Aivars Eipurs: Pilsoņu kultūra 2
Prāts saka – jābūt pacietīgam. Jo nereti ir dusmas uz demokrātiju, ka tā pārāk lēni velkas uz priekšu, ar savām trauslajām sienām balstīdama personības, kuras, protams, nav pati pilnība.
Nepacietība jautā, kāpēc uzreiz nevar atvērt čekas maisus, kāpēc uzreiz nevar ievēlēt labāko prezidentu un tā tālāk. Nav un nav gana! Tā jau šeit esam daudz piedzīvojuši, tostarp nejēdzīgā milzīgā konglomerāta PSRS galu, kā arī tūkstošgades maiņu. Burvīgi, ka jau septiņdesmit divus gadus pie mums nav kara, lai gan pasaulē pa šo laiku karu bijis, ka ne saskaitīt. Lielākā pasaules daļa dzīvo lielā nabadzībā, bet pie mums… Paskatos Latvijas kādas TOP 10 tūrisma firmas piedāvājumus, apbrīnoju daudzos gidus uz eksotiskajām pasaules vietām. Tik daudz… un ir, kas var to samaksāt, ir, kas brauc… nerunājot par jau triviālo novērojumu par lepnajām mašīnām uz ielām. Dzīve ir labāka. Bet, kā kādreiz teica TV žurnālā “Padumjā Latvija” – “ne jau visiem, ne jau visiem”. Tā demokrātija…
Tātad čekas maisi. Aģenti un ziņotāji. Vai, ejot caur tiesas procesiem un attaisnojoties, būs jāmaksā vai tas būs par brīvu, ja izdosies attaisnoties? Varbūt būs jārada īpašs TV vai radiokanāls, kurā čekas maisos trāpījušies varētu situāciju skaidrot. Ja ne, tad varu iedomāties radioprogrammu “Krustpunktā”, kurā ir šāds pieteikums: “Šodien pie mums studijā kādreizējais čekas aģents un ziņotājs, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris tāds un tāds” vai tamlīdzīgi. Arī tas izskan kā viens no pretargumentiem čekas maisu atvēršanai; proti, ka tas varētu skart slavenus un populārus cilvēkus, tostarp arī Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierus.
Ziņošana no ziņošanas atšķiras. Vienā galā – mīts par Pavļiku Morozovu. Neskatoties uz to, ka, visticamāk, zēns no Gerasimovkas Urālos ir mīta upuris, kurš tiešām ir nogalināts 13 gadu vecumā ar naža dūrieniem, un nākamā gada 14. novembrī būtu pelnījis 100. dzimšanas dienas atzīmēšanu, jo leģenda par tēva nodošanu ir izzīsta no pirksta un pataisījusi Pavļiku mūsu acīs par šausmoni. Otrā galā – mūsdienu ziņošanas, kas tiek uzteiktas kā normālas sabiedrības attīstību veicinošas darbības, kas, manuprāt, arī bieži izskatās pēc stulbiem pārspīlējumiem. Pirmais piemērs. Mana paziņa aizbrauc ciemos pie draudzenes, kura dzīvo attīstītā Eiropas valstī un strādā vadošā Eiropas Savienības institūcijā. Ko jūs domājat, nākamajā dienā jau kāds ir ziņojis un pie draudzenēm ierodas pārstāvji no attiecīgām iestādēm ar aizdomām, ka rezidente ir nelikumīgi kādai sievietei izīrējusi dzīvojamo platību. Otrais piemērs. Kāds mans paziņa lepojas ar to, ka strādā Norvēģijā, un Latvijas valsti viņš noliek, kā vien mācēdams. Uzskatīdams, ka arī ar cīņu pret vardarbību ģimenē Norvēģijā viss ir kārtībā, viņš reiz pasūdzas varas pārstāvim, ka sieva viņam iesitusi pļauku. Viņiem gandrīz atņēma bērnus. Trešais piemērs, arī ne Latvijā. Māte uz piecpadsmit minūtēm aizgājusi līdz veikalam un viņai uz laiku atņemts bērns, jo nosūdzēta, ka atstājusi bērnu bez uzraudzības.
Tostarp arī mūsu demokrātiskā valsts aicina ziņot pa jaunam. Tās pašas gavilējošās ēnu ekonomikas, tostarp korupcijas sakarā. Valsts darba inspekcijas un Valsts ieņēmumu dienesta pārstāvji aicina aktīvāk ziņot par dubulto grāmatvedību visās tās izpausmēs, par cilvēku nodarbināšanu bez darba līguma un par aplokšņu algām. Šķiet, ka Latvijā cilvēki tam īsti gatavi nav, arī mana paziņa, par kuru nodokļi pilnā apmērā netiek maksāti. Varbūt man paziņot par šo darbavietu? Paziņa man acis izskrāpētu, ja uzzinātu; viņa negrib pazaudēt darbu, taču nereti klusi ielien stūrī un paraud, visnotaļ mazohistiskā noskaņā. Vairāk cilvēkiem pieņemams ir cits ziņošanas veids, uz kuru arī aicina institūcijas, – par vardarbību ģimenē, kā arī skolā; tāpat par bezatbildību.
Ziņošanas skalas vienā galā ir stučīšana, otrā – vienaldzība. Kaut kāds punkts uz šīs skalas ir jāizvēlas, jo citādi gadās kā ar piecgadīgo bērnu no Liepājas, kurš sabiedriskajā transportā viens pats izbrauc cauri pilsētai, ieiet mežā un nomirst, un tikai pēc tam uzrodas līdzpilsoņu apziņā.
