Kuldīgas dvēseli godā turot . Ciemos novada arhitektūras dienās 0
Jau tradicionāli oktobris ir mēnesis, kurā liela vieta dažādām ar arhitektūru saistītām aktivitātēm. Ļoti priecē, ka pēdējos gados nevienam vairs nav šaubu, ka arhitektūra Latvijā neaprobežojas vien ar Rīgu.
Līdzās galvaspilsētai arhitektūras metropoles statusu ieguvušas Alūksne, Ventspils, Liepāja, Madona, Rēzekne, Daugavpils, Saldus un, protams, Kuldīga – brīnumaini gleznainā saudzīgu roku rūpīgi koptā un saglabātā koka arhitektūras pērle pašā Kurzemes sirdī Ventas krastos. Pilsēta, kas veicinājusi sabiedrības attieksmes maiņu pret koka arhitektūru. Turpinot novadu reportāžu sēriju, tieši Kuldīga Arhitektūras dienu noskaņās bija “Kultūrzīmju” viesošanās nākamais galamērķis.
Izjūtot ar pirkstu galiem
Viņi abi ir devušies pastaigā pa Kuldīgas senatnīgajām ieliņām. Aldis – cilvēks ratiņkrēslā un Georgs – neredzīgs zēns, kurš dzīvi izjūt ar pirkstu galiem, pēdām, ožu. Aldis viņam ir brīnišķīgs gids, kurš prot aizrautīgā stāstījumā gara acīm atdzīvināt senās pilsētas ainas. Šis tēls ir no Kuldīgā redzētās tikko dzimušās dokumentālās filmas, kas tapusi, Kuldīgas novada domei sadarbojoties ar biedrību “Es redzu”. Tai ir nozīmīgs vēstījums – Aldis un Georgs mums visiem pierāda, ka Kuldīgā – pilsētā ar plašu un nozīmīgu vēsturisko centru – ir draudzīga vide it visiem cilvēkiem: ne vien redzīgajiem un visādi citādi veselajiem. “Esot Eiropas pilsētās, piemēram, Prāgā, uz vecpilsētu bieži pat neeju,” manas viesošanās laikā Kuldīgā notikušajā starptautiskajā diskusijā atzina biedrības SUSTENTO valdes priekšsēdētāja Gunta Anča. Viņasprāt, Kuldīgai būtu jādomā, kā savus veiksmīgos pilsētvides risinājumus vest uz Eiropu, nevis otrādi. Paradoksāli, ka vēl 2006. gadā Kuldīga atzīta par cilvēkiem ar kustību un citādiem veselības traucējumiem nedraudzīgāko pilsētu, bet nu tā var lepoties ar to, ka, arhitekta Visvalža Sarmas vārdiem runājot, “saprot vides pieejamību visplašākajā kontekstā”. Latvijā tā domājot vēl kādas trīs pilsētas, un Rīga diemžēl neesot to skaitā.
Taisnība ir tiem, kas apgalvo, ka Kuldīga ir kā dzīvs, mainīgs muzejs, kurā gribas atgriezties vēl un vēl. Tāpēc stāstam par tās arhitektūru ir liela nozīme. Cilvēki dzīvo senajās mājās un tās saudzīgi atjauno, izmantojot pašvaldības sniegtās iespējas. “Tā jau ir iedibināta lieta – ja dzīvo vecpilsētā, tad tur arī paliec. Tagad pat novērojams, ka cilvēki atgriežas no ārzemēm, lai dzīvotu Kuldīgas vecpilsētā,” atzīst Kuldīgas novada galvenā arhitekte Jana Jākobsone.
Pastaigājoties pa Kuldīgas ieliņām, sirds iesilst, redzot seno namu autentiskos logus, skaistos durvju kokgriezumus, virsgaismas lodziņus, dakstiņu jumtus un citas detaļas, kas mūsdienās tik reti godā celtas. Izrādās, ka kuldīdzniekiem ir iespēja piedalīties to atjaunošanā. Viņi ar saviem logiem var doties uz Restaurācijas centru un visu darīt paši – protams, iepriekš saņemot speciālista padomu. Šis projekts kā gudra ierosme Eiropas Kultūras mantojuma saglabāšanā nupat jūnijā svinīgā ceremonijā Atēnās saņēma “Europa Nostra” balvu.
