Māris Zanders: Pilsoniskais aktīvisms internetā pandēmijas periodā izrādīsies gan attaisnots, gan efektīvs 1
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šonedēļ pie Saeimas nama notikušās protesta akcijas rada jautājumus par to, kas notiks tuvākā gada laikā ar tradicionālajām “ielas protesta” formām.
Mums ir divi “saskaitāmie”.
Pirmais: lai cik dažādi būtu piketu un tiem līdzīgu izpausmju cēloņi, stils un rīkotāju patiesie nodomi, protesta publiska demonstrēšana ir demokrātijas neatņemama sastāvdaļa.
Laiku pa laikam lietotais pretarguments “šis nu nav īstais laiks mītiņiem” mani nepārliecina.
Otrais: lai gan ir skaidrs, ka cilvēku skaits, kuriem atļauts pulcēties vienkopus, tuvāko mēnešu laikā palielināsies, tā saucamās sociālās distancēšanās kritērijs saglabāsies.
Rezultātā rodas praktiskas dabas jautājums par to, vai vispār ir iespējama protesta akcija, kurā piedalās, piemēram, trīs simti cilvēku, kuri savstarpēji ievēro kaut pusotra metra distanci?
Es varu iedomāties protesta akciju potenciālo rīkotāju un dalībnieku īgnu piebildi, ka vara izmanto pandēmiju protestu slāpēšanai, un būtu naivi šādu iespēju vispār izslēgt.
Tajā pašā laikā protestētājiem jārēķinās arī ar to, ka daļa sabiedrības – pat atbalstot akciju saturu – pārmetīs viņiem vieglprātīgu attieksmi pret līdzcilvēku veselību.
Un arī šādi pārmetumi būs saprotami.
Pārdomājot šo vienlīdz negaidīto un savdabīgo jauno situāciju, pirmkārt un galvenokārt rodas daži secinājumi par ierastajiem “ielas protestiem”.
To drosmīgo cilvēku piemērs Krievijā, kuri turpina protesta formu, ko krieviski sauc par “odinočnij piket”, apliecina, ka arī neliels cilvēku skaits var piesaistīt uzmanību savām prasībām un viedoklim.
Savukārt sajūta, ka, ja vien protesta akcija nav daudzskaitlīga, tad tai nav īsti jēgas, liecina kaut ko vairāk par šo akciju, formulēsim tā, mērķauditoriju.
Vienkāršoti izsakoties, ja Jēkaba ielā neierodas daži tūkstoši, tad nav vērts – amatpersonas ignorēs, televīzijā neparādīs.
Es nevaru apgalvot, ka šādai loģikai nav pilnīgi nekāda pamata, tomēr pilsoniskās aktivitātes faktiska reducēšana uz dalībnieku skaitu arī šķiet aplama.
Un, ja mēs vienalga atzīstam, ka ieskicētā loģika (“jo vairāk dalībnieku, jo labāk”) mūsu prātos dominē, tad tas arī nozīmē, ka indivīds patiesībā netiek uzskatīts par sarunas vērtu. “Ko jūs vispār pārstāvat? Sevi? Tikai? Ejiet…”
Tas ir ne tikai netaisnīgi pret simbolisko vientuļo piketētāju.
Es atļaušos apgalvot, ka pretēji vispārpieņemtajam priekšstatam varai izdevīgs ir tieši daudzskaitlīgums. Daudzskaitlīgu protestu, piemēram, ir vieglāk sakompromitēt.
Kaut tāpēc, ka jebkurā lielā un nejaušā cilvēku grupā atradīsies personāži, kurus vieglāk demonstrēt kā pierādījumu protesta akcijas nejēdzīgumam (“paskatieties paši uz šo… tādi nu ir tie protestētāji”).
Īsi sakot, es nedomāju, ka vara kaut kā speciāli centīsies pagarināt pulcēšanās ierobežojumus, lai tikai pie Saeimas nebūtu protesta akciju.
Ierobežojumu saglabāšanās (un ne jau tikai Latvijā) izrietēs no objektīvas nepieciešamības mazināt inficēšanās riskus. Vienlaicīgi tas ir un būs vājš mierinājums tiem, kuri vēlas paust savu kritisko attieksmi pret kādu varas rīcību.
Ko darīt?
Vēl nesen bija izplatīta ironiska attieksme pret “protestēšanu, dīvānā sēžot”.
Kā saka, sociālos tīklos ārdīties nav liela māksla, bet tu piecelies un aizej piketēt.
Ironija zināmā mērā bija pamatota, tomēr var gadīties,
ka pilsoniskais aktīvisms internetā pandēmijas periodā izrādīsies gan attaisnots, gan efektīvs.
Latvijas Studentu apvienības akcijas #GribuStudēt panākumi šādā kontekstā varētu būt indikatīvi.
Domāju, ka ir iespējams arī “ielas protestu” veidot tā, lai tā rīkotājiem nebūtu jāsaskaras ar tiesībsargu un līdzpilsoņu pretenzijām.
Droši vien organizēt desmit divdesmit cilvēku grupas, kas nomaina viena otru, ir krietni ķēpīgāk nekā sasaukt uz vienu epizodi divus simtus, tomēr tas jau ir jautājums par motivācijas dziļumu.
No otras puses, pandēmijas periods varbūt ir īstais laiks paskatīties, kā dažkārt saka, ar svaigu aci uz to, ko mēs pēdējo desmit gadu laikā esam sākuši uzskatīt par vērā ņemamu, reprezentatīvu.
Un rezultātā mazāk skaitīt “laikus”, “retvītus” sociālajos tīklos un dalībnieku skaitu piketā, toties ar lielāku interesi uztvert indivīda viedokli, pat ja tās ir tikai viena vai dažu cilvēku domas.
