Pilsonība ir jānopelna 0
Viens no Saeimas galvenajiem šā gada uzdevumiem būs Pilsonības likuma grozījumu pieņemšana. Tādēļ šim jautājumam piektdien tika veltīta plaša konference ar vietējo un ārvalstu ekspertu piedalīšanos.
Pēc tās radās divi galvenie secinājumi: pirmkārt, pilsonības piešķiršanā lielāka nozīme jāpievērš kandidāta lojalitātei nevis tikai formālo kritēriju atbilstībai; otrkārt, Latvijai ar steigu nepieciešama dubultpilsonība.
Lojalitāte ka kritērijs
“Pilsonība nav tikai juridisks akts. Būt pilsonim nozīmē būt lojālam pret savu valsti, paust cieņpilnu attieksmi pret tās tradīcijām, vēsturi, kultūru un valodu,” atklājot konferenci, teica Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Par šo jautājumu nekādas domstarpības konferencē neradās, un tam pievienojās arī citi runātāji. Līdzīgu viedokli pauda ari Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās Inga Reine. Dažādos forumos var dzirdēt apgalvojumus, ka valsts ignorējot kādas personas tiesības uz Latvijas pilsonību. “Starptautiskās tiesības diezgan skaidri atsakās atzīt personas universālas tiesības uz pilsonību,” paskaidroja I. Reine. Sava pilsoņu loka noteikšana ir vienas no valsts suverenitātes principiem, un mēģinājums to kaut kādā veidā regulēt “no ārpuses” ir iejaukšanās valsts suverēnajā gribā. Vienīgais izņēmums ir bērni, kuriem piedzimstot ir tiesības vismaz uz kādas valsts pilsonību. Runājot par naturalizācijas kritērijiem, I. Reine norādīja, ka paralēli vispārpieņemtajiem kritērijiem (valodas zināšanas, pamatlikumu zināšanas un tamlīdzīgi) valsts var izvirzīt arī citus kritērijus, piemēram, kandidāta lojalitāti un drošības apsvērumus. Tātad tas, ka cilvēks kādā valsti nodzīvojis daudzus gadus, apguvis valodu, maksā nodokļus, nedod viņam automātiskas tiesības uz pilsonību.
“Pilsonība nav tikai juridiskā, bet arī emocionālā, sociālā un politiskā saikne ar valsti,” uzsvēra I. Reine. Taču pavisam cita lieta ir pilsonības atņemšana, jo šo jomu starptautiskās tiesības regulē diezgan stingri. “Pilsonības, ja reiz tā ir iegūta, atņemšana ir ārkārtīgi grūta. No starptautisko tiesību viedokļa gandrīz neiespējama.
Tādēļ valstis liek uzsvaru uz to, lai pilsonību iegūtu tikai tādas personas, kas ir integrējušas un ir lojālas,” norādīja Eiropas Kopienu tiesas tiesnesis Egils Levits. Konferencē piedalījās arī tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš (“Nacionālā apvienība”), kurš pauda viedokli, ka Latvijas pilsonība ir privilēģija, kas jānopelna, nevis dāvana, kas jādala uz visām pusēm. Savukārt viens no Pilsonības likuma autoriem juridisko zinātņu doktors Juris Bojārs pauda nožēlu, ka pilsonības iegūšanai atbildīgas amatpersonas pieiet pārāk sausi un formāli: “Pilsonības štempelēšana pasēs aizgājusi masveidā. Ierēdņi lepojas ar naturalizācijas cipariem, bet neviens īsti nepārbauda pašu galveno – vai cilvēks ir politiski uzticams valstij.”
Dubultpilsonība jāievieš! Tikai – cik plaši?
Par lojalitāti kā kritēriju gan eksperti, gan politiķi bija diezgan līdzīgās domās, bet par dubultpilsonību jau sākās viedokļu dalīšanās. Visi konferences dalībnieki gan atzina, ka dubultpilsonības aizliegums Latvijā ir novecojis un traucē valstij konkurēt par cilvēkresursiem, atsvešina no Latvijas izbraukušos tautiešus. Kā tēlaini izteicās E. Levits: “Mūsu pilsonības likums ir pašnāvniecisks! Vērsts uz tautas izmiršanu.” Viņš uzsvēra, ka situācija Latvijā ir kardināli mainījusies un pirmo reizi savā vēsturē Latvija kļuvusi par emigrācijas valsti – cilvēki ceļo, strādā un veido ģimenes ārvalstīs. Tādēļ dubultpilsonība mūsdienīgā valstī kļuvusi par nepieciešamību. Taču domas dalījās jautājumā – kam atļaut dubultpilsonību. Pašreizējā Pilsonības likuma redakcija paredz, ka cilvēkiem, kas saņēmuši citas valsts pilsonību, jāatsakās no Latvijas pilsonības vai arī tā viņiem tiks atņemta. Pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, šādā veidā ik gadus Latvija zaudē aptuveni 400 pilsoņus (100 gadījumos atņem, 200 cilvēki atsakās paši).