Kuldīgai paveicies, ka tās vide līdz Otrajam pasaules karam veidojusies diezgan homogēni, bet zudumu kara laikā bijis samērā maz. Padomju laikā vecpilsētu atzina par aizsargājamu zonu. Tomēr arī toreiz būves vērtējuši pēc principa – ja māja sašķiebusies, tad tā ir nojaucama, vietā uzbūvējot repliku – taču ar autentiskiem logiem un citām detaļām. “Uzskatu, ka tas ir ļoti labi,” teic Jana Jākobsone. Mūsdienās apzinot vēsturisko centru, nolemts – ja ir zināms, kas kurā vietā vēsturiski atradies, tad arī jāatjauno celtnes apjoms tāds, kāds tas reiz bijis, turklāt ar toreiz lietotajiem materiāliem. Mūsdienu pienesums var būt vien sīkās niansēs.
“Patskanis” un Bizbizmārīte
Kuldīgas Galvenā bibliotēka šogad tika atzīta par apmeklētāju uzslavētāko novadu “gaismas pili” konkursā “Labs serviss”, kurā šogad pirmo reizi piedalījās arī bibliotēkas. Nākamā gada martā bibliotēka, kuras pārziņā ir vēl 24 pagastu “gaismas pilis”, organizēs latviešu literatūras mēnesi, ko paredzēts atklāt ar konferenci, kurā diskutēs par jautājumu – kas tad ir laba literatūra? Ierosme tam radusies, lasot dzejnieka Jāņa Vādona komentāru 30. jūlija “Kultūrzīmēs”.
Pateicoties aktīvajam pašvaldības atbalstam, Kuldīgas Galvenā bibliotēka cenšas nokomplektēt visus Latvijā klajā nākošos nozīmīgākos izdevumus – gan literatūru, gan periodiku. Bibliotēkas vadītāja Laima Ostele teic, ka abonē arī “Latvijas Avīzi” un “Lata romāna” sērijas grāmatas, kas esot pieprasīti.
Jautāta par kuldīdznieku lasīšanas paradumiem, viņa stāsta, ka cilvēki daudz izvēlas likteņstāstus, lasa Aivaru Kļavi, Dzintru Žuravsku, Daci Rukšāni, latviešu jaunās “fantastes”. Savukārt Bērnu un jauniešu žūrijā šobrīd esot iesaistījušies 200 jaunie kuldīdznieki – visvairāk trešo ceturto klašu audzēkņi.
Kuldīgas bibliotēkā nu jau divus gadus rodama īsta bērnu grāmatu paradīze – plašs un ērti iekārtots Bērnu literatūras centrs. Dienā, kad viesojamies, mazie kuldīdznieki tur sanākuši kuplā skaitā. Savukārt centra vadītāja Inga Brūvere ir nepārspējama spējā mazos aizraut un ieinteresēt. Bibliotēkai ir savi mazie draugi, kas regulāri reizi nedēļā nāk un veic dažādus darbiņus. “Esmu pārliecināta, ka viss sākas ģimenē – ja vecāki neatradīs laiku atnākt uz bibliotēku, tad nekas nesanāks. Tāpēc galvenais, ko cenšos panākt savās literārajās stundās, ir labvēlīga attieksme pret bibliotēku,” teic Ilze.
Kuldīgas Galvenā bibliotēka jau daudzus gadus ir arī nozīmīgs novadpētniecības centrs. Šobrīd izveidota vērienīga datubāze, kurā vienuviet apkopota informācija par pilsētas vēsturi un tās unikālajiem objektiem. Šā projekta redaktore ir Kuldīgas Galvenās bibliotēkas automatizācijas un informācijas resursu apstrādes nodaļas vadītāja Gunta Grundmane. Sākumā bijuši gadiem vāktie un pēdējā laikā ieskenētie teksti, kas vēsta par šiem objektiem, bet nu jau vietnē atrodami arī daudzi senās Kuldīgas attēli, par kuriem var pateikties kuldīdzniekiem, kuri, Guntas aicināti, aktīvi iesaistījušies vietnes veidošanā. Pēdējā laikā bibliotēkā regulāri arī notiek stāstu vakari, kuru ietekmē jau radies videostāsts par Kuldīgas pilsētas laukumu būvi (to var noskatīties youtube.com).
Kopš pagājušā gada, kad Kuldīga bija Kurzemes Dzejas dienu centrs, pilsētā darbību atjaunojusi vietējā literātu apvienība “Patskanis”, kuru iedvesmo un kopā satur Līga Brence. Šobrīd tajā apvienojušies 15 dzeju rakstošie kuldīdznieki un divi prozaiķi. Kad vaicāju, vai kuldīdzniekiem padomā arī pasaulei atrādīt paveikto, Līga teic: “Ne jau katrs, kurš grib, var būt dzejnieks. Mums ir svarīga paveiktā kvalitāte.”
