Pintera spoguļi. Ilze Kļaviņa recenzē Ināras Sluckas iestudējumu “Nodevība” Nacionālajā teātrī 1
Ilze Kļaviņa, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālā teātra izrādē “Nodevība” attieksme pret notiekošo uz skatuves ir tāda, kādu to izvēlas skatītājs, veroties teātra spogulī un redzot tur savu pieredzi.
Nobela prēmijas laureāta Harolda Pintera luga “Nodevība” (1978) trešo reizi ir nonākusi latviešu profesionāļu uzmanības lokā, kur to ievedis režisora Inta Burāna pirms trīsdesmit gadiem ierakstītais uzvedums Latvijas Radio. Starp citu, to var klausīties jebkurā brīdī arī tagad.
Burāna lugas tulkojums bija pamats Jaunā Rīgas teātra režisora Jura Rijnieka skatuves versijai 1994. gadā un, šķiet, arī jaunajam Latvijas Nacionālā teātra iestudējumam, ar ko režisore Ināra Slucka atgriežas pie britu dramaturga (viņas diplomdarbs – Pintera luga “Mīļākais”).
Luga
Silvija Radzobe, rakstot par postmodernismu mūsdienu dramaturģijā un režijā, raksturo Pinteru kā “pusabsurdistu”, un tieši pus-piederība ļauj režisorei Sluckai spēlēties uz robežas starp pretrunīgo – bezjēdzīgo un nozīmīgo, komunikāciju un nesaprašanos, varbūtējo un neiespējamo. Attiecības starp Emmu, Robertu un Džeriju izskatās kā reālās dzīves atdarinājums, vienlaikus esot totāli absurdas.
Ne režisore, ne autors nepasaka priekšā ko ar to darīt – noticēt situācijai, lai smietos, raudātu, žēlotu, vai pilnīgi otrādi – racionāli sekot greizsirdības detektīvam deviņu ainu garumā.
Attieksme ir tāda, kādu to izvēlas skatītājs, veroties teātra spogulī un redzot tur savu pieredzi. Luga preparē situāciju īsās epizodēs – tās ir kā iegriezumi laika ādā, liekot asiņot brūcēm, pāridarījumiem, ko trīs cilvēki nodara cits citam.
Vairākkārt parādās tēmas atklāsmē būtiskais spoguļa motīvs, Džerija un Emmas mīlas divskatā vīrietis saka mīļotajai, kad viņa kārto matus: “Paskaties, kā tu skaties uz mani!” Spoguļojot dzīves un mākslas pasaules, Pinters lugu adresē savam draugam, dramaturgam Saimonam Grejam, lugas personāži ir saistīti radošā darbā – viens – autoru aģents, otrs – izdevējs, varbūt tādēļ replikas un dialogi starp viņiem izklausās tik privāti personiskas.
Kad personāžs grāmatizdevējs Roberts raksturo plānoto manuskriptu ar vārdiem: “Ko gan jaunu var pateikt par attiecībām, kurās katrs krāpj katru”, tobrīd viņš vēl nezina, ka pats atrodas tādā trīsstūrī. Iespējams, atspulga situācijā var nokļūt kāds skatītājs, kurš skatās šo izrādi par nodevību, kurai līdzīgu veicis ir arī viņš…
Forma
Režisores Sluckas skatuves darbiem raksturīgs izteiksmīgs koptēls.
“Nodevība” ir vizuāli skaista, vēl vairāk, tā tiecas ārējā veidolā būt sterili perfekta.
Gan kostīmu detaļas, skatuves proporcijas, iekārtojums, krāsas, mizanscēnas, ritms, gan visas citas formas kvalitātes kontrastē ar satura pamatideju – atklāt personāžu neglītās pagātnes rētas, ko slēpj/uzplēš laiks.
Par formas un satura attiecībām – tieši nekustīgais, gandrīz statiskais aktieru pozēšanas stils ievieš smalku ironiju, bez kuras britu dramaturga luga pārvērstos par melodramatisku netīrās veļas mazgāšanas stāstu.
Šobrīd tā ir elegantu bilžu virkne, kas ierāmē laika ritējumu, un tajā scenogrāfe Marija Ulmane mērķtiecīgi iekļauj amerikāņu gleznotāju Deivida Hoknija un Edvarda Hopera darbu videoreprodukcijas, pasvītrojot estētisko un it kā bezkaislīgo iestudējuma autoru attieksmi pret attēloto.
Spēle
Aktieru duālos spēles noteikumus – būt emocionāli klātesošam, vienlaikus vērojot situāciju no malas – visspilgtāk iedzīvināt izdodas aktierim Egīlam Melbārdim. Viņa tēla Roberta trauksmainās iekšējās kaislības īpaši izteiksmīgi atklājas pašironijas un bravūras piepildītajā restorāna ainā, kad Roberts, tikko kā uzzinājis par krāpšanu, tiekas ar draugu. Varonis aumaļām dzer vīnu, taču nespēj apreibt pietiekami, lai atklātu patiesību.
Melbārža talantam tā ir zvaigznes loma – dižciltīgi augstsirdīgs, īpašnieciski egoistisks, apvaldīts un iekšēji sasprindzis ar vārdiem, kas skan kā uzbrūkošas ložmetēju kārtas, runātais teksts atgādina konspektīvu stenogrammu, kur iznīcinošs tukšums mijas ar siltām emocijām.
Melbārdis veiksmīgi izvairās no melodramatiskiem piesitieniem, kas pazib Džerija tēlā.
Aktierim Kasparam Aniņam jāspēlē romantiskais varonis šajā intelektuāli sarežģītajā dramaturģijā, un varbūt tāpēc viņa varonis šķiet tāds kā moceklis gan divskatos ar Robertu, gan ainās ar Emmu. Džerijs šobrīd vairāk atklāj sižetu nekā piešķir notiekošajam distancētu attieksmi.
Detaļās izstrādāts ir Emmas portrets, ko aktrise Inga Misāne-Grasberga veido ar precīziem novērtējumiem, jūtīgi, niansēti saspēlējoties ar diviem tik dažādajiem personāžiem.
Tieši viņa visvairāk piepilda izteiksmīgās pauzes, ko autors paredz lugas tekstā. Aktrise pamato savas varones izvēli ar viņai nepieciešamo drošību, ko sniedz Roberts, un tas attur sievieti no pilnīgākas jūtu romantikas attiecībās ar Džeriju.
Skatoties izrādi, ir interesanti sekot nepārtrauktai spriedzei starp tēlu neatrisināmām attiecībām, kas balansē starp emocijām un prāta kontroli.
Iestudējums risina 20. gs. literatūrā tik populāro situāciju starp jūtu un prāta izvēlēm un ar pussoli tuvojas 21. gs. aktuālajai tēmai, proti, vai vispār iespējama nodevība, kad sabiedrība aizvien vairāk nosliecas uz patērēšanu, izmantojot ne vien lietas un vietas, bet arī partnerus kā īslaicīgas ērtības nodrošinājumu.
