams, izrāda komandtiltiņu, pastāsta, kā viņi vada kuģi. Protams, nekādas lielās, apaļās stūres ar puļķīšiem vairs nav, tikai aparatūra. Kapteiņi bija norvēģis un zviedrs, virsnieki – dažādu tautību: indietis, venecuēlietis, vairāki poļi.
– Kādās kajītēs dzīvojāt?
– Sākumā četrvietīgās kajītēs bijām divas, vēlāk trīs, jo mantām arī vietu vajag. Darbadiena ir pietiekami gara ar nelielu pārtraukumu, kad var atpūsties. Labi, ja kajītē tajā brīdī neviena nav. Sadzīvot ar citām meitenēm nav viegli, katrai savi tikumi un paradumi. Kajīte atradās zem ūdens līmeņa, un tai nav logu. Jūra man patikusi vienmēr, uzskatu, ka tā ir mana stihija, jūras slimības pazīmju arī nekad nav bijis.
Mēs dzīvojām ceturtajā klājā, piektajā atradās ēdnīca, no turienes var redzēt, kā okeāns viļņojas. Es sēdēju pie palodzes, nevis pie galda, skatījos un kaifoju. Okeāns katru dienu ir citāds. Citreiz agri no rīta – kā gluds spogulis.
– Vai esat uniformēti?
– Pa dienu mums mugurā ir dzelteni polo krekli (tos dod firma) un melnas (pašu) bikses un kurpes, vakara uniforma – melnas bikses, melna žakete, apakšā balta blūze vai T-krekliņš.
– Ko tad īsti fotogrāfs uz kuģa dara?
– Fotografē pasažierus. Turklāt objekti mainās. Pirmā ir tā sauktā welcome bilde – iemūžinām cilvēkus, kad tie pozē uz kuģa fona, tā, lai būtu redzams nosaukums un datums. Ostās, kur pasažieri kāpj no kuģa nost, novieto atbilstīgus tēlus – Kanaverala ragā, kur atrodas NASA kosmisko pētījumu centrs, tas ir astronauts, Bahamu salās – milzīgs krāsains papagailis, Puertoriko – pirāts ar dunci rokā. Cilvēki labprāt fotografējas ar šiem tēliem. Katru vakaru uz klāja uzstādām fonu – apgleznotu audumu – un viņi nāk bildēties.
Fotografējam restorānā, kad pasažieri ēd vakariņas. Vieni sapucējas, citi nāk tāpat – treniņbiksēs un T-kreklos. Restorānā strādājam tandēmā. Ieejam zālē, katrs dodas uz savu pusi. Sākam ar pieklājības frāzēm: – Labvakar, labvakar, kā klājas? Nu tad – kādu bildi?
Un tad mēģini viņus sastutēt, pēc iespējas nerādot galdu ar netīriem traukiem un iesāktām zupām. Visu laiku jāsmaida un jākomunicē. Mēģini pāri salikt ciešāk. Ja viņi sēž katrs savā galda pusē, tad jālūdz, lai puisis aiziet meitenei aiz muguras vai nostājas blakus. Ir tādi stīvie, kas nostājas kā zaldāti, dažs nolaižas uz viena ceļgala viņai blakus un saka – nu tad tā, kā toreiz vai pirms daudziem gadiem!
Jāizturas mierīgi un ar humoru. Sākumā man ļoti nepatika traucēt pasažierus vakariņu laikā, galu galā – cilvēki ir atnākuši paēst, nevis fotografēties. Bet, kad redzēju, ka klienti jau otrā rītā meklē bildes, skatās un pērk, sapratu, ka viņiem šis process gluži labi patīk.
Ir pat tādi pasažieri, kas katru vakaru ēd, katru vakaru fotografējas un katru bildi arī nopērk. Citi pasaka – nāciet vēlāk, mēs pašlaik vakariņojam!
– Uz kurieni jūsu kuģis ceļoja?