Ar mākslas aicinājumu
Mūsu saruna par arhitektūru ris namā, kas ir īsts Kuldīgas lepnums – vēl 1875. gadā cara Aleksandra II laikā celtajā bijušās sinagogas ēku kompleksā nu jau gadus divus ērti iekārtojusies Kuldīgas Galvenā bibliotēka un Mākslas nams, kurā košām krāsām acis priecē tikko durvis vērusī mākslinieces Ievas Vītolas-Lind kvistas izstāde. Ieva – viņa ir arī Mākslas nama vadītāja – stāsta, ka šī ir lielākā un patiesībā jau vienīgā izstāžu telpa Kuldīgā. Kuldīga esot viņas mātes dzimtene. Pati Ieva divpadsmit gadus nodzīvojusi Dānijā, tur tapušas arī izstādē aplūkojamās gleznas, tomēr nu divus gadus abi ar dzīvesbiedru Ulli, Ārhūsas Mākslas akadēmijas mācībspēku, ir šeit, Kuldīgā.
“Pašreiz Kuldīgā ir liels pārmaiņu laiks, jo cilvēki sāk interesēties par lietām, kas viņiem iepriekš nav likušās tik būtiskas. Pati katru otro otrdienu vakaros vadu krāsu un gleznošanas kursus, un kuldīdznieki patiešām uz tiem nāk, vienalga, vai strādā par skolotājiem, ierēdņiem vai biznesā. Šīs pozitīvās pārmaiņas Kuldīgā ir notikušas pēdējā gada laikā,” novērojusi Ieva.
Decembrī apritēs apaļš gads, kopš Kuldīgas mākslas skatuvei pievienojās Mākslinieku rezidence, ko vada Ilze Supe. Idejas autori esot bijuši radoši ļaudis – viens no Rīgas Kalnciema ielas kvartāla saimniekiem Mārtiņš Dambergs un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Dizaina nodaļas projektu vadītājs Jānis Gailītis. Simboliski, ka pirmais projekts bijis LMA Glezniecības nodaļas studentu plenērs ar izstādi, kas bijusi pārsteidzoši labi apmeklēta – divi tūkstoši cilvēku divās nedēļās. Pēdējā laika vērienīgākā ar mākslas procesu saistītā iecere ir Kuldīgā atvērt LMA filiāli, kas, iespējams, 2015. gadā jau varētu uzņemt pirmos studentus. “Šādas augstskolas esamība veicinātu jauno cilvēku vēlmi palikt, bet aizbraukušajiem – atgriezties savā novadā,” teic Ilze. Turklāt nākamie studenti arī nav tālu jāmeklē. Kuldīgas Mākslas un humanitāro zinību vidusskola šogad 1. septembrī varēja priecāties par to, ka tajā mācības uzsāka par 20 bērniem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Tā vērtējama kā priecīga vēsts laikā, kad visā novadā skolēnu skaits gadu no gada samazinās.
Vai vainīgs atturīgums?
Man, tāpat kā daudziem Latvijā, kordziedāšana Kuldīgā saistās galvenokārt ar tradīcijām bagāto jaukto kori “Ventava”, kas šovasar piedalījās Dziesmu svētkos, kamerkori “Rāte”, kas 52 labāko koru vidū startēja dziesmu karos, kā arī panākumiem vainagoto jauniešu kori “Cantus”, kas šobrīd pošas nākamās vasaras Pasaules koru olimpiādei. Tāpēc priecājos, ka Kuldīgas Kultūras centrā ir iespēja satikties ar “Ventavas” prezidenti, ilggadējo kordziedātāju Anitu Orniņu un diriģenti, arī Ernesta Vīgnera Kuldīgas Mūzikas skolas ilggadējo direktori Marutu Rozīti, kura pati bijusi klāt daudzu koru, arī “Ventavas” un “Cantus”, dzimšanā. Vaicātas par to, kā attīstās kordziedāšanas tradīcija Kuldīgā, manas sarunu biedres atzīst, ka kolektīvu tomēr esot daudz par maz. Skat, tepat netālais Talsu novads vien var lepoties ar 16 koriem. Nevar taču būt, ka kuldīdzniekiem mazāk tīk dziedāt? “Gribētu teikt, ka pie tā drīzāk vainojams ārkārtīgi izteiktais kurzemnieku atturīgums, mēdz taču teikt – vēsie kurzemnieki. Apkārt dzird vaimanas – nav ko darīt, bet tajā pašā laikā ir iespējas, kuras neizmanto, jo tas uzliek pienākumus,” M. Rozīte ir tieša savā spriedumā.
