Konkurē ar rasolu un pīrādziņiem. Kā Santa un Tianri uz Cēsīm atveda suši 0
Lappusēs “Kulinārais ceļojums” šogad ik mēnesi viesosimies pie kāda svešzemju ēdienu pavāra. Tās atveram ar stāstu, kā Santa Zemīte un viņas dzīvesbiedrs Tianri Cui uz Cēsīm atveda suši. Mazās rīsu bumbiņas kļuvušas tik iecienītas, ka sāk konkurēt ar rasolu un speķa pīrādziņiem.
Kad Santa Zemīte kā Latvijas Universitātes 1. kursa studente ar apmaiņas programmas palīdzību devās uz Dāniju, mamma pirms prombraukšanas vēl pajokojusi, ka tikai neatved no ārzemēm kādu aziātu znotiņu. Tā arī notika.
Iepazinās latviešu meitene ar korejiešu puisi Tianri un pēc nepilna gada svinēja kāzas.
Drīz viņiem piedzima meitiņa Līva. Santa mammai vēlāk atgādinājusi viņas vēlējumu…
Dažādi varēja veidoties jaunās ģimenes dzīves ceļi, taču pēc trīs gadiem Dānijā viņi atbrauca uz Santas brāļa vidusskolas izlaidumu, draudzenes kāzām un palika Cēsīs. Prātojuši, ka pamēģinās kaut ko uzsākt uz savu roku. Skai (tā Tianri šeit, Eiropā, sauc radi, draugi un paziņas, tāpēc ka viņa korejiešu vārds tulkojumā angļu valodā nozīmē Sky jeb debesis) dzimtajā pilsētā Jandži, kas atrodas Džilinas provincē Ķīnas teritorijā, izveidot biznesu būtu finansiāli grūti lielās konkurences dēļ un darbs atņemtu lielu laiku no privātās dzīves.
Palikšana dāņu zemē viņus nekārdināja, jo Santai gribējās, lai meitiņa dzīvo tuvāk savējiem.
“Atgriešanās Latvijā vairāk bija bērna dēļ, lai viņai apkārt ir radinieki,” viņa nosaka.
Sākotnēji nekas neliecināja, ka sabiedriskā ēdināšana varētu kļūt par viņu ģimenes biznesu. Santa kādu laiku pastrādājusi skolā, pabeigusi Latvijas Universitātē sākumskolas un angļu valodas skolotāju studiju programmu. Skai pamēģinājis tirgoties ar precēm internetā, taču bez sevišķiem panākumiem.
Apsprieduši dažādas uzņēmējdarbības idejas, kamēr apstājušies pie pavārmākslas. „Taisām suši!” – lēmums gan nācis arī ar sirds drebēšanu, jo nevarēja zināt, kā cēsnieki uzņems svešzemju ēdienu.
Februāra sākumā viņu “Tayo suši” aprit četri gadi – pietiekami ilgi, lai pārliecinātos, ka “pamēģināšana” pārtapusi stabilā biznesā, kuru laiks arī paplašināt.
Kā izcept kartupeļus?
Vēl Dānijā dzīvojot, Santai no smalkās kulinārijas lielas saprašanas nebija, viņa taču studēja latviešu valodu, sapņoja kļūt par skolotāju un mācīt ārzemēs latviešu bērnus. Skai, kurš dāņu augstskolā papildināja zināšanas biznesā, par pavārmākslu bija vēl mazāka sajēga nekā Santai, jo viņu ģimenē, kā tas korejiešiem tradicionāli pieņemts, mājas rūpes un ēst gatavošanu uzņēmās mamma. Jaunie ļaudis reiz pat sastrīdējušies, kas uz pannas jāliek pirmais – kartupeļi vai eļļa.
Reiz kāds Skai draugs šefpavārs uzaicinājis viņu uz savu restorānu un ļāvis “paspēlēties” ar suši taisīšanu. “Spēlējās, kamēr iepatikās,” nosmej Santa. Biznesa studijas vīrs nomainījis pret pavāra darbu, uzlabojis prasmes, bet sieva līdz ar viņu “ielēkusi” viesmīlības biznesā. Viņai palīdzēja valodas zināšanas, jo līdzās angļu valodai apguvusi arī dāņu un korejiešu valodas pamatus, sarunvalodas līmenī iemācījusies vāciski, krieviski saprotot un lasot. Visas tagad noder pašu biznesā.
Ģimenē nosprieduši, ka sarunāsies trīs valodās: savā starpā – angliski, ar mazo mamma runās latviski, tētis – korejiski.
Valodas Santai padodoties labāk nekā gatavošana, savā mūžā vēloties apgūt vienpadsmit svešvalodas. Ka tikai būtu laiks, viņa novelk, jo suši ēstuve aizņem lielāko dienas daļu un bieži vien pat brīvdienas. “Tas ir mazais bizness, kad paši darām gandrīz visu,“ piebilst Skai.
Suši izkonkurē pīrāgus
Bažas par Cēsu iedzīvotājiem izrādījušas veltas. Apgriezienus gribējies uzņemt palēnām, taču interese par jauno ēstuvi izrādīta tik liela, ka jau pirmajā dienā spējuši vien rullēt rīsus un pakot sainīšus ar suši.