– Kruīza kuģis lielākoties iet pa vienu un to pašu maršrutu. Svētdienas rītā ienāk Ņujorkā, vecie pasažieri aiziet, ierodas jaunie, un ap četriem pēcpusdienā dodamies prom no Ņujorkas. Braucot prom (piestātne atrodas pilsētas centrā), kuģis atvadās. Tas ir ārkārtīgi skaists skats ar debesskrāpjiem, ko man būtu gribējies pa īstam izbaudīt un uzņemt, taču nav laika – jāfočē pasažieri uz Ņujorkas fona. Viņiem jau patīk, visi labprāt ļaujas kamerai. Šajos atpūtas braucienos bieži dodas veselas ģimenes – lielākas, mazākas, ir daudz bērnu. Ikdienā viņi varbūt ir izklīduši pa milzīgo Ameriku, nav pārāk bieži kopā, bet kruīzs ir tas, kas viņus uz nedēļu apvieno. Skan mūzika, cilvēki dejo, peldas baseinā, smaržo bārbekjū. Slīdot garām Brīvības statujai, amerikāņi dzied: “I’m proud to be American” (“Es lepojos, ka esmu amerikānis!” – angļu val.) – kaut kas jau tajā visā ir! Otrajā vakarā notiek oficiālā pieņemšana, kurā piedalās arī kapteinis un citi virsnieki, visi ir uzpucējušies, mēs uzstādām trīs dažādus fonus, kur var fotografēties. Atkal skan mūzika, pasniedz šampanieti. Pie foniem stāv milzīgas rindas, jo visi sapucējušies un grib, lai viņus iemūžina. Mums tad ir visvairāk darba.
Ejam to svētdienas pēcpusdienu un nakti, un vēl vienu dienu un nakti, un tad otrdien piestājam Floridā, Kanaverala ostā. Pasažieri tur ņemas visu dienu – iet uz kosmisko centru, pludmali, veikaliem vai Disneja studiju, vakarā braucam prom. Tobrīd atpūtniekiem jau ir koši sarkanas sejas un iesauļotas baltas peldkostīma svītras! Nākamajā dienā – trešdien – kuģis piestāj vienā no Bahamu salām, kas pieder kompānijai – tur ir mūžīgā vasara, saule, pludmale, ēdieni, dzērieni – sajūta, ka visa dzīve ir vieni vienīgi svētki. No turienes ap plkst. 18 dodamies uz Bahamu galvaspilsētu Nasau. Ierodamies astoņos no rīta, vakarā ejam mājup. Piektdien, sestdien esam jūrā un svētdien atpakaļ Ņujorkā. Reizēm devāmies uz Puertoriko vai Karību salām.
Mēs visu laiku strādājam, taču pagūstam izbaudīt arī sauli, pludmali, siltumu. Atpakaļceļā uz kuģa notiek dažādas izklaides, šovi, viktorīnas, karaoke, dejas utt.
Kad esam jau pie Bahamām, mazi kuģīši ved pasažierus uz salu, tur gaida “pirāti” vai “delfīni”. Interesenti fotografējas kopā ar tiem. Bija reizes, kad staigāju pa salu kā “pirātu” meitene, gāju klāt un piedāvāju nofotografēties kopā ar mani, un viņiem tas patika. Otrs fotogrāfs nāk līdzi un mūs bildē.
Ir arī samērā bīstami momenti. Piemēram, uz salas. Pludmalē ir tāds tēls – puisis baltā kreklā ar šlipsi un saulesbrillēm tur paplāti ar kokteiļa glāzēm, brien ūdenī un it kā piedāvā dzērienus – tā sauktais slapjais oficiants. Ar viņu kopā var nofotografēties. Izskatījās diezgan fanīgi, cilvēkiem ļoti patika, viņu pat aicināja pienākt klāt. Man vajadzēja fotografēt, es savā dzeltenajā uniformā brienu un brienu arvien dziļāk un dziļāk, šorti jau slapji, pamazām esmu līdz padusēm ūdenī! Un domāju – ja es tagad paklūpu un nokrītu, ja kāds bērns man uzšļaksta ūdeni, ko tad? Tad mans bizness ir cauri, jo kamera nav ūdensizturīga un nav arī apdrošināta.
– Vai tad par to nav iepriekš jārunā ar menedžeri?
– Viņš atbild: “Nekrīti ūdenī!” – un viss.
Kad pasažieri kāpj nost no kuģa Kanaverala ragā, es stāvu astronauta tērpā – tas bija mans slavenākais tēls! – un viņi labprāt kopā ar mani fotografējas. Izspūrušo, gaisā stāvošo balto matu dēļ daudzi mani uzskatīja par īstu astronautu, un tad visas piecas dienas, ko pavadīja uz kuģa, tā arī sauca – par astronauti! Jautāja, vai esmu no NASA, kāds man ir kosmosa kuģis, kā mani sauc – dažreiz man kļuva pat neērti, ka viņi spēj tik nopietni to visu uztvert… Esmu dalījusi pat autogrāfus!
