Pilsonis Lešinskis. Sanita Grīna vērtē filmu “Spiegs, kurš mans tēvs” 1
No 5. septembra Latvijas kinoteātros skatāma dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs” – režisoru Ginta Grūbes un Jāka Kilmi (Igaunija) kopdarbs, kas jau jūnijā pasaules pirmizrādi piedzīvoja vienā no svarīgākajiem starptautiskajiem dokumentālo filmu festivāliem Šefīldā, Lielbritānijā, raisot lielu skatītāju interesi. Aiz solītās spiegu filmas tajā maskējies dziļi personīgs, radoši smalki un ar pietāti vēstīts tulkotājas un slavenā latviešu dubultaģenta Imanta Lešinska meitas Ievas Lešinskas-Geiberes stāsts par tēvu.
Ievas acīm
Interesi par Imantu Lešinski pēdējos gados atjaunojusi gan stīvēšanās ap čekas maisu atvēršanu (kam Gints Grūbe pievērsies savā iepriekšējā, simtgades filmu programmas ietvaros tapušajā dokumentālajā filmā “Lustrum”), gan Ievas Lešinskas sastādītās grāmatas “Starp divām pasaulēm. Kalpības gadi un citi raksti” (“Domas spēks”, 2017) publicēšana, kurā apkopotas tēva atmiņas un raksti.
Latvijas vēsturē nav daudz personību, par kurām var bez vilcināšanās izsaukties – o, dzīve kā kino!
Tomēr vilšanās varētu sagaidīt tos, kas uz filmu dosies, cerot uzzināt kādus jaunatklātus šokējošus faktus vai intriģējošas nianses par Imanta Lešinska dzīvi un darbību. “Spiegs, kurš mans tēvs” nav pētniecisks dokumentāls darbs, kas cenšas “uzrakt” ko vēl nezināmu – filmas centrā ir Ieva, un stāsts ir par viņas dzīvi pēc pārbēgšanas uz ASV kopā ar tēvu 1978. gadā – par ilgi nerimstošajiem viļņiem, ko šis liktenīgais lēciens sacēla un gluži kā cunami, kas ar graujošu spēku pārveido krasta līniju, ietekmēja visu Ievas mūžu un attiecības kā ar tēvu, tā Padomju Savienībā palikušo māti.
Viļņos prasmīgi kuģojis filmas režisoru tandēms – Gints Grūbe, viens no intelektuālākajiem Latvijas dokumentālā kino režisoriem un producentiem, Ievas Lešinskas tuvs draugs, kuras stāsts viņu fascinējis jau kopš 90. gadiem, un Jāks Kilmi, kura interese par pēdējiem padomju gadiem arī ir ilgstoša – no viņa pirmās spēlfilmas “Cūku revolūcija” (2004) līdz formā izcilajai un saturā asprātīgajai dokumentālajai filmai “Disko un atombumba” (2009) par paša bērnību uz PSRS sabrukšanas fona un 2017. gada piedzīvojumu komēdijai “Ātrie igauņu puiši”. Ar tās operatoru Aigaru Sērmukšu sadarbība turpināta filmā “Spiegs, kurš mans tēvs”.
Abi režisori intervijās min, ka viņus allaž saistījis spiegu kino un vienmēr gribējies uzņemt kādu šī žanra filmu.
Par trešo filmas līdzautori var pilnībā uzskatīt Ievu Lešinsku gan tāpēc, ka filmā plaši izmantoti materiāli no viņas personīgā arhīva – fotogrāfijas un dienasgrāmata, ko Ieva rakstījusi laikā, kad nokļuva un centās iedzīvoties Amerikā –, gan tāpēc, ka tieši viņa pavada skatītāju ceļojumā savā un tēva pagātnē, apmeklējot vietas un cilvēkus, kas bija iesaistīti notikumos pirms 40 gadiem.
Tieši Ievas acīm mēs ieraugām ne tikai spiegu, bet arī – turklāt jo vairāk – tēvu Imantu Lešinski. Viņa paša balsi, šķiet, filmā tā arī nemaz neizdzirdam, lai gan video un audio ieraksti no viņa intervijām un priekšlasījumiem trimdas latviešu konferencēs ir saglabājušies.
Kā liecina filmas aizkadra materiāli, kas pieejami Latvijas sabiedrisko mediju portāla arhīvā “lsm.lv”, tās sākotnējais fokuss ir bijis plašāks; koncentrēšanās uz Ievas stāstu ir ļāvusi izcelt to spiegu dzīves pusi, par kuru neuzzināt no glamūrajām Holivudas spiegu filmām – cenu, ko par to samaksā tuvinieki.
Tomēr, manuprāt, “Spiegs, kurš mans tēvs” atplaukst kontekstā, tādēļ mudinu pirms vai pēc filmas noskatīšanās iepazīties ar minēto aizkadra stāstu, noklausīties interviju ar Ievu Lešinsku LR1 raidījuma “Monopols” arhīvā vai izlasīt grāmatu “Starp divām pasaulēm”.
Ar spiega kameru
Vairāk nekā saturā spiegu filmas elementi saskatāmi izvēlētajā vizuālajā pieejā un izmantotajos vēstījuma paņēmienos. Filmas pirmajās minūtēs Ieva palīdz izvēlēties aktrisi, kas atveidos viņu pašu jaunībā. “Es nebiju laimīga,” viņa saka, un, izvēloties Elizabeti Balčus, kuras emocionāli izteiksmīgais skatiens piepildīs filmas inscenētos kadrus, piebilst: “Viņa jau kaut ko ir piedzīvojusi.”
Atklātais filmas tapšanas dekonstrukcijas un pagātnes rekonstrukcijas process filmā atkārtojas vairākkārt, te redzam dekorāciju būvi, te Imanta Lešinska bēru ainas inscenējumu, kurā lomas atveidotājs Jānis Kaijaks neveikli ietraušas zārkā, bet Ieva Lešinska mulsi noteic: “Pārāk reālistiski.”
Šis paņēmiens sasaucas ar tēla konstruēšanu, kas pavada jebkuru identitātes maiņu – neizbēgamu slepenā aģenta dzīves sastāvdaļu; pēc pārbēgšanas jauna identitāte un tā saucamā “leģenda” bija jāapgūst arī Lešinskiem, kļūstot par vāciešiem Pīteru un Evelīnu Dorniem.
Pagātnes inscenējumi, kas balstīti Ievas dienasgrāmatās, veidoti kā fotogrāfiju virknes 70. gadu vizuālajā estētikā – silti, piesātināti toņi, sekls fokuss. Cits citam sekojoši momenti kā mirkļi, kas pieķerti ar spiega kameru, un kā piepeši uzliesmojušas atmiņas – pabalējušas, bet neizdzēšamas.
Filmā netrūkst humora un dzīves sirreālisma – tā, piemēram, bijušais FIB aģents, viens no astoņiem, kas savulaik “pieskatīja” svaigos pārbēdzējus, sarunā ar Ievu sirsnīgi noteic, ka “pārbēgšana – tas ir smagāk nekā šķiršanās”, bijušais VDK ģenerālis Kalugins un Imanta Lešinska atraitne Rasma šobrīd visi dzīvo ASV priekšpilsētu privātmājās, lai cik dažādas būtu viņu pagātnes lomas un ceļi līdz tām.
Aiz kadra paliek kaut kas neizteikts un neizsakāms, jo ne visus pagātnes notikumus var un vajag atšķetināt. Tikmēr vieni viļņi norimst, bet citi uzbango, jo lielvaru kuģi tajos turpina strīķēties.