Kuldīgas mūzikas skolā mācoties bērni gan no Kuldīgas, gan kaimiņnovadiem un pagastiem. Šogad uz Ventspils Mūzikas vidusskolu aizgājuši pieci beidzēji. Daudzi pēc vidējās izglītības iegūšanas tālāk studē Mūzikas akadēmijā. M. Rozītes audzēkņi mācoties arī Grācas mūzikas augstskolā Austrijā. “Tomēr jāņem vērā, ka tie bērni, kas izmācījušies mūziku, jau šeit nepaliek,” piebilst A. Orniņa. “Rīga savos koros saņem bērnus, kuros jau ielikts labs pamats,” piekrīt M. Rozīte.
Abām dāmām ir arī viedoklis par pagājušajiem Dziesmu svētkiem. “Kaut kā pietrūka prieka sajūtas,” teic Anita – viņa svētkos piedalās kopš 1968. gada. “Šis repertuārs nokauj dziedātprieku. Nevajag izmantot Dziesmu svētkus kā eksperimentu arēnu. Var būt, piemēram, kāds jaundarbu koncerts, bet ar tiem nevajag mocīt visus dziedātājus,” uzskata Maruta, kura svētkos piedalās kopš 1960. gada.
Vēsture divos līmeņos
Ventas krastā slejas īsta koka arhitektūras pērle, romantiskiem nostāstiem un leģendām apvītā Bangertu villa, kas pirmsākumos celta kā Krievijas ekspozīcijas administrācijas ēka vispasaules izstādē Parīzē 1900. gadā.
Kopš 1940. gada šeit atrodas Kuldīgas novada muzejs, kurā tieši šobrīd vēl noris vērienīga telpu rekonstrukcija, atjaunojot senās krāsnis, grīdu, unikālos sienu krāsojumus un citas interjera detaļas. Muzeja direktore Dace Bumbiere stāsta, ka muzejs no jauna durvis vērs nākamā gada aprīļa beigās. “Vispirms sniegsim iespēju izprast, kā veidojusies visas pilsētas dzīve, un arī ļausim ieskatīties kuldīdznieku intīmajā dzīves telpā.” Tā kā ēka savulaik bijusi dzīvojamais nams, tās otrajā stāvā būs ekspozīcija, kas vēstīs par turīgu kuldīdznieku dzīvi 20. gs. sākumā. Tur būs iekārtots īsts dzīvoklis ar kungu ēdamistabu, kabinetu, buduāru, mūzikas salonu, ziemas dārzu. Trešajā stāvā varēs izsekot Kuldīgas vēsturei no vissenākajiem laikiem, īpaši izceļot kuršu ķoniņu laikus.
FAKTI PAR KULDĪGU
Apjomīgu un interesantu informāciju par Kuldīgas vēsturi, tās celtnēm, ielām, laukumiem var atrast vietnē www.mantojums.kuldiga.lv.
Kuldīgas vecpilsēta Ventas senlejā šobrīd ir iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma Latvijas nacionālajā sarakstā. 2007. gadā Kuldīga saņēma EDEN zīmi (Eiropas izcilākais tūristu galamērķis). 2008. gadā Kuldīgas pilsētas vēsturiskajam centram tika piešķirta Eiropas mantojuma zīme.
Kuldīgas Kultūras centra lielajā zālē ir 470 skatītāju vietas, bet pirmajā stāvā darbojas kinozāle ar 56 vietām.
Kultūras centrā darbojas ap 20 kolektīvu (to vidū arī tautas deju ansamblis “Venta”, bērnu deju kolektīvs “Stariņš”, vidējās paaudzes deju kolektīvs “Bandava”, deju kopa “Kuldīgas seniori”, amatierteātris, folkloras kopa u. c.).
Viedokļi
Kā vērtējat iespējas baudīt kultūru Kuldīgā?
Elita, uzņēmēja: “Kuldīgā ir ļoti aktīva kultūras dzīve – protams, ne vienmēr sanāk to pienācīgi izbaudīt. Katru nedēļas nogali kaut kas notiek – kultūras centrā notiek teātra izrādes, koncerti, tāpat ir iespējas doties uz koncertiem, izstādēm. Pati nesen apmeklēju franču senās mūzikas ansambļa koncertu. Ļoti patika.”
Oskars Ķimernieks, audzina bērnu: “Vispār jau varētu vēlēties vairāk – izstādes arī tiek mainītas pārāk reti. Kad muzejā būs jaunā ekspozīcija, noteikti varētu aiziet. Vērienīgiem koncertiem jau pie mums nav kur notikt – vasarā vēl, bet ziemā pavisam slikti. Bibliotēka gan tagad ir labi uztaisīta – studiju laikā bieži uz turieni gāju.”
Austra, pensionāre: “Šajā ziņā dzīve Kuldīgā ir apmierinoša. Vasarā pasākumi notiek brīvā dabā, arī pie Ventas rumbas. Pati esmu rīdziniece, Kuldīgā dzīvoju pie meitas.”
