Pīļu dīķa kaislības 0
“Tukuma Literātu apvienība”, kuras pirmais vadītājs bija dzejnieks Pēteris Jurciņš, maijā atzīmēs 50 gadu jubileju. Tātad – mēs joprojām esam! Neprofesionāli liriķi un prozaiķi, kam ir ko teikt un lielākoties arī izdodas baudāmi pateikt.
Mūs atbalsta novada dome, un gandrīz katram ir izdota vismaz viena grāmata. Dažas no tām lasa un var nopirkt ne tikai Tukumā. Piekrītu, pēdējais teikums skan maziski, un ar šo atziņu varu sākt “pīļu dīķa” realitātes iztirzājumu.
Ne tik sen Tukuma bibliotēkā viesojās gados jauns, bet literārajā elitē respektēts galvaspilsētas dzejnieks. Ar jauno talantu sarunu par lauku literātu iespējām pieteikt sevi valsts mēroga ūdeņos vēlējās uzsākt cienījams tukumnieks – pensionēts vēsturnieks un dzejnieks. Viesmākslinieka atbilde bija vīzdegunīga, proti: jūs, provinces censoņi, “mums neesat vajadzīgi” (šis ir precīzs citāts), jo jūsu literatūra ir apšaubāmas kvalitātes. Bet tie daži, kas izceļas ar talantu, paši izsitas ārpus pīļu dīķa. Pļakš! Un vietējam dzejniekam jājūtas kā kucēnam, ko kinologs tikko nepelnīti izmērcējis svešā peļķītē.
Tomēr skarbajiem vārdiem nevar kategoriski nepiekrist, jo starp tiem tukumniekiem, kas ierakstīti latviešu literatūras zelta fondā, ir Ernests Birznieks-Upītis, Jānis Jaunsudrabiņš, Ansis Lerhis-Puškaitis, Birznieku Latiņa (pirmā latviešu tautas rakstniece), Birznieku Sofija (pirmā latviešu tautas dzejniece), Atis Ķeniņš, Māra Zālīte, Imants Ziedonis un gara rinda citu spožu vārdu.
Taču šodien, kad kapitālisms valda arī mākslā, ar talantu un centību vien ir par maz, lai izsistos. Šodien personas X māka sevi prezentēt bieži vien gūst uzvaru pār personas Y unikālo talantu. Tāda, lūk, ir realitāte! Tāpēc uzbrauciens par apšaubāmas kvalitātes literatūru ir noraidāms.
Es bez apdomāšanās varu nosaukt vismaz trīs novadniekus, kas varētu pretendēt uz Literatūras gada balvu, bet neviens no viņiem nav uzdrošinājies pat parādīt savu manuskriptu izdevējam vai iespējamam finansētājam.
Tajā pašā laikā katrā ciemā un pilsētā (arīdzan Rīgā un Tukumā) atrodas pa personai Z. Tie, kas līdz ausīm iemīlējušies sevī un savos drukātajos izdevumos; kas lieliski pārvalda tirgzinības un interneta iespējas, bez kautrēšanās izmanto agresīvo mārketingu; kas ar putām uz lūpām pūlas iešņāpt savu vārdu literatūras vēsturē, bet, par laimi lasītājiem (un izbrīnu pašiem), nekļūst ne par deniem brauniem, ne džoannām ketlīnām roulingām, ne viļiem lāčiem. Pat nemēģināšu atminēt smalkās vibrācijas, kāpēc viņiem tas neizdodas, tpu, tpu, tpu!
Strādājot pie topošā novada literatūras almanaha, darba grupai radās salīdzinājums ar dziedāšanu dušā. Proti, mēs gandrīz visi dziedam dušā, bet ne jau visiem var teikt: “Tev vajadzētu Rīgā, operā!” Jā, ikvienam autoram gribas redzēt savu vārdu drukātā formātā. Tas ir saprotami un vienlaikus bīstami. Tieši apzinoties bīstamību, es kā jaunizcepta (vien ar divu gadu stāžu) mazpilsētas literātu apvienības vadītāja nelokāmi palieku pie uzskata, ka ne katra rinda, kas uzrakstīta, ir publicēšanas vērta. Jā, pat vietējā avīzē ne! Jo ikviens drukāts vārds veido (bieži vien maitā) vidusmēra lasītāja izpratni par labu literatūru; ikviena nepārdomāta publikācija veido iespaidu un attiecīgi – attieksmi. Jā, arī to neglaimojošo: jūs tur, provincē. Vai mums to vajag?
Tāpēc mana vīzija ir drosmīga: lai tie kolēģi, kas ir tur – elitē –, netīšām atverot Tukuma vietējās avīzes literāro lappusi, ar prieku atzītu, ka ikviena rinda ir konkurētspējīga. Ir tikai viens veids, kā to panākt.
Ja apvienības sanāksmēs rodas šaubas: šo vajag publicēt vai nevajag, tātad nevajag! Palasot dažādu Latvijas novadu literātu kopkrājumus, šī pārliecība tikai nostiprinās. Protams, ir gandrīz neiespējami dzejniekam pateikt, ka viņš “dzied dušā”, un arī nevajag. Jo, kamēr viņš to dara sava prieka pēc, lai taču dzied! Nopietnas diskusijas vērta ir cita tēma – par demokrātijas un brīvā tirgus lāča pakalpojumu mūsdienu latviešu literatūrā. Būsim godīgi – literatūras degradācijā.