Pasaules Brīvo latviešu apvienības pārstāve Dace Lutere-Timmele pauda neizpratni par deputātu vēlmi dubultpilsonību pieļaut tikai gadījumos, ja otra pilsonība iegūta Eiropas Savienības, NATO vai Pasaules tirdzniecības organizācijas dalībvalstīs.
“Grūti saskatīt objektīvus iemeslus, kādēļ etniskajiem latviešiem, kas nonākuši citās valstīs, tiek liegta iespēja uz dubultpilsonību. Likumdevējam būtu jāpierāda, kas viņus būtiski atšķir no tiem cilvēkiem, kuri varēs saņemt dubultpilsonību,” teica Lutere-Timmele.
Pretējā gadījumā pastāvot bažas par diskrimināciju. Minētais ierobežojums īpaši satraucis Austrālijā dzīvojošos latviešus, jo Austrālija nav dalībvalsts nevienā no minētajām organizācijām.
Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (“Vienotība”) oponēja PBLA pārstāvei, sakot, ka diferencēta pieeja attiecībā uz dažādu valstu pilsoņiem nenozīmē diskrimināciju. “Dubultpilsonība ir politisks lēmums, kam nav nekāda sakara ar cilvēktiesībām vai diskrimināciju,” uzsvēra I. Čepāne. Turpretim Boriss Cilevičs (“Saskaņas centrs”) mudināja Pilsonības likumu “padarīt iekļaujošāku”. Viņš piedāvāja par pilsoņiem reģistrācijas kārtībā atzīt Latvijas skolu absolventus, kā arī pieļaut dubultpilsonību bez jebkādiem teritoriāliem ierobežojumiem. Tāpat Cilevičs uzskata, ka tagad, kad Latvijas valstiskums neatgriezeniski nostiprinājies, naturalizācijas ierobežojumus vajadzētu “palaist vaļīgāk”. Piemēram, atcelt ierobežojumus, kas liedz naturalizēties kādreizējiem kompartijas darbiniekiem.
Satraukumu par dubultpilsonības teritoriālo ierobežojumu konferencē pauda arī Māstrihtas universitātes profesors Žerārs Renē de Grots. Savukārt Igaunijas Cilvēktiesību institūta padomnieks Silvers Meikars informēja, ka mūsu ziemeļu kaimiņiem dubultpilsonība ir aizliegta, bet praksē daudziem igauņiem tāda ir, jo Igaunijas pilsonim, kurš pilsonību ieguvis ar dzimšanu, to atņemt nav iespējams pat tad, ja viņš pieņēmis vēl kādas valsts pilsonību.
Jābeidz tracināt trimdiniekus
Deputāts Ingmārs Čaklais (“Vienotība”), kurš vada Saeimas izveidoto apakškomisiju Pilsonības likuma grozījumiem, pēc konferences pauda gandarījumu par notikušo diskusiju un argumentiem, kas noderēšot, parlamentā lemjot par likuma grozījumiem. Vienlaikus deputāts ar sarūgtinājumu konstatēja, ka likuma grozījumu būtību daudzi jo projām īsti neizprot.
“Jābeidz tracināt uz Sibīriju deportētos latviešus, Austrālijas trimdiniekus un citus, ka viņi nevarēs kļūt par dubultpilsoņiem. Tādas runas ir nepamatotas,” mierināja deputāts.
Saskaņā ar līdz šim spēkā esošo likumu Latvijas pilsoņi un viņu pēcnācēji, kas emigrēja Otrā pasaules kara un Padomju savienības laikā, varēja atgūt pilsonību, saglabājot savas jaunās mītnes zemes pilsonību, ja reģistrējās līdz 1995. gada jūlijam. I. Čaklais sola, ka šis datums likumā tiks noņemts, ļaujot trimdiniekiem un viņu pēcnācējiem arī turpmāk reģistrēties par Latvijas pilsoņiem, saglabājot savas mītnes zemes pilsonību, vienalga vai tā būtu kāda ES dalībvalsts, Austrālija, Krievija vai cita valsts.
Daudz piesauktie dubultpilsonības teritoriālie ierobežojumi attiekšoties tikai uz tagadējiem aizbraucējiem. Latvijas pilsoņiem, kuri pēc neatkarības atjaunošanas saņēmuši arī kādas ES, NATO vai PTO dalībvalsts pilsonību, tiks pieļauta dubultpilsonības veidošanās. Taču tiem, kas vēlas kļūt par kādas citas valsts pilsoni, nāksies atteikties no Latvijas pilsonības. Šāds ierobežojums esot nepieciešams, jo pārāk plaša dubultpilsonības pieļaušana apdraudētu Latvijas drošību.