“Sākums sanāca negaidīti veiksmīgs, laikam jau cēsnieki bija pēc kaut kā tāda noilgojušies.
Daudzi nāca, tikai patriotisku jūtu vadīti, – esmu vietējā un viņi vēlējās, lai mums izdodas un šeit esam uz palikšanu.
“Mēs pie jums nāksim un palīdzēsim noturēties!” tā viņi teica,” pasmaida Santa.
Četros gados pie svešzemju ēdiena pieraduši ne tikai Cēsu ļaudis, pēc suši braucot arī no Siguldas, Valmieras, Limbažiem. Šad un tad nācies tos saiņot līdzņemšanai pat uz ārzemēm. Suši pasūtinot ne tikai uz Valentīndienas svētkiem, Sieviešu dienu vai pirmo skolas dienu, bet arī uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu. Ka tikai rīsu bumbiņas nesāk izkonkurēt tradicionālos speķa pīrādziņus un rasolīti!
Suši ir sena vēsture – tradicionāli šī senā japāņu ēdiena pagatavošana saistīta ar rīsu un zivs fermentāciju, taču mūsdienās tas vairāk pazīstams vienkāršotā un ātri pagatavojamā veidā.
Latvijā suši vairs nav nekāds jaunums, tomēr Skai bijis pārsteigts, ka šeit pildījumam tik bagātīgi izmanto krēmsieru.
Esot izpētījis, ka Rīgas suši vairāk līdzinās Krievijā iecienītajiem, kam raksturīgs Filadelfijas siera pildījums. Sastāvs, kuru piedāvā Latvijas ēstuvēs, atšķiroties no Dānijas restorānos gatavotajiem un arī viņa priekšstatiem, kādam jābūt kvalitatīvam un garšīgam suši. Savus taisot pēc paša receptes, kur krēmsieru ļoti plānā kārtiņā liekot tikai viena veida suši. Labprāt no “filadelfijas” atteiktos vispār, taču nākas izdabāt klientiem.
Sirsniņa pasaules kartē
Uz “Tayo suši” nelielās telpas sienas uzgleznota pasaules karte, kurā ar sarkanu sirsniņu iezīmēta Latvija. “Sākumā uz tās bija divas sirdis – otra norādīja uz Skai dzimto vietu, taču apmeklētājiem radās tik daudz jautājumu, ka skaidrības labad atstājām vienu. Mūsu stāsts ir īpašs, jo nākam no tik dažādām pasaulēm ar atšķirīgām kultūrām un tagad abi esam šeit,” bilst Santa.
Skai par sievas dzimteni lielākoties saka atzinīgus vārdus, ja nu vienīgi ziemas esot par aukstu un dažkārt aizvainojot vietējo ļaužu attieksme – veikalā vai pastā nācies dzirdēt nievājošus izteicienus par slinkajiem ķīniešiem, kuri pat latviešu valodu nespēj iemācīties.
Raksturā būdams atklāts un tiešs, viņš runātājam aizrāda, ka visus nevajag mērīt pēc vienas mērauklas. Santai radies savs skaidrojums: “Man šķiet, ka cēsniekos ir aizvainojums tieši pret ķīniešiem, kuri, kad ieradās Cēsu pusē, tika ļoti sirsnīgi pieņemti, taču viena daļa mūs pameta, jo bija sapirkušies īpašumus vienīgi uzturēšanās atļauju dēļ, lai varētu brīvi pārvietoties pa Eiropu. Ir, protams, ģimenes, kas joprojām šeit dzīvo un strādā, viņu bērni iemācās latviešu valodu – visi nav vienādi.”
Ar kultūru atšķirībām pati saskārusies ceļojumā uz vīra dzimteni, kad, viņa vecāku aicināti, vēlreiz nosvinējuši kāzas, taču jau korejiešu tradīcijās un lielā radu pulkā.
“Plānoto septiņdesmit viesu vietā sanāca ap simtu, daudzi vēlējās redzēt ārzemju vedekliņu,” stāsta Santa.
Daži rituāli līdzinoties latviešu paradumiem – arī korejieši rīko mičošanu, bagātīgi klāj galdus, ir runas un dejas.
Sarīkojuma otrajā daļā gan jaunais pāris, gan visi kāzu viesi pārģērbjas nacionālajos tērpos, kas ir ne tikai krāšņi, bet arī ļoti ērti. “Grezni ir sievas un vīra laulību gredzeni, taču atšķirībā no mums viņi tos ikdienā nevalkā, tāpēc mana vīramāte jutās nedaudz aizvainota, ka noskatīju skaistus, bet pieticīgus gredzentiņus. Skai bija jāpaskaidro, ka nēsāsim tos katru dienu,” piedzīvojumus vīra dzimtenē atceras Santa.
Skai vecāki esot izglītoti un mūsdienīgi ļaudis, kuriem pats svarīgākais, lai dēls savā izvēlē justos laimīgs. Kad pērn apciemojuši dēlu Latvijā, reizē ar prieku par viņa ģimeni un veiksmīgo biznesu mijās skumjas, ka atrodas tik tālu projām no savējiem.