Jāpiešaujas arī ātrumam, jo pasažieri nāk no kuģa lejā samērā strauji un fotogrāfam jāpagūst maksimāli daudzus noķert. Nāk nākamais, nākamais, daudzi iet garām, bet, ja trāpās ģimene, tad jāsastellē bērni tā, lai viņus visus redz, jāpanāk, lai viņi skatās kamerā, neaizver acis.
Ja stāvu tērpā, tad smaidu, kamēr vaigos krampis iemetas, ja fotografēju, tad visu laiku kliedzu un saucu, un kliedzu – pievēršu uzmanību mūsu pakalpojumam. Bet ar laiku jau apgūsti dežūrsmaidu un sejas muskuļi vairs neuzdod!
Man ļoti patika lielā “papagaiļa” maska Bahamu salās. Ja tev virsū kā milzīga ķivere uzmaukta liela putna galva, neviens neredz, ko tu tur iekšā dari! Vari būt aizmigusi, dusmīga, gremot košļeni, uzlikt austiņas un klausīties mūziku.
Pašai arī jāgrimējas. Man kā maksimālistei vienmēr vajag visu labi izdarīt. Ja sešos no rīta man jāstāv seksīgas jūras virsnieces veidolā, tad es kā režisore pilnīgi izstrādāju savu tēlu – esmu uzlikusi pilnu meikapu, ielikusi auskarus, sataisījusi matus, uzvilkusi augstpapēžu kurpes. Īsajos svārkos un čībās jau nestāvēšu. Pēc pusstundas vai stundas es jau “mirstu” tajās augstpapēžu kurpēs! Neviens manā vietā tā nerīkotos, bet es tā daru. Režisore! Nenormāla…
– Kādi bija tavi kolēģi un tiešie priekšnieki?
– Komandā esam desmit cilvēki un mums ir savs menedžeris, kurš plāno mūsu dzīvi, atpūtu, darba laiku utt. Tas ir tavs tēvs un māte, viņš uztur kopējo komandas garu. Mūs milzīgi ietekmē tas, kāda ir viņa attieksme pret cilvēkiem un darbu, jo visa dzīve notiek uz kuģa, nav kur “aiziet mājās”. Sākumā bija 27 gadus veca meiča, trīs kontraktus (viens kontrakts – pusgads) nostrādājusi, no Kanādas. Diemžēl viņai nebija ne mazākās jausmas, kas tas par darbu – ka viņa atbild par mums un to, ko mēs darām. Viņu neinteresēja kaut ko darīt, vienīgi patusēt un garšīgi paēst. No ostām uz kuģa atgriezās ar milzīgiem kārumu maisiem. Mūs glāba tas, ka paši bijām gana apzinīgi.
Kolēģi ir no dažādām valstīm, bet uz kuģa kādi 60% bija filipīnieši, viņiem ir īpašs statuss – ko citi nedrīkst, to viņi var darīt. Kāpēc – nezinu, bet tā arī nebija mana darīšana. Bet ir departamenti, kuros nekad neņems darbā filipīnieti – piemēram, mākslas galerijā, veikalos, virsnieku sastāvā.
Strādāja daudzi indiešu puiši, tie brauc pelnīt naudu, lai varētu uzbūvēt ģimenes māju un apprecēties. Mūsu fotogrāfu komandā bija viens klasiski skaists indietis, ko saucu par Radžu Kapuru, jo viņš izskatījās pēc kinoaktiera. Viņš apzinājās, ka ir skaists, bija filmējies reklāmās, bet tā arī viss palicis. Uz kuģiem viņš bija nostrādājis jau astoņus gadus, tomēr viņā gruzdēja iekšējs nemiers, ka nav savas dzīves, nekas nav nostabilizējies; teica, ka grib ģimeni, dzīvot krastā, mājās, nevis braukāt apkārt. Taču nemācēja atrast kontaktu ar meitenēm, kas viņam patika.
Venecuēlieši bija inženieri, viņi pelnīja labāk nekā mēs, turklāt viņiem tā nauda ir vērtīga – par diviem dolāriem var pieliet pilnu benzīna bāku. Ja mēnesī nopelna 4000 dolāru, tad mājās viņš ir vietējais miljonārs un var šķaidīties ar naudu.
Cik esmu runājusi ar kolēģiem, kaut kas viņos ir kopējs, un tie ir iemesli, kāpēc viņi nonāk uz kuģa – peļņa, bet nereti arī izjukušas ģimenes, sabojātas attiecības, nesaprašanās. Daudziem ir bērnības traumas – jutušies nemīlēti, neapčubināti… Kuģis ir tā vieta, uz kuru “aizlaisties”. Bet aizbēgšana tāpat nedara viņus laimīgus.
