Vai lai par Ziemassvētku tuvumu liecina sešus metrus augsts Staķa tēls ar kūpošu šķovētu, taukainu kāpostbļodu rokās? Egila Līcīša feļetons 27
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nu jau Rīgas pilsētas lielvecākais Staķa kungs būs iepazinies ar visiem pilsētas iedzīvotājiem, silti spiezdams roku katram, līdz pat pēdējam rīdziniekam. Diemžēl valsts galvaspilsētu atkal plosa pilsoņu karš. Tas nav netīrītu ielu dēļ, kad cilvēki atkarībā no fiziskās sagatavotības pa hitleriešu aviācijas uzlidojumā sabombardētiem trotuāriem pārvietojas slīdamībā kā ātrslidotāji augsta adrenalīna līmenī vai lēnītēm veļas pār sniega vaļņiem četrrāpus.
Gājēji saprot grūtības, kas radās NATO samita, uznākušās gadsimta sniegavētras, savlaicīgi neizstrādātā ielu apsaimniekošanas ilgtermiņa modeļa un neorganizētā ietvju proaktīvas tīrīšanas pilotprojekta dēļ. Nav šaubu, ziema būs gara, domei jāekonomē naudas un sētniecības personāla trūkuma apstākļos.
Iemesls konfrontācijai, kādēļ rīdzinieki sagājuši matos, atkal ir pilsētas svētku mākslinieciskais noformējums. Jau reizi karojošās puses krustoja šķēpus, kad iedzīvotāji, kas neapmeklē daiļo mākslu muzejus, neko nesaprot no mālēšanas un kam actiņas vairs nav gaišas, ne bū, ne bē nezinādami par grieķu, ēģiptiešu dievību attēlošanas paņēmieniem, bija saskatījuši Mākslas akadēmijas asociētā profesora Kristiāna Brektes augstvērtīgā sienas gleznojumā vien nekārtīgu šņāpājumu.
Toreiz tā kā vienojās, ka raganu tiesas cenzūrai Rīgā nav vietas un māksliniekus vis nevajadzētu pamācīt, kā apieties ar otu, zīmuļiem un krāsainajiem krītiņiem.
Nepagāja ilgs laiks, kad daži kritiski noskaņoti konservatīvu uzskatu “inspektori” ar nekautrīgu interesi ieraudzīja Georga lentītes toņus dinamiskajos krāsu ritmos domes 18. novembra svētku apsveikumā un vērsa pret progresīvo mākslu savu mikroagresiju! Šķiet, šo darbiņu bija zīmējis pats Staķis, tapēc viņa padotie ar sevišķu azartu dedzīgi aizstāvēja radošo eksperimentu.
Bet nu stājglezniecības dūžiem beretēs, pasniedzējiem un audzēkņiem, nāksies vēlreiz vilkt laukā no akadēmijas pieliekamajiem kambariem savus anticenzūras rekvizītus un iestāties par mākslinieka brīvas izvēles tiesībām! Jo mākslas nesaprašu redzesleņķī nonācis vides objekts, kurā pilsētas tēvi novēlē rīdziniekiem siltus un priekpilnus svētkus. Tumsoņas jautā – vai progresīvā Rīgas vadība atsaukusies Briseles ieteikumam nelietot terminu “Ziemassvētki”?
Viņi nesaprot, ka tādējādi dome ietaupa milzīgas summas, apvienojot Ziemassvētkus, Jaungadu un Roždestvo vienā universālā apsveikumā.
Tālāk “nezinīši” interesējas – kāpēc ilustrācija ļoti atgādina Gžeļas fajansa un porcelāna fabrīķa tradicionālos krieviskos motīvus, zilajiem toņiem saspēlējoties ar baltajiem un sarkanajiem? Viņi brāķē – varbūt vienīgi pareizticīgo popam varētu patikt tādi smērējumi.
Tā ir kārtējā provokācija, kur ar aklumu sistie cilvēki vēlas valstīt mākslinieku kā bumbu pēc savas patikas. Šoreiz pilsētas dekorēšanai 100 vietās mērs par astronomisku summu nolīdzis vienu no labākajiem ilustratoriem Robertu Rūrānu, vietējo slavenību, kurš zīmējis amerikāņu un franču žurnāliem un darbojas stilizētā estētikā!
No tālienes, pavirši skatoties, liekas, ka mākslinieks bijis kūtrs, jo gleznojuma puķainā ietvara ziedu vija liecina, ka ziemas saulgriežos izstādījis domes pasūtījumu, ko nepaguva uzzīmēt Vasarsvētkos.
Nav ziemīšiem raksturīgo piesniguša meža, egles zariņu, čiekuru, svecīšu liesmu ainavu.
Tomēr tuvumā viss noskaidrojas. Triptihā pa kreisi kāds lupatlasis (spriežot pēc garderobes, vīrs uzposies pie atkritumu tvertnēm pamesto drēbju un veco apavu kārtā) ar knēveli pičpaunā mauc sniegavīram galvā mici. Labās puses ilustrācijā anonīma persona (no muguras nav iztulkojams dzimums) rotā eglīti, bet centrālajā daļā tēlots nešaubīgi kristīgais motīvs iz Jeruzalemes, kurā baskājis galdnieks Jāzeps (atpazīstams pēc melnās bārdas, tumšo matu kodaļas un semītiskiem vaibstiem) liesmojoši dzeltenā apmetnī izcepis piparkūku plāti un sniedz cienastu jaunavai Marijai ar bērniņu klēpī. Fonā redzami Rīgas torņu, ēku silueti.
Līdz ar to jāvērtē, ka mākslinieka veikums oriģinalitātē ir tip-top, gadalaiks nepārprotami ir īstais, vides objektā atainotais svētku reizē sader kopā kā Allažu ķimeļa kraukšķītis ar vēžiem. Ko tad citu grib mākslu atēdušies, nekulturālie pilsētnieki – lai par Ziemassvētku tuvumu liecina sešus metrus augsts Staķa tēls ar kūpošu šķovētu, taukainu kāpostbļodu rokās!
