Pilsētās nāksies samazināt kustības ātrumu – tā ietaupīsim laiku vai “korķos” sēdēsim vēl ilgāk? 19
Oskars Irbītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ātruma samazināšana pilsētā
Šā brīža galvenais uzdevums ir sākt diskusiju arī par šo tēmu un izvērtēt, ko mēs varam iegūt un ko zaudēt, ja tiek samazināts kustības ātrums atsevišķās vietās pilsētā. Priecē, ka noteikti netiek izskatīts variants par ātruma samazināšanu visā pilsētā – pret to ir praktiski visi satiksmes drošības domnīcas dalībnieki.
Tas, ka atsevišķās pilsētas ielās nāksies samazināt kustības ātrumu, ir tikai laika jautājums
– pilsētas aug, cilvēku kustīgums palielinās, transporta intensitāte aug. Nākas samazināt kustības ātrumu vai paplašināt ceļus, bet vietas ceļu paplašināšanai nav.
Pēc būtības šis nav satiksmes noteikumu, bet pilsētplānošanas jautājums – kā izveidot satiksmi tā, lai maģistrālās transporta plūsmas būtu ērtas un ātras un nevienam pat negribētos tranzītam izmantot mazākās ielas, kuras tad būtu ērtas dzīvošanai – klusas, bez liekas transportlīdzekļu plūsmas.
Šis ir tas brīdis, kad varam ar pārdomātu rīcību panākt ļoti labus uzlabojumus vairākās nozarēs – satiksmē, ekoloģijā, drošībā un dzīves kvalitātē, tikai viss ir jāizdara pārdomāti.
Ja tiek samazināts braukšanas ātrums kādā no pilsētas centra ielām un gadās, ka pa šo ielu brauc arī sabiedriskais transports, tad tas tiešā veidā ietekmēs arī tos, kas principiāli ienīst individuālo auto.
Sabiedriskā transporta plūsmas ātruma samazināšana būtiski palielina arī to laiku, ko pavadām, braucot uz darbu un mājup, samazinot laiku ģimenei un atpūtai.
Vajag analizēt kopējo situāciju un veikt kvalitatīvu izpēti. Ātruma samazinājums nebūt nav nepieciešams līdz 30 km/h, derētu arī 40 km/h. Bet jāveido pārdomāta satiksmes organizācija un jāveic ielu diferencēšana pēc to nozīmes. Satiksmei ir jābūt piemērotai visiem.
Mans viedoklis ir tāds, ka pilsētā ir jābūt tehniski pamatotam plānojumam un labi veidotam satiksmes tīklam. Galvenajām satiksmes plūsmām ir jābūt ātrām un vienmērīgām un ne caur pilsētas centru. Un arī ne caur dzīvojamiem rajoniem.
Vai atbalsti, ka atsevišķos pilsētas ceļu posms būtu nepieciešams samazināt ātrumu?
Pilsētas centrs, kur ir liela gājēju un velosipēdistu kustība, būtu jāveido kā šī drošā zona visiem satiksmes dalībniekiem, tāpat arī bruģētās ielas un kvartālu iekšējās ielas – šī ir īstā vieta, kur samazināt kustības ātrumu un samazināt transporta tranzītplūsmu.
Lieliska ideja ir arī apļveida krustojumos noteikt samazinātu kustības ātrumu, tādējādi palielinot to caurplūstamību.
Ir jāveic izpēte un situācijas analīze, nevis jāpieņem populistiski lēmumi, vienalga kādiem karogiem plīvojot. Vidējam kustības ātrumam pilsētā ir jābūt 50 km/h – ja kaut kur samazinām, tad kaut kur paceļam.
Uzskatu, ka lielākajā daudzumā pilsētas ielu būtu jābūt samazinātam kustības ātrumam – tajās mazajās, tur, kur cilvēki veido savu dzīves vidi, bet maģistrālo ielu tīklam ir jābūt ērtam, labi aprīkotam un ātram.
Ievērosim Ceļu satiksmes likumu: “36. pants. Ceļu satiksmes organizācijas mērķis. Ceļu satiksmes organizācijas mērķis ir nodrošināt nepārtrauktu, ritmisku un ātru ceļu satiksmes norisi, kā arī maksimāli garantēt tās drošību.”