Lai gan tādu īstu likteņa pabērnu tur nebija. Es jau arī savā ziņā bēgu no realitātes, lai padzīvotu citā pasaulē, citos cilvēkos, citā vietā.
Ir, protams, arī dzīves baudītāji, kuri kaifo, ceļo, skrien, naudu tērē…
Bija mums tāda filipīniete, iesaukta par “Angry Bird” (niknais putns – no angļu val.). Ap 40 gadu veca, maziņa augumā, svārstīgu raksturu. Tikko kas nav pa prātam, tā ķērc un knābā… pēc tam jau norimst. Vēlāk izrādījās, ka savas ģimenes viņai nav, brālis nenormāli dzer, vēl tur ir māsa un citi radi, un mūsu mazā filipīniete viņus visus uztur. Skaidrs, ka tad nav viegli saglabāt pašsavaldīšanos! Viņai patika braukt uz Krieviju un Zviedriju, Tallinu, Kopenhāgenu. Krievijā viņa vienmēr gāja uz baletu.
Atbrauca fotogrāfs no Nepālas, izbijis futbolists. Redzējis manu bildi un prasījis – kas ir šī, kura izskatās pēc princeses Diānas?! Viņš arī bija mazliet meitu mīlētājs, centās kantēties klāt, par visu prasīja bučas. Bet bija labs dejotājs, ar viņu varēja kārtīgi izgorīties, trakot un ākstīties.
Kādā kopīgā komandas apspriedē, kurā citam citu vajadzēja raksturot, kāds puisis par mani pateica – Ieva vienmēr ir laimīga! Nu labi, forši!
Vai es spēju līdz beigām saglabāt to laimes sajūtu? Pārāk daudz ir emociju, kas nāk un iet, un krustojas. Bet uz kuģa jau tik un tā ir jāsmaida un jārada iespaids, ka esi laimīgs. Uz durvīm, kas ved uz publisko zonu, piestiprināts uzraksts: “Smaidi! Tu izej uz skatuves!”
Vairākums darbinieku patiešām bija ārkārtīgi sirsnīgi un draudzīgi ļaudis – smaidi, apkampšanās, labi vārdi – tā bija mūsu ikdiena. Katrs, pat it kā svešs komandas loceklis, garāmejot tev uzsmaidīs un uzsauks: “Hello!” Arī ostās, uz salas, pilsētās cilvēki ir smaidīgi, savstarpēji laipni un draudzīgi. Tā visa man pietrūkst Latvijā. Te visi izskatās drūmi, dusmīgi, cits uz citu pat neskatās, par smaidiem nerunājot. Kontrasts ir milzīgs. Un skumjš…
– Jūs braucāt ar kruīza kuģi, bet vai pašiem arī izdevās izklaidēties?
– Ne sevišķi bieži, jo bijām taču atbraukuši strādāt. Uz kuģa visu laiku esam zem jumta, kamēr atpūtnieki sauļojas. Ostās kādas stundiņas bija brīvas, tad līdz jūrai varēja aiziet vai aizbraukt ar autobusu. Vēlāk jau ir zināmas vietiņas, kur var ieskriet paēst vai kaut ko iedzert. Ostās visi skraida ar saviem datoriem un meklē bezmaksas internetu, jo uz kuģa tas ir lēns un dārgs.
Vispārējai socializācijai katru vakaru ir jāapmeklē “crewbar” – darbinieku bārs. Tas ir neizbēgami, lai atslābinātos, bet visi jau to nedara tik un tā. Tie, kas ir daudz braukuši, vienkārši izdara savu darbu un iet gulēt. Ņujorkā vai Karību salās – gulēt?! Nemūžam! Man bija liela interese par visu. Fotogrāfi turējās savrup un ar citiem diez ko netusēja. Bet man visur bija draugi, varēju iet viena uz bāru, jo vienmēr kādu satiku.
Reizi mēnesī notiek lielā “crewparty” – ballīte visiem darbiniekiem, tad par velti dod vīnu un alu, ir dejas. Ballīte sākas pēc darba, diezgan vēlu, ap divpadsmitiem naktī visi ir beidzot sanākuši. Ballējamies līdz diviem, tad izpriecu laiku pagarina vēl par stundu, bet pēc tam gan atnāk apsardze un visus aizdzen gulēt, un miers.
– Brauksi atkal?
– Redzēs – dzīve rādīs! Lai gan priecātos, ja dabūtu piemērotu darbu tepat Latvijā.