Sodu palielināšana
Ne tikai saistībā ar ātrumu pārsniegumiem, bet ar satiksmi vispār, ir aktualizēts arī ierosinājums par sodu palielināšanu. Šajā jautājumā nav vienprātības. Pirmkārt, kāda jēga no sodu palielināšanas, ja policijai nav pietiekamu resursu pašreizējo apstrādei (fotoradaru un citu robotizēto sistēmu pieķerto) un patrulēšanai uz ielām.
Ja netiek izmantotas šā brīža autovadītāju ietekmēšanas iespējas, tad kāda jēga ir padarīt sodus bargākus?
Uzķeras tikai retais, bet, jo ilgāk kāds neuzķeras, jo lielāka pašpaļāvība un nesodāmības sajūta rodas.
Ir sodi, kas jau ir pietiekami lieli, bet ir tādi, kas ir pārāk zemi – par bīstamas apdzīšanas veikšanu un reālas avārijas situācijas izraisīšanu ir uz pusi mazāks sods nekā par mobilā telefona lietošanu pie stūres.
Sods nav pašmērķis, mērķis ir droša satiksme bez bojāgājušajiem un cietušajiem. Ja kāds no stacionārajiem fotoradariem nenes peļņu, bet negadījumi kopš tā uzstādīšanas attiecīgajā vietā ir pazuduši, tad mērķis ir sasniegts, un šis fotoradars ir jāuztur. Nedrīkst plānot peļņu no satiksmes kontroles, ir jāplāno droša un vienmērīga satiksme.
Par laimi, šo situāciju izprot arī policijas vadība – vēl joprojām uzskatu, ka Normunds Krapsis ir labākais līdzšinējais Ceļu policijas priekšnieks. Arī domnīcā policija pauda uzskatu, ka mērķis ir satiksmes situācijas uzlabošana visā Latvijas teritorijā, nevis sodu iekasēšana.
Ir izmainīts Administratīvo pārkāpumu kodekss – tā vietā nu ir virkne citu likumu.
Tagad sodus var uzlikt par visiem vadītāja pieļautajiem satiksmes noteikumu pārkāpumiem, ne tikai lielāko, kā tas bija iepriekš.
Tagad var sanākt, ka ar vienu tādu šerpāku izbraucienu izdodas savākt kaudzi protokolu un soda punktu, ja labi pacenšas, tad pat 16 uzreiz (jaunajam vadītājam 10), kas savukārt nozīmē šķiršanos no vadītāja tiesībām uz gadu.
Es esmu pārliecināts, ka ir jānogaida ar sodu palielināšanu un jāpaskatās, kā strādā esošā sistēma (spēkā no 1. jūlija). Faktiski šis iekasēšanas mehānisms jau ir palielinājis piemērojamo sodu apjomu, un tam būtu jāsekmē bīstamo un agresīvo braucēju izskaušana.
Soda apjoms par agresīvu braukšanu jau ir gandrīz divkāršojies.
Tas pats attiecas uz mobilā telefona lietotāju, kurš nav piesprādzējies ar drošības jostu un vēl pārsniedz atļauto kustības ātrumu.
Es ļoti negribētu, ka pēdējās domnīcas divas tēmas tiktu samestas vienā groziņā un skatītas kopā – tie tomēr ir divi krasi atšķirīgi jautājumi. Ja mēs satiksmes organizēšanu sāksim uzskatīt par kases aparātu, tad nekad mums nebūs drošas satiksmes, jebkuriem jaunievedumiem būs sīva pretestība, un uzlabojumu satiksmes drošībā nebūs.
Ir jāiegulda liels skaidrojošais darbs un tiešā veidā jāparāda ieguvumi no samazināta kustības ātruma atsevišķās pilsētas ielās.
Jāizskaidro, kāpēc tiek palielināti atsevišķi sodi un kādas sekas rada attiecīgie satiksmes noteikumu pārkāpumi. Diskusijas un viedokļu apmaiņa ir veids, kā iesaistītās puses var panākt vēlamo rezultātu, kas ir pieņemams ja ne visiem, tad vairākumam.
